Marihuāna katrā 'bardačokā' un tūristes kā pelēkās peles – igauņu ceļotāja kliedē mītus par Irānu
Foto: Shutterstock

Es negribēju braukt projām. Jutos, it kā kāds būtu mani apdullinājis. Acīs ņirbēja vien koša mozaīka un miljoniem spoguļu ņirboņa. Sajūtas plūda pāri malām, tās nebija apturamas. Un pat tagad, izdzirdot Irānas vārdu, mana sirds tūliņ pildās ar pārdzīvoto emociju un iespaidu jūru.

Lidmašīnas reisā Baku-Tehenrāna valdīja īsta bakhanālija. Meitenes ar izlaistiem matiem un dziļiem dekoltē skaļi čivināja sarunās ar vīriešiem. Tie, savukārt, klaigāja un lietoja alkoholu. Dzerts tika daudz – viskijs, šņabis, alus un vīns plūda kā no krāna. Uz mums, vienīgajiem nedzerošajiem, melnā apģērbiem ietīstījušies tūristiem no Igaunijas (mēs taču gatavojāmies – bijām izpētījuši likumus, kā jāģērbjas Irānā), raudzījās aizdomīgi un pārmetoši.

Neticami, ka visi šie cilvēki lido uz zemi, par kuras tikumiem, tradīcijām un paradumiem internets tik ļoti brīdina. Taču atlika vien nolaisties Teherānas lidostā, kā visas meitenes aši apsēja galvas lakatus, līdz pat zodam aizsedza atklātos dekoltē, vīri "pārslēdza" drūmus skatienus un visi klusītēm, izliekoties, it kā viens otru nekad nebūtu redzējuši, devās uz muitu. Mūs sagaidīja cita planēta, kuras nosaukums ir Irāna.

Kādas asociācijas jums raisa vārds Irāna? Kaut kas tāls, noslēgts, naidīgs, sievietes parandžās un nikni musulmaņi ar kaklā iekārtiem kalašņikoviem? Teherāna-43? Daudzi noteikti vēl atceras karu ar Irāku, bet daži vēl joprojām šīs divas valstis jauc (cik reižu, pošoties ceļojumam, es dzirdēju: "Nevajag tur braukt! Tur Sadams Huseins un Kadafi!" Turklāt abi vēl it kā esot dzīvi un uz maiņām valdot pār visiem Tuvajiem Austrumiem!).

Nav nekāds brīnums, ka tas viss senajai persiešu zemei uzlicis negatīvu zīmogu un tādēļ ārvalstu tūristi masveidā neapmeklē Irānu. Bet velti! Mūsdienu Irāna – tie ir fantastiski atklājumi, neticama arhitektūra, skaista daba, senas tradīcijas un paražas, vēsture un daudz kas cits, kas pārsteigs pat vispieredzējušākos ceļotājus. Pārsteigs un liks sevi iemīlēt tik cieši, ka, atgriežoties no Irānas, šķitīs – esi pabijis kaut kādā citā pasaulē – tālā, bet tik skaistā.

Savā ceļojumā pa Irānu bijām izvēlējušies skaistākās, slavenākās un zīmīgākās šīs zemes vietas: modernā galvaspilsēta Teherāna – skaļa daudzmiljonu pilsēta ar satiksmes sastrēgumiem un muzejiem, viena no senākajām pilsētām pasaulē, kas nolaupīja daļiņu manas sirds – apbrīnojamā Jazda ar simtiem vēja torņu (tradicionāls irāņu arhitektūras elements, kas kalpo ēku ventilācijai un vienmērīgas temperatūras uzturēšanai), apburošā Isfahāna jeb, kā to agrāk mēdza saukt, "Puse pasaules", kultūras galvaspilsēta Šīrāza ar saullēktā visvairāk fotografēto mošeju, senā, leģendām un aizraujošiem stāstiem apvītā Persepole un Kašana, no kuras vējo rožu aromāts.

