Kā izskatās pasaules nabā. Fragments no Lato Lapsas grāmatas 'Trīspadsmit Amerikas"
Foto: Lato Lapsa

Pasaules naba – tieši tā visbiežāk tiek tulkots nosaukums Te Pito O Te Henua. Lai gan nav tik vienkārši. Pito ir gan naba, gan arī nabassaite, kura savieno dzīvo Kainga valstību ar garu valstību Po, kas guļ okeāna dzīlēs.

Un vēl jau ir bijuši un arī ir šai vietai visdažādākie nosaukumi - gan Te Pito O Te Kainga A Hau Maka - Mazais zemes gabaliņu Hau Maka, gan Mata-ki-Te-rangi - Acis, kas skatās debesīs, gan Kahu Kahu o Hera, Vaihu un Teapi, gan Sankarlosa sala un Deivida sala. Taču visbiežāk šī vieta tiek pieminētai savā polinēziskajā nosaukumā - Rapanui jeb Lielā Rapa - un spāniskajā vārdā Isla de Pascua jeb Lieldienu sala.

Aptuveni divdesmit piecus kilometrus garais un uz pusi šaurākais vulkāniskais zemes pleķītis atrodas visnekurienīgākajā nekurienē no visām nekurienēm. Četrsimt kilometru attālumā gan ir Isla Salas y Gómez, bet tā nav apdzīvota, divus tūkstošus kilometru uz rietumiem - Pitkērna sala ar nepilniem simt iedzīvotājiem. Līdz Tuamotu salām ir trīsarpus tūkstoši kilometru, Taiti ir četru tūkstošu kilometru attālumā, bet trīsarpus tūkstošus kilometru uz austrumiem atrodas Čīle, kam sala pieder.

Protams, es te esmu gribējis atbraukt vienmēr, jau kopš brīža, kad manās rokās akurāt īstajā puiku vecumā nonāca 1959. gadā - četrus gadus pēc Tūra Heijerdāla slavenās ekspedīcijas un divus gadus pēc iznākšanas norvēģu valodā - latviski pārtulkotā un nodrukātā slavenā arheologa un daudzkārt slavenākā ceļotāja un avantūrista grāmata "Aku-Aku".

Tieši kopš šī vecuma vienmēr, nedaudz sasprindzinot atmiņu, esmu spējis noskaitīt rindas no "Aku-Aku" ievada: "Lieldienu sala ir pati vientuļākā apdzīvotā vieta pasaulē. Tuvākie noteiktie punkti, ko salas iedzīvotāji var saskatīt, ir debesis, zvaigznes un mēness. Viņiem jābrauc tālāk nekā jebkurai citai tautai, lai redzētu, ka cietzeme tiešām atrodas kaut kur tuvāk nekā minētie punkti. Tāpēc viņi dzīvo tuvāk zvaigznēm un zina nosaukt vairāk zvaigžņu nekā pilsētu un zemju mūsu pašu pasaulē..."

Droši vien šurp būtu atbraucis kādu citu reizi, bet tā nu laimīgi vai nelaimīgi sagadās, ka krievu kuģis, ar ko tik ilgus, ilgus, ilgus mēnešus biju cerējis doties kuģojumā uz Antarktīdu, izrādās neglābjami nekustīgs un braucienu no Ušvajas pašos Argentīnas dienvidos - vietas, ko pamatoti sauc nevis par pasaules nabu, bet gan par pasaules galu, - nākas atcelt uz nezināmu nākotni.

Tomēr nav ļaunuma bez labuma - vainas māktie brauciena organizētāji ir gatavi apmaksāt visdažādākos ceļus mājup, viesnīcas, aviobiļetes un ko tik vēl ne, un es laikus iedomājos - ja reiz dieviņš šoreiz neparko nevēlas, lai es ieraudzītu Antarktīdas ledājus, tad taču varu doties citā virzienā.

Un tā nu pāris nedēļu vēlāk pamatīgs aerobuss mani un, aptuveni rēķinot, vēl savus trīs simtus zinātkāro pēc piecu stundu ilga lidojuma no Čīles galvaspilsētas Santjago izsēdina pasaules noslēpumainākajā salā, Mataveri lidostā (kas, starp citu, savulaik pielāgota NASA vajadzībām - kā atspoles kosmosa kuģu piezemēšanās rezerves lidlauks).

