Cita pasaule - citi tikumi! Trīs latviešu ceļotāju pārsteidzošie piedzīvojumi musulmaņu valstī Irānā
Foto: no ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva

Trīs jaunieši - Ivars Brencis, Dainis Pudelis un Laura Garā, 2014.gada septembrī nolēma pamest apmaksātus darbus un doties piedzīvojumu ekspedīcijā uz tālāko apdzīvoto punktu no Rīgas - Pita salu, šķērsojot Eirāziju un pēc iespējas vairāk ceļa veicot pa sauszemi. "Turismagids.lv" turpina stāstīt par viņu piedzīvojumiem - šoreiz, pēc garāka pārtraukuma, turpinājums stāstam par neparasto ceļu un sastaptajiem ļaudīm Irānā.

Bet vairāk par ekspedīciju "How Many Roads" lasiet blogā hmroads.com vai Facebook profilā. Ceļojuma bildes var apskatīt arī HMRoads Instagram profilā.

Ivara stāsts:

"Tieši divas nedēļas pēc iebraukšanas islama republikā Irānā, bijām nonākuši tās pašā centrā – Teherānā – metropolē, kur dzīvo septiņreiz vairāk cilvēku nekā visā Latvijā. Trīs niecīgie latvieši (un francūzis Maksims), ieradušies Pilsētas parkā (Park-e Shahr) nu vēl jo vairāk apzinājās savu mazumu, jo bija kā no laivas izmesti.

"Adoptēti" irāņu ģimenē ar mīļo mammu un nikno tēvu

Mums nebija savlaicīgi izdevies atrast kādu, kurš mūs izmitinātu caur couchsurfing, bet, pa ceļam visi stāstīja, ka Teherānā varēšot vienkārši doties uz kādu parku un uzcelt telti, Park-e Shahr tam esot lielisks. Pilsētas parks izrādījās nepavisam ne tāds, kur būtu pieņemts vai atļauts celt teltis, un varējām tikai stāvēt un kasīt galvas par to, ko šonakt darīsim. Protams, kā jau vienmēr, viss beigās atrisinājās, un šoreiz atrisinājumu sauca Rasūls. Pēkšņi uzradās čalītis, kurš sāka kaut ko stāstīt par sava vectēva māju, kurā neviens nedzīvojot un kur mēs varbūt varot palikt. Parastā problēma – trešklasnieka angļu valoda – labākajā gadījumā lika mums izdarīt minējumus par to, ko viņš īsti saka, bet pašiem praksē pārliecināties, sekojot viņa mocītim.

Cita pasaule - citi tikumi! Trīs latviešu ceļotāju pārsteidzošie piedzīvojumi musulmaņu valstī Irānā
Foto: no ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva

Rezultātā šo un nākamās četras dienas mēs bijām paēduši – pareizāk, pārēdušies, jo tikām "adoptēti" irāņu ģimenē. Reizē arī bijām nonākuši ļoti interesantā situācijā – mūsu irāņu mammai ļoti patika ceļotāji, ļoti patika uzņemt un rūpēties par viesiem – nemitīgi tika atkārtots "relax, relax" un "besham, besham" (ko varbūt varētu tulkot apmēram kā "esiet jūs paši") un nemitīgi tika nests ēdiens. Savukārt otru ģimenes pusi veidoja "Angry Daddy", kuram nepatika tūristi, kuram, šķiet, vispār nekas īpaši nepatika. Visu četru dienu viesošanās laikā šajā mājā, mēs (par laimi!) "Angry Daddy" tā arī neieraudzījām. Rasūls tikai paziņoja laikus, kad viņš ierodas un dodas prom. "Danger, danger, Angry Daddy time! Quieet!" Tad mēs sarāvāmies maziņi un cerējām, ka dusmīgais tētis neienāks, spļaudams zibeņus pa kreisi un labi. Un nevienu reizi neienāca - šķiet, ka ģimenes galva ar pārējo tās "ķermeni" īsti kopā nedzīvoja, viņš tikai ieradās savā alā - puspagrabstāvā un nemaz pie pārējiem nerādījās.

Uzzinājām arī, ka tētis esot diezgan bagāts, viņam pat ir otra - jaunāka - sieva Kaspijas krastos. Rasūla māja atradās arī salīdzinoši tuvu vienai no Irānas augstākā līdera Ali Khamenei dēlu dzīvesvietām, tāpēc, dodoties un nākot, parasti jutāmies kā spiegi un centāmies nemanāmi izslīdēt pa mazajām ieliņām, slēpjoties no apkārtējo acīm. Likumsargi vai ar valsts iekārtu saistīti cilvēki nedrīkstēja uzzināt, ka ārzemnieki paliek pie vietējiem – abām pusēm tas varētu radīt problēmas.

