Pamest visu un doties uz tālāko vietu no Latvijas: latviešu ilgais ceļš uz Pita salu
Foto: no ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva

Ivars Brencis, Dainis Pudelis un Laura Garā pirms 2,5 gadiem devās savas līdzšinējās dzīves lielākajā piedzīvojumā – viņi pameta darbu un ierasto dzīvi, lai ar velosipēdiem mītos uz tālāko vietu no Latvijas jeb Jaunzēlandei piederošo Pita salu, ceļā pēc iespējas mazāk izmantojot lidmašīnas. Pēc pusotra gada viņi, visticamāk, bija pirmie latvieši, kas spēruši kāju uz šīs salas. Ceļotāju piedzīvojumiem varēja sekot līdzi arī "TurismaGids" lasītāji šeit. Lūk, kā trijotnei gāja, un kur ceļš viņus aizvedis tagad!

2014. gadā Dainis strādāja advokātu birojā, Ivars – Latvijas Kara muzejā, bet Laura pelnīja naudu un studēja Skotijā. Tomēr Dainim jau kādu laiku briedusi doma, ka vajadzētu doties garākā ceļojumā. Aprunājies ar bērnības draugu Ivaru, ar ko Mālpilī kopā uzauguši, un arī viņš ieinteresējies par ideju kaut kur aizceļot.

Kā atzīst Ivars, mērķis ir vajadzīgs, jo tas ceļojumam piešķir jēgu. Tā nu izdomāts doties uz tālāko vietu no Rīgas, kas, ja neskaita okeāna ūdens klajumus, ir Pita saliņa jeb visai nomaļa vieta Jaunzēlandē, ko paši jaunzēlandieši min kā vienu no galamērķiem, ko vēlas apskatīt, bet reti to izdara, jo nokļūšana turp nemaz nav tik viegla – lidmašīnas uz šo salu arhipelāgu dodas aptuveni reizi nedēļā, kravas kuģi vēl retāk, bet, ja laika apstākļi ir slikti, satiksmes nav vispār, telefonsakari un internets ir vāji, sazināšanās lielākoties notiek ar radiotelefoniem, turklāt daudzi iepriekš ceļotājiem stāstījuši, ka cilvēki uz salas esot nedraudzīgi. Tomēr puiši nolēmuši, ka brauks. Un tad viņus sociālajos tīklos uzmeklējusi Laura. Meitene arī gribējusi piedalīties šajā piedzīvojumā. Laura ir no Siguldas puses, un visi bijuši attāli pazīstami, bet ne labākie draugi. Arī pieredzes riteņbraucienos nevienam tā īsti nav bijis. "Es nebiju braucis garos velobraucienos, tikai uz dienu vai divām, Dainis bija piedalījies velomūzikas braucienos un vēl kādās līdzīgās ekspedīcijās, bet ne garākās par nedēļu, savukārt Laura teica, ka māk braukt ar velosipēdu – bērnībā esot braukusi!" smej Ivars.

Pamest visu un doties uz tālāko vietu no Latvijas: latviešu ilgais ceļš uz Pita salu
Foto: no ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva

Tā kā Dainis strādājis līdz pēdējai dienai, arī Ivars darbu pametis vien neilgi pirms ekspedīcijas sākuma un Laura atbraukusi no Skotijas tikai īsi pirms izbraukšanas, neesot pat sanācis kopā izbraukt izmēģinājuma braucienā, lai saprastu, kā visi sadzīvo, vai jauno telti var uzcelt un braukšana vispār ir pa spēkam. Tomēr viss izdevies ļoti veiksmīgi, telts uzcelta daudzas reizes, un, ja neskaita ikdienišķas nesaskaņas, trijotne ļoti labi sadzīvojusi, bet riteņbraukšana būtiskas problēmas nav sagādājusi, stāsta Ivars. Protams, gadījies nokrist, sāpējušas visas maliņas un arī kāds vīruss noķerts, bet īsti nopietnas veselības problēmas, kas liegtu turpināt ceļu, nav bijis. "Mums veicās," saka Ivars Brencis.

