Nigērija citām valstīm izgriež pogas domājot arī tuvajā vispārākajā pakāpē - viena no vislielākajām naftas ražotājām pasaulē, viena no viskorumpētākajām valstīm pasaulē, viena no vispatriotiskākajām valstīm pasaulē, viena no viskrāpniecīgākajām valstīm pasaulē un viena no visvairāk futbolu mīlošajām valstīm pasaulē.
Dažkārt man jābrīnās kāpēc nigērieši ir tik materiālistiski, skaļi, ambiciozi, vaļsirdīgi un iedomīgi, taču vienlaikus arī draudzīgi, jokus mīloši, miermīlīgi un saprotoši. Esot tik ilgu laiku projām, esmu patiešām visas atbildes uz šiem jautājumiem jau pazaudējis. Šīs mīklas paturēju prātā, kas devos uz savu valsti pagājušā gada maijā. Es patiešām gribēju atrast atbildes uz šiem jautājumiem.
Nolaižoties Lagosā, karstums nemitīgi atgādināja, ka esmu Nigērijā. Visiem spēkiem mēģināju neizrādīt, ka esmu bijis projām pārāk ilgu laiku. Es zinu, ka esmu paša izvirzītā misijā un katra detaļa man ir svarīga. Es vēroju katru seju un ieklausījos katrā vārdā. Man patiešām pārsteidza, ka pat pilnīgi nepazīstams cilvēks var pienākt un sākt ar mani brīvi runāties. Robežsargi bija priecīgi un viesmīlīgi. Taksometru šoferi, traucoties pie ikkatra pasažiera- pat pārāk viesmīlīgi. Tie nu gan noplēš pārāko naudu, pieprasot augstas cenas tikko atbraukušajiem, kam nav citas izvēles kā maksāt prasīto.
Tās bija pašas jūnija beigas - lietus sezonas spēcīgākais punkts. Un tad, kad līst - tad gāž kā ar spaiņiem. Lietus patiešām var līt ļoti ilgi un to nevar nepamanīt, jo tas ir neparasti spēcīgs. Taksometrs mani ved pa tumšajām un trokšņainajām Lagosas ielām, kur vissvarīgākais likums ir - izdzīvos stiprākais. Un tad vēl nemitīgā auto taurēšana, policijas eskorti, ielu tirgotāji, "vietējā rajona puiši" - visu veidu iespējamie cilvēki. Šī ir āra cilvēku zeme. Viņi lielāko daļu sava laika pavada ārpus mājas, diskutējot un runājoties ar saviem draugiem.
Taksometra šoferis, šķiet, nu ir apmaldījies Lagosas ielās. Neizskatās, ka viņš būtu pārliecināts par to, ka zina kā nokļūt uz manu norādīto adresi. Bija tumšs un es šeit nebiju bijis ļoti ilgu laiku. Lagosā es pavadīju aptuveni gadu pēc vidusskolas beigšanas ar domu paplašināt savu redzesloku. Nigērijā tiek uzskatīts, ka tieši šī ir tā vieta, kur viss notiek. Cilvēks pilnīgu briedumu var iegūt tikai kādu brīdi padzīvojot Lagosā.
Šī kādreiz bija Nigērijas galvaspilsēta, bet tad tā kļuva pārapdzīvota un par galvaspilsētu tika izvēlēta Abudža - vieta, kas tiek uzskatīta par valsts ģeogrāfisko centru. Lai nu kā, Lagosa - šī 8 miljonus iedzīvotāju lielā ostas pilsēta joprojām ir biznesa galvaspilsēta, pievilkšanas spēka centrs un vieta, kurā būt.
Es ieteicu taksometra šoferim apjautāties garāmgājējiem pareizo ceļu. Mēs jautājām divām meitenēm kā nokļūt līdz Sanja ielai. Ar līdzcietīgu skatienu un nožēlas pilnu balsi tās atbildēja: "Man ļoti žēl, kungs...Es tiešām nezinu. Atvainojiet!" Pēc izrunas varēju noteikt, ka viņas pieder Joruba (Yoruba) ciltij - Nigērijas lielākajai etniskai grupai, kas apdzīvo galvenokārt valsts rietumu daļu, kur atrodas arī Lagosa.