Līdztekus tā dēvētajam Senās Persijas "zelta aplim" mēs bijām desmitiem interesantās vietās, citā no citas atšķirīgākās. Tie bija tuksneši un nacionālie parki, pompozas pilis un veci karavānu staļļi, Rozā ezers un pamestas sāls istabas, Irānas galvenais mauzolejs un zoroastriešu tempļi, divtūkstoš gadu seni kalnu ciematiņi un mūsdienu kultūras centri. Tūkstošiem kilometru, visi transporta veidi, jaunas iepazīšanās, jautri un skumji stāsti, lielas un mazas pilsētas, emociju vētra un iespaidu gūzma visai dzīvei. Izbraucot visu Irānu no ziemeļiem līdz dienvidiem un no rietumiem uz austrumiem, mēs pamazām no Teherānas nonācām līdz Kešmai – lielākajai Persijas jūras līča salai.

Irāna ir īsta skaistuma krātuve. Tas ir pilnīgi visur – simtiem košu rozā, zilās un dzeltenās krāsas toņu pārsteidzoši daudzveidīgās mozaīkās, miljoniem spoguļa atspulgos leģendārās Pehlevī dinastijas piļu zālēs, ērmīgā arhitektūrā, modernos pieminekļos un skulptūrās, bet pats galvenais – cilvēkos. Viesmīlīgi, smaidīgi, laipni, viņi aicina ciemos nobaudīt kebabu vai saldējumu ar safrānu, viņi atklāj stāstus par savu ģimeni un zemi.

Irānas pilsētas viena no otras atšķiras. Īpaša un neatkārtojama ir pat katra mošeja! Ir tādas, kas vairāk līdzinās spoguļu lādītēm, kas no griestiem līdz grīdai ir apdarinātas ar spoguļu kristāliņiem un stikla mozaīkām. Un ir tādas mošejas, kuru iekšējais un ārējais košums apbur ar krāsu spēli. Mošejās ne tikai lūdzas, sarunājas, atpūšas, lasa Korānu, bet arī ēd, šķirsta telefonu un pat guļ – un neviens nevienam neaizrāda. Kā arī nemēģina pārliecināt par to, ka islāms ir labāks par kristietību vai jūdaismu. Kāda meitene, kas pie ieejas sniedza apmetņus, sacīja: "Mēs priecājamies, ka jūs pie mums atnācāt – neatkarīgi no jūsu reliģijas."

Mīti un realitāte jeb Marihuāna katrā "bardačokā"

Teherānas lidostā man vīzu piešķīra pēc tam, kad parakstījos par visu Irānas tikumisko likumu ievērošanu, ieskaitot "zvēru nedzert, nesmēķēt, vīriešiem/sievietēm neuzmākties, acīs neraudzīties – tikai zemē, un vispār uzvesties pieticīgi un klusu." Zvērestu devu pie milzīgiem Irānas revolūcijas līderu plakātiem. Šķita, ka viens uz mani raudzījās labvēlīgi: "Izpēti, meitēn, izpēti manu skaisto zemi!" Bet cits ar naidīgi samiegtu acu skatienu it kā dedzināja "neuzticamo". Zvērot irāņu muitniekiem uzvesties klusāk par ūdeni un zemāk par zāli, gatavojos tam, ko jau biju lasījusi internetā.

"Šis ir mans telefons. ja gribēsiet alkoholu vai uz diskotēku, bet varbūt vēl kaut ko citu, zvaniet man," teica taksists, kas veda mūs no Teherānas lidostas uz viesnīcu. Galu galā taksisti visās zemēs ir vienādi, pat Irānā. Tā bija pirmā reize, kad sastapāmies ar mūsdienu Irānas reālijām. Trīs nedēļas ceļojot pa Irānu, neviens no maniem jauniegūtajiem paziņām (bet to, ņemot vērā irāņu draudzīgumu un viesmīlību, bija ļoti daudz!) neteica: "Tu ko, tu ko? Kāds alkohols! Tikums pāri visam!" Gluži pretēji! Visi tūlīt sacīja: "Ja vajag, dabūsim. Ja gribi, atradīsim."

