No Gaiziņa līdz Munameģim: vēsturiski bunkuri, raķešu bāze, skatu tornis un citas nozīmīgas vietas
Foto: Reinis Auziņš

"Ceļojot katram ir savas vēlmes un idejas, un arī savs ceļošanai pieejamais laiks. Līdz ar to, īslaicīga ģimenes brauciena datuma izvēle jau sagādā problēmas, ja kopā doties nolemj pieci pieaugušie. Tomēr arī šādā situācijā vismaz viens variants eksistēja," tā savu "TūrismaGids" konkursam iesūtīto stāstu par ģimenes izbraucienu sāk Reinis Auziņš.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Lūk, viņa pieredzes stāsts par braucienu pirms diviem gadiem un Latvijas-Igaunijas pierobežas iepazīšanu!

"Galvenais bija saplānot braucienu divām dienām, nedēļas nogalei. Galamērķa izvēle radās likumsakarīgi – no ģimenē bieži lietotajiem izteicieniem no filmas "Limuzīns Jāņunakts krāsā". Patiesībā pats vārds Munameģis ne tikai mūsu ģimenē, bet, domāju, latviešiem vispār, jau savā ziņā ir folklorizējies un ieguvis savdabīgo izrunas intonāciju. Turklāt mūsu ģimene nākusi no vietas, kas atrodas netālu no Latvijas augstākās virsotnes, līdz ar to došanās no Gaiziņa līdz Munameģim šķita piemērots variants nedēļas nogalei.

No Gaiziņa līdz Munameģim: vēsturiski bunkuri, raķešu bāze, skatu tornis un citas nozīmīgas vietas
Foto: www.visualstudio.lv

Mērķis nebija doties pa īsāko ceļo, bet gan izveidot kaut nedaudz, bet tematisku ekskursiju. Apskates vietas izvēlējāmies simboliskas un vēsturiski saistošas, tādas, kurās vēl neesam bijuši.
Vispirms uz īsu brīdi paviesojāmies Gaiziņkalnā. Lai arī šajā vietā esam bijuši vairākkārt un jau zinājām, ka nokļūšana virsotnē nav pati ērtākā, tomēr vienmēr ir patīkami izbaudīt ainavu no Gaiziņa virsotnes – Vestienas aizsargājamo ainavu apvidu. Turpat dažu simtu metru attālumā atrodas arī sociālajā telpā bēdīgi slavenais Lido kalns jeb kā to tagad dēvē – Viešūrs.

No Gaiziņa līdz Munameģim: vēsturiski bunkuri, raķešu bāze, skatu tornis un citas nozīmīgas vietas
Foto: Reinis Auziņš

Par pirmo apskates vietu vienojāmies vairākas dienas, pirms nolēmām doties uz Munameģi. Jau ļoti sen mums visiem ir bijusi vēlme apmeklēt Latvijas armijas Litenes nometnes vietu. Lai arī tā nav tieši pa ceļam, savā ziņā tas bija pienākums uz turieni aizbraukt, īpaši tādēļ, ka 1941. gada traģisko notikumu laikā tur atradās arī mūsu vectēvs. Jau pēc neatkarības viņš uzrakstīja savas kara laika atmiņas, pieminot savu virsnieku, kurš tika aizsaukts "nakts mācībās" un tā arī nekad vairs neatgriezās. Domāju, ka Litene ir vieta un viela pārdomām ikkatram, un īpaši tiem, kuru ģimenes locekļiem nācās pieredzēt Baigo gadu.

Kad ieradāmies Litenē, bijām vienīgie apmeklētāji, nedaudz pārsteidza, ka piemiņas vietas teritorija ir plašāka, nekā iedomājos, neskatoties uz to, ka no ēkām diemžēl vairs saglabājies ir tikai pagrabs/noliktava. Tomēr ir atrodami vairāki citi interesanti objekti un apraksti, piemēram, vēl okupācijas laikā uzstādīts piemiņas akmens, kura autors joprojām ir nezināms. Lai arī tur esmu bijis tikai vienreiz, Litenes nometni pavisam noteikti ieteiktu apmeklēt.