Pirmās divas naktis viesojāmies pie Rasūla brālēna Sohraba – kokmeistara un sirdī mūziķa. Bet, islama republikā kā mūziķim viņam neesot kur izpausties un kā nopelnīt. Jaukajā un radošajā dzīvoklītī bija paštaisītas mēbeles (galds, krēsli – vai mēs vēl esam Irānā?), pie sienas vairāk nekā 10 mūzikas instrumentu, kurus visus viņš arī pārvaldīja. Arī persiešu santurs, pēc izskata līdzīgs koklei, taču tas ir sitamais stīgu instruments. Izrādās, latviešiem arī tāds ir – cimbole.

Cita pasaule - citi tikumi! Trīs latviešu ceļotāju pārsteidzošie piedzīvojumi musulmaņu valstī Irānā
Foto: no ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva

Kopā devāmies naksnīgā izbraucienā pa Teherānu, seši cilvēki ne gluži par lielu auto nosaucamajā VW Golf, ēdām "kilometra" saldējumus (nekad nebūtu domājis, ka tik garš saldējums ir iespējams, ka es tik lielu saldējumu jelkad varētu apēst un ka man varētu tik ļoti negribēties ēst vēl saldējumu, kā pēc šī apēšanas). Izstaigājām takas Darband (kalns un rajons Ziemeļteherānā), kur agrāk bijis patstāvīgs ciemats, kuru pilsēta ir 'apēdusi' un tagad tas ir vairāk kā tūrisma objekts, ar neskaitāmiem ūdenspīpju restorāniem un želejotu augļu tirgoņiem. Pakāpjoties pa kalnu uz augšu, pavērās lielisks skats - kā klintī iecirsta pilsētiņa ar daudz krāsainām gaismiņām, gluži kā dārgakmeņu dzīsla akmenī.

Cita pasaule - citi tikumi! Trīs latviešu ceļotāju pārsteidzošie piedzīvojumi musulmaņu valstī Irānā
Foto: no ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva

Ar irāņu viesmīlību bijām jau pazīstami, bet Rasūls, viņa draugi un mamma to pacēla jaunā līmenī – bieži pirms tam saskārāmies ar to, ka viesmīlībai ir tāda uzspēlētības un savtīguma piegarša, bet šeit tiešām varēja just neviltotu prieku un sirsnību, kas no viņiem visiem plūda mūsu virzienā.

Taču Rasūls devās brīvdienās uz Taizemi un mūsu tālākais liktenis atkal kļuva neskaidrs – bet, šķiet, ka Teherānā atliek tikai aizbraukt uz kādu parku un viss atrisināsies. Bijām sarunājuši, ka riteņus varēsim nolikt mājas autostāvvietā pie Tabrizas Hameda paziņas, kurš dzīvo blakus Park Abshar – izmitināt gan viņš mūs nevarēja, bet parkā taču varot celt telti! Otrais izbrauciena ar riteņiem un somām pa Teherānu laikā ārā valdīja nenormāls karstums, turklāt mums bija jābrauc uz ziemeļiem, un Teherānā tas nozīmē - kalnā. Un ar Teherānas mērogiem un ielu labirintiem mums ceļš līdz galamērķim izvērtās 19 kilometru jeb trīs stundu garš.

Nacionālās satiksmes īpatnības Teherānā

Teherānas satiksme galu galā izrādījās pat ne tik baismīga, kā biju iedomājies. Mašīnu, protams, daudz. Ļoti daudz. Teherānas infrastruktūra esot paredzēta 700 tūkstošiem auto, bet praksē braukājot vairāk nekā trīs miljoni. Bet, ja par kaut ko bija neliels kultūršoks, tad nevis par mašīnām, bet par mocīšiem. Pilnīgi iespējams, ka ir arī kāds miljons motociklu. Iedomājamies pilsētu, saliekam tur tos trīs miljonus mašīnu, septiņus miljonus cilvēku, iegūstam ļoti pārpildītu vietu. Bet mocīši aizpilda visu atlikušo vietu, kas praktiski neeksistē. Un tā viņi arī brauc - pa ietvēm starp gājējiem, pa vienvirziena ielām pretējā virzienā, pa autobusu joslām, starp mašīnām. Ja kaut kur ir sprauga, pa kuru var iziet gājējs, pilnīgi noteikti tur var izbraukt arī mocītis. Braucot uz Park-e-Shahr šo redzēju visā pilnībā - mocīts izlīda starp diviem autobusiem tā, ka viņam bija jāizgroza stūre, lai neaizķertos. Un nav jau tā, ka tas viss notiek ļoti lēni, un visas iesaistītās puses gandrīz stāv uz vietas. Neviens arī pat acu nepaceļ, kad viņam uz ietves dažu centimetru attālumā pabrauc garām motocikls. Bet te prātā nāk situācijas Rīgā, kur cilvēki lamājas un palecas, kad ierauga, ka no viņa pāris metru attālumā atrodas riteņbraucējs.