Pamest visu un doties uz tālāko vietu no Latvijas: latviešu ilgais ceļš uz Pita salu
Foto: Lāčplēša dienas pelde Krimā, Melnajā jūrā. No ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva

Brauciens sācies ar kāpšanu vilcienā un došanos uz Baltkrieviju, bet no turienes, cauri Ukrainai jau braukuši ar velosipēdu. Aizbraukuši arī uz Krimu, kas tobrīd nesen bija okupēta un riteņbraukšanai ne visai piemērota, bet ceļotājiem atmiņā tā palikusi ne vien ar skaistiem skatiem un Latvijas dzimšanas dienu pie Melnās jūras, bet lielu neveiksmi – naktī Sevastopolē viņiem no daudzstāvu mājas kāpņu telpas nozaga divus velosipēdus. Tā kā tie bija galvenie pārvietošanās līdzekļi un naudas jauniem nebija, radās daudz problēmu. Ceļu visi trīs tomēr turpināja, un Ivars ar Lauru kādu gabalu stopēja, bet Dainis minās ar vienīgo atlikušo riteni. Tam sekoja vairāki mēneši viesmīlīgajā Gruzijā, kur jaunieši piepelnījās un centās sarūpēt jaunus velosipēdus, lai turpinātu ceļu. "Bijām daudz dzirdējuši par gruzīnu viesmīlību, bet visu laiku, ko tur pavadījām, to īsti neizjutām, jo dzīvojām pie uz vietas sastaptiem ārzemniekiem. Viss sākās ar to, ka uzzinājām par iespēju piedalīties viena mūzikas video filmēšanā, kur meklēja ārzemniekus, jo klipa darbība it kā notika Ņujorkā. Nevar taču Ņujorkā tikai gruzīni pa ielām staigāt! Tā bija iespēja piepelnīties. Tur iepazināmies ar daudziem cilvēkiem, kas kļuva par draugiem un pie kuriem nodzīvojām ilgāku laiku," stāsta Ivars. Gruzijā jaunieši strādājuši gan bārā, gan piedalījušies stāstu vakaros par ziedojumiem, kur stāstījuši par saviem ceļojumiem un tādējādi ieguva papildu līdzekļus, līdz izdevās sarūpēt velosipēdus un turpināt ceļu. Vairāk lasiet šeit.

Tālāk sekoja interesanta pieredze ar vīzām, kas bija nepieciešamas, lai iekļūtu dažādās Āzijas valstīs un saistītas ar milzu birokrātiju.

Pamest visu un doties uz tālāko vietu no Latvijas: latviešu ilgais ceļš uz Pita salu
Foto: no ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva

Tomēr viss izdevies un iekļuvuši arī Irānā, ko Ivars raksturo, kā vietu, kur noteikti vērts aizbraukt skaistās dabas un skatu dēļ, turklāt tur arī sastapti visdraudzīgākie cilvēki visā ceļojumā. Dažreiz tie pat bijuši pārāk laipni. "Tu jau esi paēdis brokastis, sācis mīties un gribi pieveikt kādu gabalu ceļa, bet piebrauc mašīna un izlec cilvēki, kas visiem iespējamiem komunikācijas veidiem aicina līdzi, lai nākam pie viņiem ciemos atkal paēst, visur mūs gribēja uzņemt. Dažreiz tā bija par daudz. Bet vispār Irāna ir ļoti skaista, tāda miera oāze, jo apkārt ir Irāka, Pakistāna, Afganistāna, kur ir daudz problēmu." Vairāk par viņu piedzīvoto Irānā lasiet šeit.

Pamest visu un doties uz tālāko vietu no Latvijas: latviešu ilgais ceļš uz Pita salu
Foto: Ciemos pie irāņiem. No ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva

Bieži ceļotāji izmantojuši "Couchsurfing" tīkla iespējas, un tā iepazinušies ar foršiem cilvēkiem, tāpat arī labāk izpratuši vietējo dzīvi, problēmas un dienaskārtību. Bet tad atkal devušies ceļā un mitinājušies teltī, jo arī dzīvošana citu mājās var būt nogurdinoša. "Dainim patīk runāt, bet es esmu introvertāks, tāpēc viņš bieži izdomāja dažādus stāstus par mani, kad ieradāmies jaunās mājās, jo apnika stāstīt visu laiku vienu un to pašu par sevi jau simto reizi. Piemēram, viņš sadomāja stāstu, ka esmu bērnudārza audzinātājs un mājās strādāju ar bērniem, visādas tādas lietas," par iekšējiem jokiem, kas atsvaidzinājuši ceļošanu, stāsta Ivars. Protams, ceļot un būt kopā 24 stundas diennaktī nav nemaz tik viegli, bet lielu konfliktu mazās grupiņas vidū neesot bijis, vismaz savstarpēja klusēšana nekad nav vilkusies ilgāk par vienu dienu – sak', cik ilgi tad apvainosies un nerunāsi, ja kopīgi jārisina visdažādākie ar ceļu, izdzīvošanu un arī izklaidēm saistīti jautājumi?

Pamest visu un doties uz tālāko vietu no Latvijas: latviešu ilgais ceļš uz Pita salu
Foto: Divas diennaktis un 3000km ar vilcienu Kazahstānā. No ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva

Trijotne devās arvien tālāk iekšā Āzijā, apceļoja gan Ķīnu, gan Laosu un vairākas citas interesantas valstis, veicot lielākas vai mazākas distances ar velosipēdiem. Tieši Dienvidāzijā pēc vairākām reizēm nelāgas pieredzes sapratuši, ka jāievieš "15 kilometru likums" – proti, ik pēc 15 kilometriem pirmajam jāpiestāj un jāsaprot, kur ir pārējie, jāpagaida, ja kāds ir atpalicis, jo katram no ceļotājiem bijis savs temps un, ja pārlieku izretojas uz ceļa, tad viens otru var pazaudēt un pēc tam satikties ir grūti.

Tad pienācis laiks, kad nauda strauji sākusi izsīkt, bet meklēt darbu uz vietas nav bijis jēgas, jo atalgojums Dienvidāzijas valstīs ir pārāk zems. Ja, kā sākotnēji plānots, gribētu braukt ar velosipēdu līdz Indonēzijas galam un Austrumtimorai un tad "stopēt" kādu jahtu vai kuģi uz Jaunzēlandi, risks aizķerties uz vairākiem mēnešiem bijis liels, bet to nu nekādi negribējies, tāpēc ceļotāji aizņēmušies naudu aviobiļetēm un no Bali lidojuši uz Jaunzēlandi, kur ātri atraduši darbu un nopelnījuši līdzekļus tālākam ceļam, stāsta Ivars. Dainis strādājis fermā ar vairāk nekā 600 govīm, Laura piepelnījusies kā viesmīle vīna darītavā, bet Ivars atradis šofera palīga darbu "Junk2Go" krāmu un atkritumu izvešanas uzņēmumā. 2016. gada aprīļa beigās vajadzīgie līdzekļi savākti, un visi trīs atkal satikušies Četema salā, no kurienes devušies uz Pita salu.

Pamest visu un doties uz tālāko vietu no Latvijas: latviešu ilgais ceļš uz Pita salu
Foto: Pita salas lidlauks - gludi nopļauta pļava. No ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva

Neko daudz iepriekš sarunāt ar vietējiem vai noorganizēt nevarējuši, bet uz vietas iedraudzējušies ar vietējo saimnieku, uz kura radu zemes arī uzstādīta norāde, kas apliecināja, ka latvieši sasnieguši Pita salu. Koka norāde ierakta kalna galā, no kura paveras skaists skats uz okeānu. Uz plāksnes ir lasāms uzraksts: "Latvia 18 000 km. Sign made of Latvian oak and delivered by www.mfa.gov.lv and www.lvm.lv" (Latvija 18000 km. Zīme izgatavota no Latvijas ozola un to piegādājusi Ārlietu ministrija un Latvijas valsts meži – angļu val.) Otrā pusē tas pats uzraksts lasāms latviski. Izrādās, Pita sala ir lieliska vieta dabas mīļiem, tur sastopamas vairākas putnu sugas, kas citur izmirušas, tāpat arī daba salā ir nepieradināta un skaista. Arī ceļotāji pavadījuši dažas dienas, apskatot Pita salu, un tad atgriezušies Jaunzēlandes Dienvidu salā.

