Sastapšanās ar dabas skaistumu un spēku: Fēru salu piedzīvojums ar laimīgām beigām

Sastapšanās ar dabas skaistumu un spēku: Fēru salu piedzīvojums ar laimīgām beigām
Foto: Renārs Krīgers

"Jūs domājat, ka var būt garlaicīgi ceļojumi? Protams, es arī agrāk tā domāju, līdz sanāca doties ceļojumā ar draugu, kas parasti ikdienā nenotiek, jo izvēlos ceļot divatā ar sievu. Šāds lēmums paredzēja mums gandrīz reāli iekulties ziepēs. Te tev nu bija – Fēru salās nav, ko darīt..." tā savu stāstu konkursam "Ceļo, stāsti, atkal ceļo", kura galveno balvu – kruīzu pa Vidusjūru – nodrošina "Costa Cruises", piesaka Renārs Krīgers.

Reiz izlēmām, ka varētu doties līdzi Latvijas futbola izlasei uz Fēru salām, kur tai bija paredzēta spēle. Kāpēc? Jo nebija pilnīgi nekādas nojausmas, kas tās ir par salām. Un, paskatoties kartē, likās vilinoši. Vizualizācija, skatoties bildes, bija radusies, bet tāpat – tas bija kaut kas joprojām nesaprotams un ļoti svešs. Vairāk interesēja šis eksotiskais ziemeļu galamērķis un mazāk pati spēle, lai arī esam karsti futbola fani.

Šajā ceļojuma apskatā neieslīgšu sīkākās detaļās par salas iedzīvotāju ikdienu un valsts ekonomiku, jo man ir kāds īpašs stāsts par piedzīvojumu ar draugu, kas arī visus varētu interesēt visvairāk. Pārējās aktivitātes bija salīdzinoši vienkāršās, ja neskaita atsevišķus dabas objektus, kuri lika aizrauties elpai. Par to turpinājumā.

Ceļojums kā ceļojums, līdz ar lidmašīnu pietuvojāmies Fēru salām. Sanāca kopā sēdēt ar dāmu, kura strādāja avio industrijā un sacīja, ka, lai nolaistos Fēru salās, ir nepieciešama īpaša kategorija (šī esot augsta riska lidosta). Un to arī manījām pa logu. Diezgan ilgu laiku lidmašīnai nācās lidot starp ciešiem kalniem, ļoti lielos miglas apstākļos, kā arī ar netipiskām un savādākām vēja brāzām. To izdevās sajust, jo pilnīgi līdz kauliem varēja izjust, kā pilots groza savas sviras, lai noturētu lielo dzelzs putnu stabili.

Veiksmīgi nolaidušies Vagaras lidostā un izkāpuši uz cietzemes, pasmīnējām. Kas tas vispār ir? Pat nevar īsti aprakstīt to pirmo skatu ap lidostu. Divstāvu monolīta lidostas ēka bez nevienas lidmašīnas apkārt, gaisā īpatnēja migla un neinteresanta skata pakalni. Sajūta īpatnēja, nedaudz spocīga. Paskaties kartē un joprojām īsti nevari saprast savu atrašanās vietu! Arī mūsu pasūtītais auto bija atstāts ar vaļā durvīm, jo šeit noziedzība principā neeksistē.

Sastapšanās ar dabas skaistumu un spēku: Fēru salu piedzīvojums ar laimīgām beigām
Foto: Renārs Krīgers

Iekāpām auto, lai uzreiz dotos uz pirmo noskatīto pieturas punktu – Vergu virsotni ("Trælanípan"). Atstājuši auto pie vietējā veikala ceļā malā, kurā nopirkām čipsus un dzērienus par summu, par kādu varētu Rīgā nodzīvot veselu mēnesi, devāmies uz kalnu pusi. Arī par cenām detaļās neieslīgsim. Vienā vārda – superdārgi, lai neteiktu vairāk.