Cita pasaule - citi tikumi! Trīs latviešu ceļotāju pārsteidzošie piedzīvojumi musulmaņu valstī Irānā
Foto: no ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva

Luksofori arī attiecas tikai uz mašīnām. Un luksofori ir otrā lieta, kas radīja neizpratni satiksmē. OK, ir parastie zaļš-sarkans, bet ļoti daudz ir tādu, kuros vienkārši mirgo vienā virzienā dzeltenais un otrā sarkanais. Un tas tā ir paredzēts, nevis kļūda vai pagaidu nepareizība. Turklāt krustojumi pietiekami lieli. Visus, kas veic neskaitāmos kreisos pagrieziena manevrus, šķiet, vada pats Allāhs. Nekādu loģiku tajā, kā brauktu mašīnas arī pirmajā piegājienā saskatīt neizdevās, tad nu pārliecinājāmies, ka braucam pāri blakus mašīnai, kas arī brauc taisni un cerējām uz izdošanos. Mums vēlāk paskaidroja tā: ceļu nozīmi nosaka pēc tā, kura iela platāka (ļoti labs un zibenīgs acumērs nepieciešams, lai brauktu) un dzelteni mirgojošais luksofors nozīmē "brauc uzmanīgi!", bet sarkani mirgojošais "brauc ļoti, ļoti uzmanīgi!!". Perfekti.

Bet tomēr, šajā haosā un likumu ignorēšanā valda kaut kāda zināma džungļu kārtība un miers. 'Road rage' nepastāv, atšķirībā no citām valstīm, avārijas neredzējām, un tad, kad tu pats akceptē notiekošo un aizmirsti pilnīgi visu, ko esi mācījies autoskolā, vari pilnvērtīgi braukt satiksmē un, dīvaini, bet justies pat droši.

Jauna ģimene un citi personāži

Atpakaļ pie ceļojuma uz Park Abshar. Tas atkal neizskatījās tāds, kurā varētu celt telti, arī apsargs, kurš īpašā parksarga uniformā tur dežurēja, deklarēja: "No chador!" Tā nu mēs atkal vakarā bijām parkā un mums nebija, kur palikt. Šoreiz uz divām dienām nonācām citā irāņu ģimenē Teherānas rietumu priekšpilsētā, pēc tam uz vienu nakti pie ārsta pilsētas austrumu pusē, bet paralēli, dienās uzturoties parkā, sadraudzējāmies arī ar apkārtējo māju iedzīvotājiem, un pakāpeniski atkal tikām adoptēti ģimenē – pie Siminas un viņas vīra. Ieguvām jaunu nakšņošanas vietu – autostāvvietas stāvā zem Siminas mājas atradās liela, tukša telpa, ko dažreiz izmantojot kādām sapulcēm, skatēm vai darbnīcām. Protams, arī tradicionālas persiešu brokastis, pusdienas un vakariņas mums bieži tika nodrošinātas. Bezmaksas ēdiens Teherānā kļuva no privilēģijas par pienākumu.

Park Abshar jeb Ūdenskrituma parks atrodas Teherānas ziemeļu daļā. Braucot no dienvidu puses, līdz ar kāpumu kalnā, kāpj arī iedzīvotāju dzīves līmenis un atalgojums, ko viņi saņem. Visi irāņi, ko iepazinām šeit, šķita pietiekami labi pārtikuši. Tajā pašā laikā, viņi visi bija ļoti vienkārši un cilvēcīgi – nejutām, ka uz mums kāds noskatītos no augšas.

Simina – apģērbu dizainere, kura ikdienā, lielākoties, šķiet, ar strādāšanu nenodarbojas, bet rīko piknikus ar ģimeni un draugiem, kā arī rūpējās par to, lai mēs nogaršotu visus iespējamos irāņu virtuves ēdienus. Viņas "catchphrase", sazinoties ar mums, bija: "Don't eat anything! I will prepare Persian breakfast/lunch/dinner for you!" ("Neēdiet neko! Es pagatavošu persiešu brokastis/pusdienas/vakariņas !" – angļu val.)Un stieptais tonis ar irāņu akcentu vienmēr lika pasmaidīt, kad viņa to teica. "Ivāāāārs! It is goooood for youu!" ("Ivar, tas tev nāks par labu!")

Cita pasaule - citi tikumi! Trīs latviešu ceļotāju pārsteidzošie piedzīvojumi musulmaņu valstī Irānā
Foto: no ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva

Mr.Majid – Siminas vīrs, baņķieris. Klusais tips, bet var jau būt, ka tas tā likās tāpēc, ka viņš vienkārši nerunāja angliski. Katru pirmdienu viņš devās staigāt pa kalniem ar pārējiem baņķieru draugiem, arī mēs ar Lauru vienā šādā "mountineering" gājienā piedalījāmies. Pastaiga gan izrādījās daudz vieglāka un īsāka, kā sākumā izklausījās.

Mehdi jeb "Civilinžinieris" nodarbojās ar māju būvēšanu un pārdošanu. "Ieguldi miljonu, dabū atpakaļ divus miljonus." Esot jau pāris miljonus (dolāru, ne riālu) iekrājis, plānojot tikt līdz kādiem pieciem un tad pārcelties dzīvot citur, piemēram, uz Kanādu. Viņš ļoti labi runāja angliski, un sarunas ar viņu bieži iestūrēja filozofiskā gultnē. Sacienāja arī mūs ar Tuborg (alkoholisko) alu, kā arī ļoti labi spēlēja triktrakspēli.