No Gaiziņa līdz Munameģim: vēsturiski bunkuri, raķešu bāze, skatu tornis un citas nozīmīgas vietas
Foto: Reinis Auziņš

Hronoloģisko notikumu tēmā tālāk devāmies uz bijušās PSRS armijas nometni Zeltiņos, pie Alūksnes. Zinājām, ka tur vēl joprojām atrodas Latvijā lielākā Ļeņina skulptūra, aptuveni trīs metrus augsta. Jaunākajiem no mums tā bija pirmā "sastapšanās". Lai arī netālu no mūsu dzīvesvietas atrodas bijusī padomju armijas vieta, tad Zeltiņos esošā bāze ir daudz apjomīgāka, kas kalpojusi arī kā raķešu bāze ar visām no tā izrietošajām sekām ceļu un bunkuru infrastruktūru, un, to visu redzot, vienaldzīgs nevar palikt.

No Gaiziņa līdz Munameģim: vēsturiski bunkuri, raķešu bāze, skatu tornis un citas nozīmīgas vietas
Foto: Reinis Auziņš

Pēc armijas bāzes apskatīšanas, mūsu nākamā pietura bija netālu no Latvijas – Igaunijas robežas, Igaunijas teritorijā. Apmeklējām Igaunijas mežabrāļu bunkuru, kur esot bijuši arī vairāki latvieši. Šobrīd tā ir pavisam neliela apskates vieta ceļa malā, bet okupācijas gados šajos mežos slēpušies vairāki tūkstoši cilvēku. Noskaidrojām, ka šo vietu ieteicams apmeklēt kā grupai ar iepriekšēju pieteikšanos pilnai ekskursijai, jo piedāvājumā ir programma visas dienas garumā, kurā ietverts stāsts par mežabrāļiem un viņu dzīvi. Turklāt vakarā ar kopīgu ēdiena gatavošanu, kā arī nakšņošanu izveidotos bunkuru prototipos, lai apmeklētāji pēc iespējas reālāk varētu izjust tā laika mežabrāļu sadzīves apstākļus. (Vairāk lasiet šeit.)

No Gaiziņa līdz Munameģim: vēsturiski bunkuri, raķešu bāze, skatu tornis un citas nozīmīgas vietas
Foto: Reinis Auziņš

Mūsu ceļojuma ilgums bija divas dienas, līdz ar to šī iespēja gāja secen, un turpinājām doties uz savu galamērķi, uz Baltijas augstāko kalnu. Un te tiešām jāpiekrīt visam iepriekš dzirdētajam par Gaiziņkalna un Munameģa salīdzinājumu, piedodiet, ja šo vietu infrastruktūru vispār var salīdzināt...
Uzreiz varēja pamanīt atšķirību, vai teritorija ir privātais vai valsts iestāžu īpašums. Sakārtota apkārtne, labiekārtota taka uz virsotni, suvenīru veikaliņi, kafejnīca un skatu tornis ar liftu. Gaiziņkalna gadījumā tā šķiet tuvāko gadu nesasniedzama nākotne. Vienīgais, kas šīs vietas vieno, ir ainava, kas paveras no kalna virsotnes, un abos gadījumos tiešām ir apmeklējuma vērta. Turklāt tur atrodas arī neliela estrāde. Katrā ziņā Munameģis latvieti tiešām nevar pievilt.