Sākotnējas emocijas, dodoties uz iepriekšminēto apskates objektu, visai patīkamas – priecājies, ka esi izrāvies no ikdienas rutīnas un kaut kur esi aizbraucis. Joprojām kalni, migla un vientuļa taka, kas ved uz kaut kurieni, līdz priekšā paveras ārkārtīgi interesants kalns. Skatoties kartē, sāku saprast, kāpēc kalnu sauc tā, kā tas tiek saukts. Mana vīzija – vergi savas dzīves beigās tika sūtīti mokošā skrējienā uz kalna kori un tiem bija jālec lejā.

Pēc šī pieturas punkta sapratām, ka Fēru salas noteikti ir galamērķis ar ļoti izteiktiem un lokāliem dabas brīnumiem, jo kopumā salas ir garlaicīgas līdz brīdim, kad tiec līdz kādai īpašai vietai.

Sastapšanās ar dabas skaistumu un spēku: Fēru salu piedzīvojums ar laimīgām beigām
Foto: Renārs Krīgers

Par nākamo galamērķi (un šī stāsta kulmināciju) bijām izvēlējušies "Gasadalur" ūdenskritumu. Protams, skaisti – dabas majestātiskums savā krāšņumā, bet pie raksta bildi nelieku, jo atklāti sakot, kuram varētu interesēt manis fotografēts ūdenskritums? Gandrīz nevienam. Ūdenskritums iemūžināts, devāmies uz auto pusi.

Laikapstākļu dēļ jau bija kļuvis pavisam drūms – lietus, migla un krēsla. Gribējām braukt tālāk, līdz pamanījām ceļa priekšā zīmi, kas brīdināja par kaut ko interesantu. Aplūkojot vietu tuvāk, ieraudzījām vecas, klintīs cirstas kāpnes, kas veda lejā uz mazu molu, pirms kura bija jāpārvar lieli akmeņu krāvumi. Līdz šodienai vēl nesaprotu, kādi dabas spēki sūtīja mūs tur lejā, ņemot vērā, ka pašas kāpnes šajā slapjumā bija slidenas. Blakus atradās arī cits tūristu pāris, kuri pēc pirmajiem pakāpieniem saprata, ka labāk doties atpakaļ. Veiksmīgi nokāpuši lejā, sākām sarežģīto kāpšanu pāri akmens krāvumiem un dziļām peļķēm, lai nonāktu uz pilnīgi garlaicīgā mola, kur ik pa laikam uzšāvās gaisā okeāna viļņi.

Veiksmīgi tikuši pāri šķēršļiem, sākām nodarboties ar mirkļu ķeršanu savos telefonos. Kad palika garlaicīgi, mēģinājām ķert okeāna radīto šļakatu momentus ar video. Un tad pienāca drauga kārta stāties uz mazā mola, lai papozētu, kas arī lieliski tika darīts. Vēlējos piebilst, ka mans draugs Andris bija daudz bailīgāks, jo pirms brīža es pats uz šī mola biju aizgājis pozēt krietni tālāk par Andri, bet laikam veiksmes fortūna manējā. Draugs savas bildes bija dabūjis, bet tās īsti labi vairs nekotējās. Nolēmām par labu video. Un māte daba šo lēmumu uztvēra ļoti burtiski. Gribat video? Lūdzu. Līdz ko es biju nospiedis ieraksta pogu un pateicis "tagad", tā nāca lielais vilnis, kas, triecoties pret mola malu, uzmeta gaisā ūdens šaltis tādā daudzumā un ar tādu spēku, ka Andri kā nieku iesvieda okeānā. Līdz ar visām baltajām putām un viļņiem, nudien neko nevarēja redzēt.