Mr.Nader jeb "Menedžeris"– viens no Siminas mājas pārvaldniekiem, sākumā mums likās, ka mēs viņam nepatīkam, jo, pēc tam, kad bijām pavadījuši nakti pagrabstāvā, dzirdējām runas, ka mājas menedžerim nepatīkot, ka mēs tur paliekam, bet izrādījās, ka tas ir cits mājas pārvaldnieks, un Naderam mēs patīkam. Viņa seju parasti rotāja tāds noslēpumains smīns, un viņa kopējais tēls piestāvētu kādam "mafiozam". Kad vēlāk jautājām, vai viņš nav no mafijas, viņš tikai noslēpumaini smējās un neko neatbildēja.

Nadi jeb "Sardziņš" – ļoti jauks onkulis, kurš strādāja par sargu mājā, kurā turējām savus riteņus. Angliski nerunāja ne nieka, bet ar viņu mēs vienmēr sapratāmies bez vārdiem, pat bez žestiem. Nemitīgi jutāmies vainīgi par to, ka mēs viņu "trobelējam", jo viņam katrreiz bija jātaisa vaļā vārti un jāslēdz telpa, kurā glabājās riteņi.

Vēl jau bija arī parka sargs, kurš vienmēr defilēja apkārt savā uniformā, kārtoja cepuri un satraucās par mūsu drošību, pasarg' Die's, lai tikai mēs neiedomājamies palikt parkā pa nakti. Bija irānis ar Kanādas pilsonību, kurš parkā pīpēja zāli un izlēmis labāk dzīvot Irānā, nevis Kanādā, jo te dzīve esot vieglāka. Vai irāņu onkulis, kuru parasti gadījās sastapt vakaros, sportiski soļojot apkārt un kuram katru reizi bija kāds stāsts no pagātnes kabatā, piemēram, par to, kā bija dusmīgs, kad astoņdesmitajos tika aizkavēts lidostā uz 40 minūtēm, jo viņam pasē bija Ukrainas vīza, kura nebija tikusi izmantota.

Kamēr menedžeri skaidroja, kuram mājā lielāka ietekme, mums izdevās arī atrast "CS hostu" un nedaudz vairāk nekā nedēļu padzīvojām dzīvoklī pie četriem jauniešiem. Šis bija viens no vīzu gaidīšanas periodiem, kura laikā, it kā varēja, var būt – vajadzēja, vairāk kaut kur doties, kaut ko apskatīt, bet gribējās tikai sēdēt, smagi pūst un neko nedarīt. Centāmies rakstīt blogu un vērojām dzīvokļa saimniekus - Sadegh, Hadi, Meysam, un Milad. Pa laikam braucām uz Siminas piknikiem parkā.

Teherānā kopā mēs pavadījām vairāk nekā trīs nedēļas, no kurām lielāko daļu laika veltījām neauglīgajiem un nogurdinošajiem vīzu jautājumiem, kuru kopsavilkumu varēs lasīt kādā no nākamajiem ierakstiem, bet, pa vidu izrāvāmies arī dažās brīvdienās uz nedaudz "tūristiskākām" Irānas vietām.

Isfahāna un Persepole – stopēšanas pieredze Irānā

Visi irāņi kā viens nemitīgi mums borēja, ka Isfahāna un Šīrāza mums ir noteikti jāredz, tā, kamēr tika gatavota Kazahstānas vīza, izrāvāmies no Teherānas vilinājuma tikai ēst un neko nedarīt un devāmies turp. Braukt ar riteņiem 940 kilometrus vienā virzienā līdz Šīrāzai vai pat 450 kilometrus līdz tuvākajai Isfahānai aizņemtu pārāk daudz laika, bet braukt visu ceļu ar autobusu nebūtu mums pa kabatai naudas taupīšanas režīmā. Izlēmām par labu nakts autobusam līdz Isfahānai (270000IRR jeb aptuveni 7,70 eiro par vienu biļeti), bet ceļā līdz Šīrāzai un pēc tam atpakaļ uz Teherānu izmēģināt laimi stopēšanā.

Piecos no rīta attapāmies Isfahānā, nevarētu teikt, ka labi izgulējušies, un nu gatavi visu dienu staigāt un apskatīt pilsētu. Pirmais uzdevums arī bija pagarināt vīzu, kas beidzās neveiksmīgi, tikai padarot mūs vēl vairāk ar dzīvi neapmierinātus. Viss brauciens bija arī tāds kā lēciens tumsā, jo neņēmām līdzi nekādas mantas gulēšanai, tajā pašā laikā, naktsmājas tā īsti sarunātas mums arī nebija. Bet tas Irānā vienmēr atrisinās pats no sevis. Dienai tikai nupat iesākoties, sapratām, ka spējīgi tūristi mēs nebūsim, un iespēja paviesoties pie irāņa tiešām parādījās.