Ņemot vērā, ka visā Lieldienu salā kopā dzīvo tikai nepilni pieci tūkstoši vietējo, šķiet, ka tik nozīmīgs cilvēku vilnis gan tai pašā, gan nākamajā dienā būs pamanāms visur - gan salas vienīgajā vērā ņemamajā ciematiņpilsētiņā Hangaroa, gan uz nedaudzajiem ceļiem (vai kā nosaukt šīs vulkāniskajā gruntī iebrauktās sliedes), kas ved gan apkārt salai pa krastmalu, gan vietumis arī pāri tai. Bet nekā tamlīdzīga. Sala atbraucējus gluži vienkārši uzsūc - citādi to nenosaukt: lai kurp es dotos nākamajās dienās, vairāk par pāris desmitiem iebraukušo baltādaiņu tā arī nemanu.

Nākamā diena atnes vēl lielāku tukšas, klusas un pamestas idilles sajūtu. Jau rīta agrumā ar nomāto mopēdu dodos ceļā apkārt salai, un pirmajās pāris stundās satikto slaveno Lieldienu salas galvu daudzums ir nomācoši lielāks par pamanīto cilvēku skaitu. Ahu Akivi - šeit septiņas moai statujas no savas akmens platformas - ahu - skatās uz okeānu, uz vietu, kur pavasara un rudens saulgriežos riet saule. Ahu Tahai - te ir veselas trīs ahu, tostarp Ko Te Riku - moai ar atjaunotām koraļļu acīm. Tieši te kaut kur apbedīts arī norvēģu ekspedīcijas pārstāvis Viljams Malojs, kurš Lieldienu salas pieminekļu saglabāšanai un atjaunošanai praktiskajā jomā paveicis vairāk laba nekā pārdesmit heijerdāli. Un tā tālāk, un tā tālāk - kopumā salā mūsu dienās uz kājām stāv apmēram pussimt moai.

Var redzēt, kā tālumā jūrā rotaļājas divi vaļi, kaut kur paslēpušies savas rīta dziesmiņas atskaņo man nezināmi putni, bet tā arī ir visa samanāmā dzīvība. Jau vēlāk, nonākot Rano Raraku vulkāna krāterī - moai "fabrikā", aci pret aci sastopos ar acīm redzami pusmežonīgu zirgu baru, par ko nav brīdinājis neviens ceļvedis (tikai vēlāk uzduros brīdinājuma plāksnītei ar četriem punktiem: uzmaniet bērnus, uzmanieties no mežonīgajiem zirgiem, nenovelieties pa nogāzi, ejiet tikai pa taku!), taču tiem ir savas, svarīgākas darīšanas, un atkal es palieku viens ar neskaitāmajām skulptūrām, kas tā arī palikušas ceļā no krātera uz salas piekrasti.


Protams, ko redzēt te ir krietni vairāk nekā statujas vien. Ja neņem vērā gleznaino, caur cauri vulkāniski klinšaino kopskatu, tad vispirms jau gan vietumis uz senajām akmens pamatnēm ahu pēdējos gadu desmitos atkal uzslietās milzīgās akmens statujas moai, gan Rano Kau krāteris salas dienvidrietumu galā ar krāsaino ezeriņu, kura malā izvietojies pirms simtiem gadu pamestais Orongo akmens ciemats.

Tieši ar to saistās tas no salinieku kultiem - jeb tradīcijām -, ko savām acīm paspēja redzēt arī eiropieši un ko iznīcināja nevis nezināmas kataklizmas vai vēl mistiskāki spēki, bet gan kristiešu misionāru dedzīgums izrēķināties ar visām pagānu tradīcijām. Runa, protams, ir par Tangata manu - putncilvēka sacensībām.

Un tātad iedomājieties: jūs atrodaties gandrīz trīssimt metrus augstas, gandrīz stāvas klinšainas nogāzes malā. Apakšā bango jūra. Nepilnu trīs kilometru attālumā no ūdens slejas pamatīgs klints koloss - Motu Nui saliņa. Un nu tā - vai jūs vēlētos veselu gadu būt salas iemītnieku faktiskais kungs un dievs (turklāt jūsu klanam būtu tiesības uz visām savāktajām putnu olām)?