Joruba meitenes ir jaukas. Viņas ir slaidas, ar seksīgām acīm, bet rakstura ziņā - padevīgas un pazemīgas. Nu vismaz šādu priekšstatu esmu guvis un domāju, ka tas ir trāpīgi minēts. Jorubas tiek uzskatītas par pirmo Nigērijas iedzīvotāju grupu, kas piedzīvojusi Rietumu izglītības ietekmi. Šeit atrodami labākie Nigērijas juristi, no šejienes nāk Nobela prēmijas literatūrā ieguvējs Vole Sojinka (Wole Soynka), kura noveles stāsta par jorubu tradīcijām elitiskā stilā. No Jorubu cilts nāks arī pasaulē zināmais radikālis un afrikāniskā džeza karalis Fela Kuti, kas ar savu viegli iegaumējamo mūziku sludina pret sociālo netaisnību.
Mēs nolēmām doties tālāk un ceļu šoreiz jautājām kādam jaunam vīrietim, kas teica, ka mums jādodas 'sele' virzienā - kas šeit, kā izrādās, ir diezgan populārs saīsinājums no "Celestal Church". Meklējot starp ielas numuriem, mēs beidzot atradām īsto adresi. Šeit dzīvo mans vecākais brālis. Viņš sagaidīja ārpus mājas noraizējies un uztraucies, bet, ieraudzījis mani sveiku un veselu, jutās atvieglots. Pārpratuma dēļ, brālis nebija saņēmis ziņu par manu ierašanās laiku un tādēļ negaidīja jau lidostā. Viņš bija šokā, kad es piezvanīju, lai paziņotu, ka esmu ieradies.
Visi centās, lai es šajā labiekārtotā dzīvoklī ar visām iespējamām elektroierīcēm justos kā mājās. Mēs runājāmies un smējāmies par tik daudzām lietām. Taču mēs nebijām vieni. Cilvēks nemaz nevar būt viens Lagosā, ja viņš tur dzīvo. Visu laiku ir jābūt gatavam ciemiņiem. Turklāt ne tikai parastiem ciemiņiem, bet arī tādiem, kas paliek vairākus mēnešus. Viņi atbrauc uz Lagosu, tāpēc, ka visi brauc uz šejieni. Cilvēki tic, ka šeit viņiem veiksies jebkurā gadījumā. Viņi ierodas nezinot, kur dzīvos un cer, ka varēs apmesties pie kādas paziņas. Tam ne vienmēr jābūt kādam radiniekam. Tas var būt bērnības draugs, bijušais skolas biedrs, ielas biedrs vai kāds cits. Šie cilvēki brauc, lai tā vienkārši apmestos pie kāda cita. Tradīcija nosaka, ka ciemiņi ir jāpieņem un tos nedrīkst aizraidīt, lai cik ilgi tie arī nepaliktu. Tāda nu ir Lagosa. Pārpildīta ar visa veida cilvēkiem. Un tā - kopā ar mums bija mana brāļa vecie draugi, kas mēnešiem baudīja šo pajumti un paliks līdz nostāsies uz savām kājām. Visi šķita esam laimīgi.
Vēl viena lieta, kas man likās īpaši interesanta ir veids, kā komunicējas ar saviem kaimiņiem, proti, caur logu. Turklāt, tas nebija ne jāatver, ne arī jāskatās vienam uz otru. Mans brālis ar kaimiņu šādā veidā tad arī runāja - skaļi un galvenais, lai ziņojums sasniegtu adresātu. Tā bija kā telefona saruna un logs, aizsegts ar moskītu tīklu, nebija nekāds šķērslis. Turklāt apbrīnojami cik ilgi šādas sarunas var ilgt un cik plašas tās var būt.
Istabās ir gan gaisa kondicionieris, gan arī griestu ventilācija, lai palīdzētu izturēt lielo karstumu. Ārpusē atrodas elektrības ģenerators gadījumiem, kad traucēta elektrības piegāde no valsts enerģētikas uzņēmuma NEPA. Šis ir kļuvis par tādu kā mājas vārdu katrā nigēriešu ģimenē. Pat zīdaiņi noteikti šo vārdu kaut reizi ir dzirdējuši. Tas ir kaut kas neregulārs un neuzticams. Nigēriešiem parasti ir savs risinājums - privāts elektrības ģenerators. Bet neviens neuztraucas, kāpēc NEPA ir tik neefektīvs. Nigēriešiem vienmēr ir savi unikāli problēmu risinājumi. Kad ceļi kļūst sliktāki, cilvēki vienkārši pērk izturīgākas mašīnas. Šis liek domāt par parunu - kad putni iemācījās lidot bez krišanas, mednieks iemācījās šaut bez kļūdīšanās.