Jo tālāk no Teherānas, jo izsmalcinātāki kļuva piedāvājumi – mums piedāvāja gan hašišu, gan marihuānu, gan arī visādas citādas vietējās "delikateses". Un pēc tam ļoti brīnījās, uzzinot, ka es "nedzeru, nesmēķēju un vispār visu mūžu interesējos par vēsturi". Daudzi irāņi uzskata, ka visas eiropietes ir seksuāli izlaidīgas alkohola cienītājas minisvārkos. Kāds taksists pat turēja mani aizdomās par sakaru ar vietējo policiju. Tomēr beigās pastāstīja par "vīna vakariem un slepeno Keitijas Perijas dziesmu klausīšanos".

"Alkohols Irānā ir aizliegts! Bet tikai tiem, kas nezina, kur to nopirkt," man klusu pačukstēja viesnīcas īpašnieks Šīrāzā. Teherānā, bijušās ASV vēstniecības ēkā iekārtotā muzeja darbinieks, jauns, apmēram 25 gadus vecs puisis, aicinot uz slepenu ballīti, stāstīja, ka jauniešu diskotēkas ar amerikāņu mūziku notiekot ļoti bieži. Tiesa, aiz cieši slēgtām durvīm. Čehu tūrists, ko sastapu kādā no Esfahānas suvenīru bodītēm, miedzot ar aci, priecīgs pastāstīja, ka dievina Irānu un šurp braucot jau kuro reizi, un apciemojot savas irāņu draudzenes.

Kešmā, Persijas jūras līča lielākajā salā, vietējais taksists stāstīja, kā pāris gadus strādājis par cietuma apsargu un uzraudzījis ieslodzītos, kas arestēti par alkohola tirgošanu un /vai lietošanu. "Pudele – gads," jautri klāstīja taksists, velkot papirosu, kura aromāts nepavisam neatgādināja tabaku. Kad jautāju: "Vai viņi nebaidās", takstists tikai nosmēja, velkot dūmu vēl dziļāk, un atbildēja: "Viss jādara ar prātu, katram bardačokā ir viss, kas nepieciešams." Ja jau ar prātu, tad ar prātu, tomēr mašīna pēc šādas pīpošanas aizvien vairāk dancoja, nevis brauca taisni. Savukārt par aizliegtu kravu vizināšanu mašīnas cimdu nodalījumā pārliecinājāmies vēl ne reizi vien dažādās Irānas pilsētās.

Protams, oficiāli Irāna ir pavisam citāda. Tomēr aiz oficiozās izkārtnes rit absolūti cita dzīve: austrumu skaistules te ik dienu lieto tik košu grimu, ka jebkura eiropiete izskatīsies kā vienkārša meitene no laukiem. Vispelēkākās peles šeit ir tieši tūristes – salasījušās tīmeklī biedējošu informāciju par Irānu, viņas brauc, ģērbušās melnā vai – maksimums – pelēkā, kamēr irānietes izvēlas sulīgas krāsas un daudzveidīgas apdrukas. Protams, daudzas sievietes valkā parandžu, nikābu vai hidžābu, tomēr ir arī tādas, kam ar likumu noteiktais obligātais galvas lakats pie pakauša piestiprināts vien formāli, tikai lai ievērotu likumu.

Vienīgais, par ko vietējās iedzīvotājas var tevi apskaust, ir par degunu, Jā, tieši degunu, lai cik smieklīgi tas neizklausītos. Pēdējo gadu modes tendence – novākt deguna kumpumiņu. Plastiskā ķirurģija šeit zeļ! Maksā dārgi, tādēļ ne visas var atļauties šo prieku.