Tad tāds sīkums - pa kaklu, pa galvu noskrieniet lejup pa nogāzi (paslīdēsiet - nāve uz klintīm pilnīgi droša), metieties ūdenī un aizpeldiet līdz klintij (ja viļņi uztrieks uz klintīm - nāve droša), uzkāpiet klintī, atrodiet pirmo manutaras putna olu, metieties atkal ūdenī, nopeldiet atkal trīs kilometrus un uzkāpiet pa gandrīz stāvu klinšu virsmu (viss par drošo nāvi paliek spēkā, turklāt asiņojoši nobrāzumi pievilinās haizivis), protams, visu šo maršrutu atkaujoties no konkurentiem, kuriem ir tāds pats mērķis - palikt dzīviem un būt pirmajiem.

Var pieņemt, ka pirms eiropiešu ierašanās salā dzīvoja savi piecpadsmit tūkstoši iedzīvotāju, kuri pielūdza senčus, būvēja ahu un uz tiem uzstādīja moai, bet tad "zemākā šķira" ņēma virsroku, sāka pielūgt putncilvēku, jo uzskatīja, ka sazināties ar mirušo un garu pasauli iespējams nevis caur skulptūrām, bet gan caur cilvēciskām būtnēm, kas izraudzītas smagajā Tangata manu putncilvēku sacensībā.

Taču jaunajam kultam tūrista acīs ir viens pamatīgs defekts - papildus faktam, ka eiropieši to ir redzējuši savām acīm (un paši arī iznīdējuši), par to uzskatāmi liecina tikai daži grebumi Orongo klintīs. Pavisam cita lieta - Rano Raraku, ko nevar nosaukt citādi kā par pamestu moai fabriku.

Protams, sen pagājuši Heijerdāla laiki, kad turpat blakus nepabeigtajām akmens statujām mētājušies seno tēlnieku akmens darbarīki, taču nav šaubu - vienubrīd kaut kas, nezin kas pēkšņi licis mest mieru skulptūru veidošanai, un tā nu viss pusratā arī palicis: visās iespējamās kalšanas, tēšanas un pārvietošanas stadijās.

Laika zobs un cilvēku izdarības statujas ir pietiekami smagi ietekmējuši - dažai trūkst pat puse galvas, arī mūsdienās erozija turpina darīt savu nejauko darbu, un reizēm tai palīdz cilvēki. Protams, sen pagājušas dienas, kad Tūrs Heijerdāls ar palīgiem eksperimentēja, mēģinot pārvietot īstu moai, pašlaik uz tiem nedrīkst pat uzkāpt.

Par to, kas šeit notiek ar vandaļiem, pirms dažiem gadiem pārliecinājās divdesmit sešus gadus vecais somu tūrists Marko Kulju, kurš noskaldīja gabalu no viena moai auss. Puisis samaksāja septiņpadsmit tūkstošu dolāru sodu, kaut varēja dabūt pat septiņus gadus cietumā, un salas mērs Edmunds Paoa diezgan nopietni paziņoja - taisnīgi būtu, ja arī somu tūristam nošņāptu ausi.

Tomēr deviņi simti moai dažādās veselības stadijās joprojām atrodas tur, kur tiem jāatrodas, un puse no tiem koncentrēti Rano Raraku - īstajā vietā, kur ielūkoties aringa ora ata tepuna - dievišķo senču dzīvojošajās sejās. Jo viena lieta - lasīt kaut ko par Lieldienu salas noslēpumiem, sēžot ērtā dīvānā, vai klausīties televizora bubināšanā, bet pavisam cita - atspiest muguru pret salu izdedzinošās saules sakarsētu klintsgabalu, skatīties uz Rano Raraku krātera ezera augošajiem meldriem - tādiem pašiem kā Titikakas ezerā - un apjēgt, ka te nu ir vieta, kur nekas daudz nav mainījies kopš gandrīz trīssimt gadus senā brīža, kad 1722. gadā salā ieradās pirmie zināmie eiropieši.

Cilvēki gan ir nākuši un gājuši, toties viņu roku un akmens kaltu darinājumi ir izrādījušies krietni ilgmūžīgāki (kaut erozija dara savu), liekot brīnīties un brīnīties - kas tad te galu galā ir noticis...

Šis ir fragments no šajās dienās klajā nākušās Lato Lapsas ceļojumu grāmatas "Trīspadsmit Amerikas", kas stāsta par pieredzēto un piedzīvoto Argentīnā, Belizā, Čīlē, Ekvadorā, Gvatemalā, Hondurasā, Kolumbijā, Kostarikā, Nikaragvā, Panamā, Peru, Salvadorā un Venecuēlā.

Comment Form