Es devos gulēt bez vakariņām. Biju pārāk pacilāts. Turklāt, lidmašīnā jau tā pieēdos pārāk daudz. Es iemigu, jūtot griestu ventilatora atvēsināto gaisu un klausoties Nigērijas mūzikas skaņās. Es, šķiet, gulēju labi. Kad pamodos, visi jau bija projām un es biju ieslēgts dzīvoklī. Tā nu es staigāju uz priekšu un atpakaļ, caur logu lūkojoties uz garāmgājējiem. Tie bija galvenokārt cilvēki, kas devās pēc ūdens uz pagalma aku, kas kalpo kā ūdens avots visām mājsaimniecības vajadzībām. Viena sieviete bija ārkārtīgi izveicīga, trallinot dziesmiņas un balansējot lielu ūdens spaini uz galvas. Vīrieši gan spaiņus nesa rokās, vienlaikus skaļi pļāpājot ar kādu otrpus sētai, apbrīnojamā kārtā par neskatoties uz savu sarunu partneri. Es pats pēc ūdens uz aku vēl nebiju gājis. Kad mājās ierodas pārējie, kāds vienmēr grib izdarīt to manā vietā.
Ēdiens. Brokastīs bija tēja un maize... un kad nigērieši runā par tēju, viņi patiesībā domā šokolādes dzērienu. Vispopulārākais ir "Bonvita", kas ir sinonīms kakao dzērienam. Parastās tējas paciņas šeit tiek reti lietotas. Tiek uzskatīts, ka tējas lapas padara cilvēku tievu. Viens no maniem brāļiem izskaidroja kāpēc tas tā ir. Pēc tases tējas vakarā nevar aizmigt. Un ja naktīs neguļ, tad zaudē daudz svara un kļūst tievs. Neviens šeit negrib būt tievs. Tā ir zīme, ka cilvēkam klājas slikti. Un šis pieņēmums šeit ir tik izplatīts. Tējas paciņas ir domātas baltajiem cilvēkiem.
Arī kafijas dzeršana šeit ir neiedomājama. To var darīt tikai tad, kad nepieciešams būt nomodā, lai sagatavotos eksāmenam. Skolā mums strikti iesaka to nedarīt. Sviestu uz maizes neziež, jo tā tāpat ir mīksta un ļoti garšīga. Sieru te nepazīst. Mans vecākais brālis teica, ka reiz esot sieru pamēģinājis un tas garšojis pēc ziepēm. Man nācās paskaidrot, ka sieri ir dažādi.
Ap pusdienlaiku man brālis apjautājas vai neesmu izsalcis. Vecpuisis būdams viņš pats nav pieradis pie regulārām maltītēm. Kad atbildēju, ka tomēr esmu izsalcis, viņš mazliet pašeptējās pa dzīvokli un izgāja laukā. Pēc dažām minūtēm virtuvē jau stāvēja 15 gadīga meitene, kas steidzīgi gatavoja pusdienas. Tikai vēlāk es uzzināju, ka viņa mums ir attāla radiniece. Brālis bija piezvanījis viņas mātei, lai palūgtu meitenei palīdzēt ar virtuves darbiem. Māte bija laipni piekritusi un šķita, ka arī meitenei pret lūgumu nekādu iebildumu nebija. Viņas uzdevums bija izvārīt jamsu - kaut kas līdzīgs saldajam kartupelim.
Jamss, šis leģendārais saknes dārzenis, Rietumāfrikā tiek dēvēts par visu dārzeņu karali. Šai garajai, baltajai saknei, ko var ēst gan vārītu, gan ceptu, tiek veltīts pat vesels festivāls. Jauno Jamsu festivālu Austrumnigērijā varētu pielīdzināt Jaunā gada svinēšanai. Agrākos laikos cilvēka bagātība pat tika mērīta pēc jamsa pagraba lieluma.
Jamsu nebiju ēdis ļoti ilgu laiku, ne arī īsti redzējis kā to gatavo, tāpēc ar lielu aizrautību skatījos, kā meitene profesionāli to nomizoja un sagrieza vajadzīgajos gabaliņos. Viņa gatavoja to, ko mēs dēvējam par jamsa biezeni. Vēl viņa pievienoja sarkanīgu palmas eļļu, ko gatavojot izmanto gandrīz vienmēr, spinātus - bieži dēvētus vienkārši par zaļumiem, un ļoti daudz asu vietējo garšvielu.
Ārpuse. Mazliet atpūties, es nolēmu aplūkot Lagosu arī no ārpuses. Stāvot mājas priekšā, varēju apskatīt visus garāmgājējus. Tas bija tikpat kā skatīties filmu, kurā garāmgājēji bija aktieri. Katrs ar savu īpatnējo iešanas veidu. Un ikviens šķita pozējam kamerām. Tāda ir tā Nigērija kopumā - visu veidu un izmēru cilvēki, katrs ar savu reliģisko pārliecību un dzīves izvēlēm.