No Gaiziņa līdz Munameģim: vēsturiski bunkuri, raķešu bāze, skatu tornis un citas nozīmīgas vietas
Foto: Reinis Auziņš

Pēc Munameģa apmeklējuma oficiāli varējām atzīt, ka Baltijas "himalajus" esam iekarojuši. Starp citu, brauciens pa šīs augstienes līkumainajiem ceļiem jau vien bija īpašs piedzīvojums. Nakšņojām viesu mājā, netālu no Munameģa. Ņemot vērā, ka devāmies tikai uz vienu nakti, bijām pieteikušies uz kompleksa lētāko variantu, kas, mums ierodoties, diemžēl jau bija aizņemts. Šajā ziņā vēlreiz jāsaka paldies viesu mājās īpašniekam, kas mums bez papildu piemaksas atļāva palikt labākajā namiņā, divos stāvos un ar pirts piedāvājumu. Negaidīti kļuvām par ieguvējiem.

No Gaiziņa līdz Munameģim: vēsturiski bunkuri, raķešu bāze, skatu tornis un citas nozīmīgas vietas
Foto: Reinis Auziņš

Otrās dienas atpakaļceļš sākās ar nelielu atkāpi no iecerētā maršruta. Ņemot vērā, ka tā bija mūsu pirmā kopīgā un dažiem pirmā viesošanās Igaunijā, nelaidām garām iespēju nedaudz apskatīt Tartu. Šeit gan daudz neuzkavējāmies, tik vien kā izstaigājām vecpilsētu un iegājām "Kalev" veikaliņā iegādājāties gardumus atpakaļceļam. Tas nedaudz pieder pie tradīcijām, jo vecāki stāstīja, kā padomju gados Igaunijā varēja iegādāties kādu tikai tur nopērkamu produktu, piemēram, liķieri "Vana Tallinn".

No Gaiziņa līdz Munameģim: vēsturiski bunkuri, raķešu bāze, skatu tornis un citas nozīmīgas vietas
Foto: Reinis Auziņš

Atgriežoties Latvijā, vēl var pieminēt, ka robežas zīmes nemaz nav nepieciešams pamanīt, pēc ceļu kvalitātes tāpat jūtams, ka izbraukts no Igaunijas. Atpakaļceļa nākamā pietura bija izvēlēta Latvijai savdabīgā pilsētiņa Seda.

No Gaiziņa līdz Munameģim: vēsturiski bunkuri, raķešu bāze, skatu tornis un citas nozīmīgas vietas
Foto: Reinis Auziņš

Īsts padomju laika mantojums. Ielu izvietojums un ēkas, domājams, bija vieni no galvenajiem iemesliem, kāpēc tieši šī vieta tika izmantota kā Sibīrijas pilsēta, filmējot latviešu seriālu "Likteņa līdumnieki". Patiesībā tāda atmosfēra arī ir jūtama, it sevišķi, ja ir nācies šo vietu redzēt jau minētajā seriālā. Pašam gan Sedā sanāca būt otro reizi. Studiju laikā no Valmieras arī devāmies turp vienas dienas apskates vizītē, ko "reklamēja" kā tipisku padomju laika pilsētiņu. Te jāpiemin, ka pamatīgi pārsteidza, ka viena no centrālajām padomju ēkām no grausta ir tikusi atjaunota, tātad pilsētā dzīve galīgi nav apstājusies, kā tas iebraucējam pirmajā brīdī varētu šķist... (Vairāk par Sedu un tās apskates vietām lasiet šeit.)

Ātri paskrējis laiks un svētdienas vakarā bija pietiekoši laicīgi jāierodas mājā, jo jau nākamajā rītā atsākās darba nedēļa. Lai arī tās bija tikai divas dienas, šī nedēļas nogale deva labas pārdomas un emocijas par redzēto. Tepat tuvumā ir ļoti daudz interesantu vietu, par ko nemaz nenojaušam, kamēr tās neesam iepazinuši. Šī nedēļas nogale deva motivāciju līdzīgu braucienu atkārtošanai, lai turpinātu iepazīt Latviju, jo pie mums taču ir daudz ko redzēt!"

Tags

Aktīvā atpūta Baltija Igaunija Likteņa līdumnieki Tartu Igaunija Eiropa
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form