Pirms tam, paspējām izmest tikai nelielu līkumiņu pa pilsētu un iemaldīties galvenajā apskates objektu vietā - Naqsh-e Jahan laukumā – vienā no ar vēsturi bagātākajiem pilsētu laukumiem pasaulē. Neesmu īsti kompetents, un nav arī īsti vajadzības aprakstīt vēsturiskos objektus, kas te atrodas, to visu labāk izlasīt "Impro" ceļojumu aprakstos vai Vikipēdijā. Bet, savām acīm to visu ieraugot, tiešām, mute nedaudz paliek vaļā, pat tā īsti to vēsturisko nozīmīgumu neizprotot.
Senās mošejas, reizē tik milzīgas, bet ar tik sīki izstrādātām detaļām, viss ir tik košs, reizē vienkāršs un grezns. Ir persiešu paruna "Esfahān nesf-e jahān ast" (Isfahāna ir puse no pasaules), tā tiešām šķiet taisnība, pat, ne tikai puse no pasaules, bet noteikti arī vismaz trīs ceturtdaļas no Irānas jeb Persijas. Žēl tikai, ka par iekļūšanu katrā objektā jāmaksā 150000 IRR jeb aptuveni četri eiro. Ja gribētu visu apskatīt, te būtu jāatstāj krietna summiņa. Kas vēl pirmajā brīdī likās ļoti neparasti un nepierasti – apkārt esošo tūristu skaits, pat par spīti tam, ka zinājām – tūristi te būs. Līdz šim, izņemot ceļā satiktos velobraucējus, ārzemniekus Irānā redzējuši nebijām gandrīz nemaz. Saprotams – viņi visi ir šeit.

Tā kā mums bija izdevies sarunāt naktsmājas, beidzām būt tūristi, satikāmies ar mūsu jauno irāni – Sāmu. Kurā vietā viņš dzīvo, nezinājām, domājām, ka nedaudz atpūtīsimies un vēlāk turpināsim tūristēt, bet, kad pilsētas autobuss negaidīti uzbrauca uz šosejas un aizveda mūs uz ap 25 kilometru attālumā esošo Baharestānu, sapratām, ka, lai izvērstu tālāko ekskursiju, būs jāpaliek Isfahānā arī nākamo dienu, un atkal pilsētu iekarot jādodas no rīta. Nebūtu arī iespējams nepalikt šeit vēl vismaz vienu nakti – atkal jau irāņu viesmīlība – Sāms mūs vienkārši piespieda apsolīt, ka paliksim vismaz divas naktis un noteikti apdomāsim palikt ilgāk. "Vispār jau es būšu bēdīgs, ja paliksiet tikai divas naktis, labāk taču jūs varētu padzīvot pie manis vismaz divas nedēļas vai mēnesi…" Faktu par to, ka mēs Irānā drīkstam atrasties tikai vīzas ietvaros, irāņi parasti neaptver, arī ja viņiem to skaidri un gaiši pasaka un parāda, līdzīgi kā ar nesapratni par to, ka tu nerunā persiešu valodā.

Cita pasaule - citi tikumi! Trīs latviešu ceļotāju pārsteidzošie piedzīvojumi musulmaņu valstī Irānā
Foto: no ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva

Protams, nākamo dienu Sāms bija ieplānojis mūsu vietā. No rīta viņš atzinās, ka visu nakti neesot varējis pagulēt, jo satraucies, vai mēs jūtamies pietiekami komfortabli. Tad, kad mēs bijām saģērbti viņa drēbēs (savējās izmazgājām), Dainis vēl pāris reizes pārģērbts ("Man liekas, ka tu šajā kreklā nejūties ērti!"), devāmies ekskursijā. Tas solījās būt kas īpašs – mūsu ceļš veda uz Monar Jonban jeb kustošajiem minaretiem. Jā, šis objekts paliks mūsu atmiņā uz visiem laikiem, bet nē – ja tu esi Isfahānā – nebrauc uz kustošajiem minaretiem. Tā vietā var apskatīt daudz ko citu, daudz ievērojamāku, daudz skaistāku. Jebkas būs labāk iztērēts laiks par minaretiem. Vieta atrodas patālu no visa pārējā Isfahānā, tāpēc nepieciešams laiks un līdzekļi, lai tur nonāktu. Uzraksts vēstīja: "Minareti tiek kratīti reizi stundā." Tātad, ja neesi veiksmīgs, tev var gadīties vienkārši stundu sēdēt un gaidīt. Mēs sēdējām un gaidījām gandrīz divas stundas. Nekā cita, ko redzēt, tur nav. Nevar jau arī atļauties apskatīt pārējo mošejas teritoriju, jo tad tu riskē palaist garām teiksmaino kratīšanos – pirms tās nav nekādu paziņojumu, un nezini jau arī, kā tas izskatīsies, kas būs. Un rezultātā tu dabū šo.

