Gruzijas apburtais: citādi ceļojumi jau no mazotnes un trīs latviešu kāpiens Kazbekā
Foto: Māris Pilāts

Māris Pilāts ir biologs, ceļotājs un arī labs ceļojumu stāstnieks. Viņa kontā ir daudz braucienu un ekspedīciju uz tālām, vientuļām un cilvēka neskartām vietām – Kaukāzu, Tālajiem Austrumiem, Nepālu un citām. Bet jau gandrīz desmit gadus viņa nerimstošs sapnis un mīļotā (jā, gandrīz kā sieviete) zeme ir Gruzija. Un Māra acis dzirkstī ik brīdi, stāstot par to tik aizrautīgi, ka, šķiet, pat iesīkstējušam mājās sēdētājam, gribēsies vilkt kājās zābakus un traukties uz šo dziļo un brīnišķīgo zemi.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kā viss sākās

Gruzijas apburtais: citādi ceļojumi jau no mazotnes un trīs latviešu kāpiens Kazbekā
Foto: 2001. gadā Karēlijā, Krievija. Foto: Rolands Lebuss


"Mana ceļošana pa pasauli sākās jau agrā bērnībā. Par to jāpateicas vecākiem biologiem, kas nemaz nebaidījās mani ņemt līdzi ekspedīcijās. Pirmā ekspedīcija nebija neko tāla – ar mammu devos uz Ilgu pili Silenes apkārtnē, pie pašas Latvijas un Baltkrievijas robežas, kad biju četrus gadus jauns. Ekspedīcija beidzās ar raudāšanu kāda purva pārvarēšanas laikā un, mētājoties ar akmeņiem, pārsistu tagadējā Daugavpils Universitātes rektora Arvīda Barševska pieri. Lieki piebilst, ka no tā laika esam labi draugi ar Arvīdu," smej Māris.

"Savukārt ar tēti devos pētīt roņus pa Igaunijas salu arhipelāgu. Precīzi neatceros, bet man tad varēja būt aptuveni pieci gadiņi. Un, kļūstot vecākam, braucieni kļuva arvien biežāki un arī tālāki. Pirmā nopietnā ekspedīcija noritēja 2008. gadā. Es jau pats mācījos Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē 2. kursā. Devāmies uz Krievijas Tālajiem Austrumiem, Habarovskas apgabalu, Burejas dabas rezervātu. Toreiz ekspedīcija ilga gandrīz četras nedēļas, no kurām nepilnas trīs mēs dzīvojām ārpus jebkādas civilizācijas un saziņas līdzekļiem. Jau pati nokļūšana rezervātā ir stāsta vērta. Pārtika bija līdzi noliktajam ekspedīcijas dienu skaitam, rezervāta namiņos mēs atstājām rakstiskas ziņas, kur un uz cik ilgu laiku ejam, lai mūs var atrast, ja nu kaut kas noiet greizi. Rāciju, satelīttelefonu vai mobilo sakaru nebija. Tā bija pirmā reize, kad es sapratu, cik maziņi un savā ziņā vāji īstenībā esam. Un tā neaprakstāmā sajūta, kad zini, ka šajā kalnā, kur esi uzkāpis, iespējams, neviens cits vēl nekad nav bijis… Mūsu ekspedīcijas laikā daļa grupas arī pirmo reizi apmeklēja kādu palielu kalna ezeru, kam vajadzēja izdomāt nosaukumu.

Gruzijas apburtais: citādi ceļojumi jau no mazotnes un trīs latviešu kāpiens Kazbekā
Foto: Māris Pilāts

Visi tie pasakainie saullēkti un saulrieti, un tā apziņa, ka tikai mēs, pieci cilvēki, tos redzam šajā pasaules nostūrī. Šo ekspedīciju noslēdza piecu dienu laivošana pa 3. kategorijas kalnu upi, turklāt vienā no laivām pie airiem biju es, kuram līdz tam lielākā pieredze bija Gauja. Atkal jauns izaicinājums.