Veiksminiece, iznākusi no operāciju zāles, noteikti uz vairākiem mēnešiem pielipina savam degunam milzu plāksteri, lai visi redzētu viņas "laimi". Ja naudas nav, bet ļoti gribas būt modernai, stiprina pie snīpja mānīgu plāksteri un staigā, piesaistot uzmanību. Pirmo reizi mūžā piedzīvoju to, kā uz manu uzrauto degunu raugās ar skaudību un iekāri. Un, kad nepazīstamas irānietes nāca man klāt un gribēja nofotografēt pašbildi kopā ar mani, viņas bildēja nevis mani, bet degunu!

Pilnīgs trakums! Līdztekus deguna pārveidošanas ķirurģiskām operācijām Irānā, atšķirībā no virknes citu arābu zemju Tuvajos Austrumos, oficiāli atļautas dzimuma maiņas operācijas. Turklāt valsts pat ir gatava segt izmaksas līdz pat 50 procentiem.

Teherānā un Isfahānā vietējie izrādās pasaules vadošo modes namu radītos apģērbos. Te ir nevainojama sabiedriskā transporta satiksme starp pilsētām – moderni autobusi ar regulējamiem sēdekļiem, tualeti un karstām uzkodām (katram pasažierim), ātrvilcieni, iekšējie avioreisi, prāmju savienojumi ar salām.

It visur var atrast mājīgas kafejnīcas un tradicionālos restorānus, oriģinālas viesnīcas, kas ierīkotas senajos karavānu staļļos, milzu supermārketi un mazas bakalejas. Te darbojas teātri un tiek rīkotas izstādes, iznāk grāmatas – arī svešvalodās. Kādā Teherānas grāmatveikalā, kurā bijām iegājuši, bija plaša krievu, vācu, angļu un pat amerikāņu autoru literatūras izvēle. Bet pašā centrā atradās grāmata par Hariju Poteru persiešu valodā.

Irāna nestāv uz vietas, tā attīstās. Un tāpat kā visur citur, arī šeit kāds dzīvo labāk, kāds sliktāk, kāds var atļauties dārgu datoru, bet cits nē. Protams, šajā zemē nedarbojas banku kartes, te ir daudz aizliegumu, ne visi var atļauties ceļot vai atklāti klausīties mūziku pēc savas izvēles vai skatīties amerikāņu filmas. Skolās zēni un meitenes mācās atsevišķi, bet universitātēs visi studē kopā. Un, kā stāstīja vietējie, šī ir lieliska vieta, kur iepazīties ar pretējo dzimumu. Irānā ar likumu aizliegts "Facebook" un "Youtube", tomēr šo aizliegumu visi itin vienkārši apiet, izmantojot īpašas programmas.

Kaut kas te varētu šķist primitīvs vai atpalicis, piemēram, "sarkanajā" kalnu ciematiņā Abjanā, kur dzīve šķietami sastingusi senatnīgajās kleķa būdiņās un vecmāmuļās, kas, tērpušās nacionālajos tērpos, tirgo ābolu pastilas. Var nesaprast Kešmas salas sievietes, kas slēpj sejas aiz īpašām maskām un mēģina noslēpties no uzmācīgajiem tūristiem, kas mēģina nofotografēt veiksmīgu bildi. Var ilgi smieties, kad sieviešu tualetē, kurā ir divas kabīnes, ir bezgala gara rinda, bet tevi – eiropieti ar uzrautu degunu palaiž pa priekšu, jo neviena cita nevēlas apmeklēt kabīnīti ar te tik nepopulāro, rietumniecisko klozetpodu, un visas gaida rindā uz "caurumu grīdā".

Ar visu to Irāna ir īsta pērle ikvienam zinātkārajam. Manuprāt, brauciens uz šo zemi, kur pašlaik ir daudz drošāk nekā, piemēram, Vācijā vai Francijā, man deva daudz vairāk nekā vairāku Eiropas valstu apmeklējumi kopā. Stereotipu gaisināšanā, kad realitāte pārspēj gaidīto, ir kaut kāda maģija. Izmēģiniet, jums noteikti patiks!

Source info

Tūrismagids


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.