Minaretā uzkāpj būdīgs tēvainis un izpilda kustības no UFO "Pastum, pastum, pietupies". Minūte, un tas ir galā, bet tu paliec iespaidots uz visu mūžu. Tā nu, puse no dienas bija labi pavadīta, vēl mēs apskatījām dažus no Isfahānas slavenajiem tiltiem un vakara tumsa bija klāt. Pēdējais atgādinājums – ja apskati Isfahānu, apskati Isfahānu, bet kratošos minaretus atstāj Youtube ziņā.

Nākamā rīta atvadās Sāma bēdas mijās ar pārsteigumu par mūsu lēmumu doties tālāk, kaut arī visu iepriekšējo dienu bijām viņam borējuši, ka gribam paspēt arī uz Šīrāzu, bet pēc pāris dienām mums jau jābūt atpakaļ Teherānā – jāpagarina Irānas un jāsaņem Kazahstānas vīza. Sākās aizraujošākā šī brauciena daļa – autostopēšana Irānā. Kas gan te varētu būt grūts, ņemot vērā, ka visi vienmēr tik ļoti grib izpalīdzēt ārzemniekiem? Tas, ka šis ir persiešiem pilnīgi nezināms koncepts. Braucēji domā, ka tu vienkārši ķer taksi, neviens, kas nenodarbojas ar taksēšanu, nemaz neiedomājas apstāties. Tāpēc mēs savam kartonam "SHIRAZ" pievienojām vēl vienu "NO TAXI".

Cita pasaule - citi tikumi! Trīs latviešu ceļotāju pārsteidzošie piedzīvojumi musulmaņu valstī Irānā
Foto: no ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva

Mašīnas, kuras apstājas, vienkārši piedāvā aizvest mūs līdz autoostai vai līdz vietai, kur ir takši. Vai vienkārši paziņo, ka šajā vietā autobusam nav pietura (jo mēs to noteikti nesaprotam). Autostopa principu nevar ieskaidrot pat cilvēkiem, kuri runā angliski, kur nu vēl mēģināt to darīt irānim parastajam. Lai nu kā, beigās tomēr mēs kaut kā uz priekšu tiekam. Sēžam kravas mašīnā, un šoferis tikai nepārtraukti zvana cilvēkiem un ļoti dedzīgi stāsta kaut ko persiešu valodā. Tas, ko mēs saprotam – stāsta par brīnumiem ar mums, jo nemitīgi sarunā tiek pieminēts: "Shiraz, no money, no taxi!"

Tā atkal nemanāmi bija piezadzies vakars, bet mēs sēdējām citā smagajā mašīnā, kura, iespējams, brauc uz Širazu. Sparīgi žestikulējot, laikam bijām sarunājuši, ka paliksim šofera mājās pilsētā. Kā sanāca, kā ne, bet mēs nokļuvām citā pilsētā ap 50 kilometrus aiz Širazas, un nonācām pa taisno persiešu kāzu ballītē.

Persiešu kāzas

Lauru savāca un kaut kur aizveda "dāmu mafija", bet mēs ar Daini nonācām lielā pagalmā, no kura dārdēja mūzika un norisinājās "Kas dārzā?" savienojums ar moshpit'u. Milzu "kas-dārzā-apli" ārpusē veidoja rokās sadevušies vīri, kuri mierīgi lika soļus sāniski, bet iekšpusē notika kas vairāk par "bitītes ložņāšanu caur zaru zariem, caur lapu lapām" – drīzāk satracināta bišu spieta uzlidojums. Apkārt planēja arī kāds jocīgā, dzeltenā kostīmā ietērpies jaunietis (gluži kā moshpit video!), citi izmēģināja savas balsis, ieķērcot mikrofonā, daļa stāvēja malā un sparīgi aplaudēja visiem pārējiem, gar apli staigāja kāds tēls, vicinādams striķī iesietu gruzdošu veidojumu, tā apdūmodams visus aplī iesaistītos.

Šajā balles daļā atradās tikai vīrieši. Pavadījuši jampadracī kādu brītiņu, devāmies pie miera – nākamajā rītā jāceļas jau pussešos no rīta, jo mūsu namatēvam Roushan septiņos ar savu cisternu jābūt Šīrāzas naftas rafinētavā.

Te nu mēs sapratām, ka jāizdara izvēle – gribam apskatīt Šīrāzu vai Persepoli – jo drīz jau jābūt atpakaļ Teherānā, lai darītu vīzu lietas. Sākumā man bija licies, ka Persepole atrodas Šīrāzā, un, ar Irānas mērogiem, tā arī var teikt, bet patiesībā jau tā ir ap 60 kilometrus ārpus pilsētas. Izvēlējāmies seno Ahemenīdu impērijas un Persijas galvaspilsētu. Šī nu ir tā vieta, kur ir vērts samaksāt 150 tūkstošus par biļeti (atšķirībā no minaretiem), bet arī Persepoles vēsturi par jaunu pārrakstīt man nav jēgas. Tas, kas ceļvežos noteikti nebūs rakstīts – Persepolē var apskatīt arī vēsturisko plastmasas pudeļu bedri. Diemžēl, pie tās nav uzlikta informatīvā plāksne, tāpēc bedres loma valdnieka Kserksa I dzīvē mums paliek noslēpums. Varam tikai apbrīnot to, kādas tehnoloģijas viņam bija pieejamas, un rosināt pārrakstīt ķīmijas vēstures grāmatas, jo, šķiet, persieši polietilēnu pazinuši jau pirms mūsu ēras.