Jau 2009. gadā man bija iespēja pirmo reizi apmeklēt Gruziju. Tas bija tāds kā izlūkbrauciens. Neko daudz par šo valsti nezināju. Tā bija nozīmīga tēta studijās un jaunības laikos, jo viņš tur pētījis kalnu kazas un izstrādāja studiju pētniecisko darbu, kā arī vairākas reizes bija devies kalnu pārgājienos, tai skaitā ziemā ar slēpēm. Man tā bija mistiska un sveša zeme. Mūs uzņēma Latvijas Dabas aizsardzības pārvaldei līdzīga organizācija Gruzijā. Tbilisi Vides ministrijā izstrādāja mūsu ceļojuma maršrutu, rezultātā devāmies uz vairākām Gruzijas dabas aizsargājamām teritorijām, kur mūs uzņēma vietējie darbinieki. Līdz ar to savā pirmajā ceļojumā uz Gruziju es iepazinu to līdz pašiem tās sirds dziļumiem, jo mēs dzīvojām pie šo darbinieku ģimenēm. Mūs izguldīja, baroja un dzirdīja ar mājās gatavotiem ēdieniem un dzirām. Klausījāmies garajos un ļoti dziļajos tostos, kopā smējāmies un izdzīvojām Latvijas un Gruzijas sarežģīto vēsturi. Un gruzīnu atvērtā sirds un dvēsele mani tā pārņēma, ka nevarēju neiemīlēt šo valsti, šos cilvēkus un šo daudzveidīgo un ļoti bagāto dabu.

2009. gadā Gruzijā ieradāmies jau krietnā rudenī, tāpēc lielākoties dzīvojāmies pa aizsargājamajām dabas teritorijām, kas izvietotas tuvāk Melnajai jūrai. Lielākā daļa dabas parku, kas atradās kalnos, jau bija slēgti vai vienkārši nepieejami sniega dēļ. Uz vienu tomēr vēl tikām – Lagodekhi aizsargājamo dabas teritoriju. Tā atrodas Kaukāza kalnos un robežojas ar Krieviju un Azerbaidžānu, ar vīnu slavenajā Kakheti reģionā. Neraugoties uz to, ka ielejā vēl bija agrs rudens, kalnu virsotnes jau klāja sniegs. Tā bija mana pirmā reize Kaukāza kalnos. Uzkāpām līdz kalnu namiņam nepilnu 2000 metru augstumā. Viss kāpiens man bija kas jauns. Sākām ceļu rudenī, kur lapas zaigojās koši sarkanos un dzeltenos toņos, bet, kāpjot augstāk un augstāk, lapu kļuva aizvien mazāk un mazāk. Kāpiens bija grūts, jo man nebija nekā no profesionāla ekipējuma. Smagi zābaki, džinsa bikses, smaga jaka un džemperi, ļoti prasts guļammaiss. Augšā bija viens jauns namiņš, bet bez apkures iespējām, un otrs, jau uz sabrukšanu atstāts, namiņš – bet ar krāsniņu. Mēs nolēmām līdz gulētiešanai sēdēt vecajā namiņā un pie iekurtās krāsniņas sildīties. Tā bija mana pirmā nakts "lielajos" kalnos. Atceros, kā izgāju laukā un lejā, zem kājām zibsnīja Lagodekhi pilsēta, savukārt virs manis – nebeidzamais Piena ceļš. Nakts bija auksta, bet no rīta ar tēti vēl nolēmām nedaudz pakāpt uz augšu. Tas bija skaistākais saullēkts, kādu līdz tam biju piedzīvojis, un skaistākie kalnu skati, kādus biju redzējis. Bet mums vajadzēja atgriezties lejā. Pie sevis skaidri noteicu, ka noteikti šeit vēl atgriezīšos. Es biju saslimis gan ar Gruziju, gan ar kalniem."

Tags

Gruzija UNESCO Gruzija Āzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form