Pamest visu un doties uz tālāko vietu no Latvijas: latviešu ilgais ceļš uz Pita salu
Foto: no ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva


"Mums ļoti palīdzēja jaunzēlandietis Gregs, ko mana mamma, strādājot viesnīcā Siguldā, satika un kam sastāstīja pilnas ausis par to, ka viņas dēls būs Jaunzēlandē. Gregs palīdzēja mums atrast darbu un uzņēma arī pie sevis," stāsta Ivars. Viņš pēc Pita salas sasniegšanas vēl gandrīz gadu pavadījis ceļojot, strādājot algotu darbu vai par naktsmājām un vēdera tiesu piestrādājot Jaunzēlandes mazajās fermās.

Pamest visu un doties uz tālāko vietu no Latvijas: latviešu ilgais ceļš uz Pita salu
Foto: Ivars ar draugiem Jaunzēlandes gumijnieku galvaspilsētā - Taihapē. No ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva

Arī trijatā visi vēl nedaudz Jaunzēlandē paceļojuši, bet tad Dainis pirmais atgriezies Latvijā, jo sailgojies pēc mājām un iedzīvojies zobu sāpēs. Savukārt Laura turpinājusi darbu vīna darītavā, kur strādā arī tagad. Pašlaik viņa, kas iepriekš nemaz nebija pieredzējusi riteņbraucēja, jau pieteikusies sacensībām "Trans American Bike Race", lai ar velosipēdu šķērsotu ASV. Kā stāsta Ivars, viņa plāno no Jaunzēlandes doties uz ASV un tad uz Skotiju, Glāzgovu. "Kad viņa ieradīsies te, es jau varētu būt prom, atpakaļ Jaunzēlandē." Jā, šovasar Ivars plāno kopā ar Jaunzēlandē satikto draudzeni un vēl vienu meiteni paceļot pa Eiropu, tad atbraukt vēl uz Latviju un izrādīt meitenēm savu dzimteni, bet rudenī doties uz Jaunzēlandi, lai kādu laiku padzīvotu tur.
Interesanti, ka latviešu interese par tālo salu pieaug, jo, lai arī Jaunzēlandes vīzu neesot grūti dabūt un vēl pirms dažiem gadiem ar Latvijai piešķirtajām 100 "Working Holiday" atļaujām šajā valstī bijis vairāk nekā gana, jo tikušas izņemtas vien kādas 60 gada laikā, tagad viss mainījies.

Pamest visu un doties uz tālāko vietu no Latvijas: latviešu ilgais ceļš uz Pita salu
Foto: HMR stāstu vakars Jelgavā tūlīt pēc Ivara atgriešanās. No ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva

"Šogad pasekoju līdzi pieteikšanās procesam - visas vietas aizpildījās aptuveni divu nedēļu laikā," stāsta Ivars, kurš jau mēnesi ir Latvijā. Arī velosipēdus, ar ko apbraukta puse pasaules, atgādājuši mājās – nevar taču pamest tik uzticamus biedrus (Ivars, starp citu uz interviju atripoja tieši ar uzticamo, melno velosipēdu, kas netika nozagts Sevastopolē un apceļoja visas zemes līdz ar ekspedīcijas dalībniekiem). Tagad viņi kopā ar Daini, kas jau teju gadu atgriezies dzimtenē, stāstu vakaros paspējuši arī citiem pastāstīt par saviem daudzajiem piedzīvojumiem tālās zemēs – šādi pasākumi bijuši gan Jelgavas Svētās Trīsvienības tornī, gan Kara muzejā un, protams, arī dzimtajā Mālpilī, kur bibliotēkā viņu ceļojuma laikā pat bijušas izvietotas kartes un daudzi sekojuši līdzi ceļotāju gaitām.

Pamest visu un doties uz tālāko vietu no Latvijas: latviešu ilgais ceļš uz Pita salu
Foto: HMR stāstu vakars Mālpils novada bibliotēkā - Ivars un Dainis. No ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva

Nākamais stāstu vakars paredzēts 15. maijā pulksten 19 "Piedzīvojumu gars", un to varēsiet vērot arī "TurismaGida" feisbuka profilā, kā arī portālā.

Tags

Ārlietu ministrija Ceļā uz Pita salu Indonēzija Irāna Jaunzēlande Latvijas valsts meži Ukraina

Comment Form