Tur bija visi iespējamie ielu tirgotāji, kas, uz galvas nesdami visādu veidu paplātes un kastes, cits aiz cita pavīdēja man garām. Viņi piedāvāja diezgan plašu pakalpojumu klāstu: kurpju spodrināji, ceļojoši skroderi, bārddziņi, tukšo pudeļu vācēji, tualetes piederumu, rotaslietu, bulciņu un cepumu tirgotāji un citi. Katram no viņiem ir sava īpašā skaņa vai sauciens ar ko pievērst cilvēku uzmanību. Kurpju spodrinātāji mēģināja atveidot skaņu, kas rodas aizverot kastes. Pudeļu vācēji ar metāla stienīti viegli dauzīja pa pudeli vai vienkārši sauca: "Tukšas pudeles!" Auksta ūdens tirgoņi kliedza: " Tīrs ūdens!" un tā tālāk... Ja gribēja izmantot kādu no šiem pakalpojumiem vai ko iegādāties, tad vajadzēja atveidot sīcošu skaņu "s-s-s-s..." Un ikviens garāmejošais tirgotājs acumirklī apgriezās un devās sīcēja virzienā. Un vēl ir īpašs rituāls, kā palīdzēt sievietēm noņemt paplātes.
Bez ielu tirgotājiem, ielas ir pārpildītas ar motocikliem. Tie ir kļuvuši par visierastāko taksometru veidu. Ar s-s-s-s skaņas palīdzību vai ar skaļu "okada", kā tos te dēvē, var veikli saorganizēt braucienu ar taksometru. Parasti par cenu gan ir jāvienojas pirms iesēšanās.
Es palūdzu brālim nogādāt mani līdz kādai interneta kafejnīcai. Tad nu viņš s-s-s-s-sasauca divas "okadas" un īsi vienojās par cenu. Braucot man bija jāsēž aiz šofera tādā pašā pozā. Agrāk sievietes bija spiestas uz motocikla sēdēt sāniski, jo sievietei bija nepieņemami publiski sēdēt ar izplestām kājām. Taču šī tradīcija, kā es uzzināju, tika aizliegta, jo šādi braukt bija ļoti nedroši. Interneta kafejnīca atradās desmit minūšu brauciena attālumā. Tā bija parasta kafejnīca kas līdzinās jebkurai ar jauniešiem pārpildītai interneta kafejnīcai citur pasaulē. Vēlāk mēs ar citām okadām devāmies mājās.
Tuvojoties vakaram lielākā daļa cilvēku bija atgriezušies mājās no sava darba un tā vien likās, ka visi bija iznākuši laukā, lai kopīgi skatītos dzīvo filmu. Cilvēki sēdēja uz trotuāra malas. Pie dažām mājām atradās soliņi un cilvēki bija ieņēmuši labākas sēdvietas. Ielu tirgotāju un "okadas" jau bija devušies pie miera. Tos tagad aizvietoja ielu veikaliņi, kuros varēja nopirkt grauzdētu kukurūzu. bumbierus, pupiņas, kukurūzas pankūkas un dažādus dzērienus.
Mēs piegājām pie sievietes, kas pārdeva uz vietas grauzdētu kukurūzu. Mēs izvēlējāmies kukurūzas vālīti un viņa to mums pagatavoja. Šo grauzdēto kukurūzu ēd kopā ar kokosa riekstu un Āfrikas bumbieri (tas nepavisam nelīdzinās bumbierim, ko pazīst Eiropā). Izskatījās, ka šī ir jaunekļu pulcēšanās vieta. Te viņi varēja pieēsties līdz ūkai un maksāt vēlāk. Citur stāvēja bariņš jaunu vīriešu, kas likās iegrimuši karstās debatēs par politiku, futbolu un citām globālām lietām. Tā vien likās, ka tūlīt izcelsies kautiņš, bet tā ir daļa no karstās diskusijas. Tā nu ir reize, kad var parādīt cik zinošs un pēdējos jaunumus pārzinošs tu patiesībā esi. Un viss vakars tika pavadīts šādā veidā...
Pēc pāris Lagosā pavadītām dienām es aklimatizējos un nolēmu, ka ir laiks doties tālāk uz austrumiem. Austrumi ir vieta, kur esmu dzimis un audzis un ko varu saukt par mājām. Tā ir vieta, kur dzīvo mani vecāki un brāļi.
Plašāku stāstu par Nigēriju var izlasīt šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