Vispār, brīžiem paviršība un mazāk vai vairāk nozīmīgas nepilnības, kas novērojamas šāda mēroga un nozīmes Pasaules kultūras mantojuma objekta apsaimniekošanā, nedaudz pārsteidza. Piemēram, saplīsuši nožogojumi, pazuduši vai nesalasāmi kļuvuši angļu valodas apraksti, nesakoptas tualetes, darbinieki, kas neprot runāt angliski. Nu jā, piemirsu, mēs taču neesam Vācijā, bet Irānā. Arī šeit ļoti daudz ārzemju tūristu, pietiekoši daudz arī pašu persiešu. Amizanti ir tas, ka dažreiz liekas, ka irāņi brauc uz šejieni apskatīt nevis seno pilsētu, bet gan ārzemju tūristus. Varētu likties, ka vietā, kur nepārtraukti čum un mudž no tūristiem, vietējie būs pie tiem vairāk pieraduši, bet, tik un tā, nemitīgi piedzīvojām irāņu un viņu viedtelefonu uzlidojumus ar lūgumiem kopīgi nobildēties.

Atpakaļ galvaspilsētā

Atpakaļ uz Teherānu beigās tikām pat ātrāk nekā iecerēts, jau pie Persepoles atkal iekļuvām smagajā auto, un 900 kilometrus un 14 "delīrija" stundu vēlāk mūsu pēdas atkal mina galvaspilsētas lielceļus. Protams, atkal bija grūti pierunāt mūsu vedējus, ka mēs nevaram gluži atļauties kopā ar viņiem braukt vēl pusotru tūkstoti kilometru un apciemot viņu dzimto pilsētu pie Persijas līča.

Kā jau vienmēr – apmainīšanās ar adresēm, telefoniem, solījumi noteikti apciemot, kad nākamreiz būsim Irānā, bija ierasta lieta. Sakarā ar šo, pienāca arī brīdis, kad mēs uz mirkli aizdomājāmies – kas gan notiks, ja visi tie irāņi, kuriem esam atstājuši savus telefona numurus, tiešām kādā jaukā dienā izdomātu atbraukt uz Latviju. Piemēram, Roushan savā ģimenē bija viens no astoņiem brāļiem, kuri jau sāka interesēties, kā pie mums tur ir. Tas gan ir skaidrs, ka šī varbūtība līdzinās nullei, un irāņu solījumi un solījumi, kurus tu dod irāņiem, lielākoties nenozīmē pilnīgi neko.

No kalniem līdz jūrai – no Teherānas līdz Azerbaidžānai

Cita pasaule - citi tikumi! Trīs latviešu ceļotāju pārsteidzošie piedzīvojumi musulmaņu valstī Irānā
Foto: no ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva


Ļoti veiksmīgi un īsā laikā ieguvuši Azerbaidžānas vīzu, jau tajā pašā, 4. maijā, gandrīz mēnesi kopš mūsu ierašanās Teherānā, sākām atkal mīt pedāļus, lai atstātu betona un metāla džungļus aiz muguras. Atvadīšanās no Siminas, pēdējais pikniks parkā un kārtīga pieēšanās ("Jums taču vajadzēs daudz spēka, lai brauktu ar riteņiem, jums kārtīgi jāpaēd!"), un mēs sākam braukt. Pulkstenis rādīja pusdivpadsmit. Gandrīz pusnakts.

Šādā laikā izbraucām divu apsvērumu vadīti – ja paliksim vēl vienu nakti, no rīta atkal piecelsimies vēlāk nekā gribētos, atkal piknikosim, un tā būs kārtējo reizi pagājusi jau puse no dienas; ja izbrauksim vēlā vakara stundā, uz ielām būs mazāk automašīnu. Pirmais apsvērums, noteikti ļoti pareizs, bet pārliecinājāmies, ka otrais uz Teherānu neattiecas – tās ielas neguļ nekad. Taču, kad beidzot izbēgām no pilsētas gaismām, uz ceļa tiešām palikām tikai mēs un pa kādam braucējam, kas te iemaldījies. Tajā brīdī mēs vēl nezinājām, ka, tālāk braucot, ceļš paliks tikai tukšāks, diena vai vakars.

Tas, ko mēs nezinājām, izvēloties sava Teherānas bēgšanas plāna maršrutam maz zināmo ceļu caur Fashamu un Dizinu – šis ceļš bieži vien ir daļēji slēgts biežo nogruvumu dēļ. Neskaitot uz tā esošo pilsēteļu iedzīvotājus, to pa retam izmanto cilvēki, kas grib nokļūt Dizinas slēpošanas kūrortā, bet neviens normāls cilvēks pa šo ceļu nebrauc cauri pilnā garumā, lai nokļūtu tur, uz kurieni dodamies mēs – Čalusu pie Kaspijas jūras.

Autobraucējiem 70 kilometri līdz Dizinas kalnu pārejai būtu vien stundas brauciens, taču mēs līdz tai tikām tikai trešajā dienā (skaitot pirmo vakara/nakts braucienu kā dienu). Tas, ko mēs par šo ceļu zinājām arī pirms tam – mums no Teherānas 1500 metrus virs jūras līmeņa būs jāuzdabū savas miesas, lietas un rumaki līdz kalnu pārejai 3260 metru augstumā, kā vienīgo dzinējspēku izmantojot apļveida kāju kustības. Pilnīgi saprotams arī, ka, pieveikušiem 60 kilometrus no šī attāluma, atduroties pret kārtīgi aizšķūrētu ceļu, mums nebija ne mazāko domu par griešanos atpakaļ. Kur mašīnas nevar izbraukt, kur motociklu vadītāji domā, vai varēs izbraukt, tur mēs vienmēr varam tikt pāri – pārstumjot, pārnesot vai pārveļoties, bet otrā pusē mēs nonāksim.

Ceļš tiešām vietām bija greznots ar akmeņiem, dažreiz ar īsākiem vai garākiem sniega posmiem (un tas viss, sākumā stāvā augšupejā, pēc tam – lejupceļā), bet to visu mums izdevās pārvarēt, balvā saņemot milzu gandarījumu un neaprakstāmi skaistas ainavas. Sajūta, ka ceļš, pa kuru tu brauc, pieder tikai tev, ir neizsakāmi skaista – nav neviena cita, tikai tu un ceļš. Pagurstot no cīņas ar kalnu, varējām apgulties ceļa vidū un vērot kalnu galotnes. Vai, ja vienkārši gribējās apstāties un palūkoties apkārt, tevi tūliņ neapstāja ziņkārīgi garāmbraucēji, aizsedzot debesis ar saviem šaušanas gatavībā paceltajiem telefoniem. Šī ceļa izvēle noteikti bija tā vērta, un noteikti paliks kā viena no spilgtākajām atmiņām par braukšanu cauri Irānai (varbūt vienīgi Minareti var ar to sacensties savā krāšņumā).

3260 metrus virs jūras līmeņa ir augstākais punkts, kādā mēs bijām uzbraukuši, un pēc tā, protams, bija jāseko grandiozam nobraucienam, jo devāmies taču uz jūru. Tālākajiem 110 kilometriem bija jānoved mūs no kalniem līdz jūras līmenim. Kas Kaspijas jūras gadījumā ir pat zem vispārpieņemtā 'jūras līmeņa' – mīnus 27 metri. Sākumā gan bremzes laist vaļā neatļāvāmies, vietām, bija arī jāstumjas akmeņu vai sniega dēļ, bet pēc tikšanas cauri pašai Dizinai, ceļš atkal bija vaļā un varēja atļauties paripot arī ar 60 kilometriem. Sekoja uzbraukšana uz Čalusas ceļa un atkal atgriešanās nebeidzamā mašīnu plūsmā.

Tieši par Čalusas ceļa skaistumu un reizē grūtumu bijām iepriekš dzirdējuši un lasījuši, bet beigās sanāca tā, ka Dizinas ceļš mums abas šīs disciplīnas pacēla vēl augstāk. Arī brauciens pa Čalusas ceļu sagādāja lieliskas ainavas, taču kopējo iespaidu pabojāja daudzās mašīnas un pelēkais un lietainais laiks, kas īsā laika sprīdī nomainījās kā diena uz nakti. Šis maršruts arī sagādā riteņbraucējiem galvassāpes ar to, ka kalnu ceļš ir šaurs un līkumots, bet irāņu braukšanas stils uz tā paliek nemainīgs. Velosipēdistiem jābūt drosmīgiem un jārēķinās ar to, ka vietas te nav un ka autovadītājiem tas neinteresē. Ak jā, vēl ir divus kilometrus garais, ar putekļiem un izplūdes gāzēm pildītais Kandovanas tunelis…

Galu galā, mēs tikām līdz jūrai sveiki un veseli, kā vienīgos ievainojumus, piedzīvojot pāris caurdurtas riepas. Čalusā, lāpot Lauras riteņa kameru, saņēmām arī uzaicinājumu pa nakti paviesoties pie Araša un Rojas, viņu vasarnīcā pie jūras, ko ar prieku pieņēmām – vienmēr jauki, ja nav jāceļ telts lietū. Kā arī - viņi ielūgumā pieminēja arī mājas vīnu.

No Čalusas līdz Azerbaidžānas robežai atlika vēl nedaudz mazāk par 400 kilometru."

Comment Form