Tajā brīdi pat īsti nespēju noreaģēt un aptvert, ka draugs ir iemests ledainā ūdenī ar visām drēbēm un lielākās bažas darīja fakts, ka te nav smilšainas pludmales, bet asas klintis. Ieraudzījis Andra galvu virs ūdens, spēju tikt nokliegties – "peldi, peldi, peldi". Tas tajā brīdi likās viss, ko es spēju izdarīt. Ūdens straumes rāva Andri atpakaļ un neļāva īsti pieķerties pie kāda no akmens izciļņiem. Sākumā jūtos bezspēcīgs, bet beigu beigās, pateicoties īpatnējām straumēm, kas rāva Andri atpakaļ, brīžiem pastūma Andri tuvāk akmeņiem, un viņam izdevās beidzot ar pirkstu galiem aiz kāda no akmens izciļņiem pieturēties.

Sekoja ilgāka pauze, jo Andris bija pārguris no cīņas ar straumēm un īsti nepietika spēka pievilkties tuvāk. Tā viņš tur gulēja ūdenī, iegrimis un pieķēries pie akmeņiem. Kad izdevās Andri uzmundrināt un ar prieku iekliegties, ka viņš ir dzīvs, sapratu, ka Andris ir stipri sasities un cerēju, ka nebūs lūzumi, jo ar lūzumiem mēs atpakaļ pa stāvajām akmens kāpnēm netiktu, nemaz nerunājot par akmens krāvumiem. Galvā jau iešāvās doma zvanīt 112, kas tajos apstākļos nozīmētu helikopteri. Minūtēm ritot, sākām kaut ko domāt. Biju iekāpis līdz vēderam ledainajā ūdenī, lai Andrim padotu savu kāju, pie kuras viņš varētu pieķerties un es varētu viņu soli pa solim vilkt ārā. Kāpēc kāja? Jo tālāk nokāpt nebija iespējams, kā arī ūdens rokām bija pārāk auksts, lai spētu Andri turēt un vilkt uz augšu. Kad Andris jau bija ticis ar visu ķermeņi ārā no ūdens, nekad neaizmirsīšu to brīdi, kad viņš metās mani noskūpstīt, jo viņš labi saprata, ka tikko ir piedzimis no jauna un burtiski pirms mirkļa bija piedzīvojis, iespējams, lielākās nāves bailes savā mūžā.

Atpakaļ ceļš bija ļoti mokošs, jo sāpošā potīte un citas ķermeņa daļas, kā arī ledainais ūdens bija krietni nomocījis Andri. 200 metru attālums tika veikts tik ilgi, ka bija iestājusies pilnīga tumsa, un, pateicoties veiksmes faktoram, līdz tumsai bijām nokļuvuši līdz akmens kāpnēm.

Ņemot vērā, ka man bija pazīstams izlases fizioterapeits, devāmies meklēt futbola izlases dzīvesvietu, kur Andris varētu atrādīt savas traumas, saņemt pretsāpju līdzekļus un kādu nelielu aprūpi. Atceros kā braucot uz galvaspilsētu nakts melnumā ik pa laikam "sajūsmā" iekliedzos par to, ka vai viņš vispār aptver, kas ir noticis pirms brīža. Mēs abi smējāmies, jo sapratām, ka varējām arī vairs nesmieties. Tās bija īpašas sajūtas. Pārsteidzošā kārtā iztikām bez nopietnām traumām, tik vien, kā spēcīgi sasitumi un nobrāzumi.

Tāda bija pirmā diena Fēru salās. Rakstot un atceroties šo notikumu, pat īsti nesaprotu, vai rakstīt tālāk, vai arī šeit likt punktu, tomēr nolēmu turpināt, lai dotu iespēju cilvēkiem saprast, ka garlaicīgu vietu uz šīs zemes nav. Arī šī bija laba mācība, ka, ja esi nonācis svešā vietā, iemācies to respektēt, jo katra vieta atšķiras un dabas spēki katrā pasaules nostūrī mēdz būt citādāki.

Iespējams, daudzi nekad neticētu šādiem stāstiem, ja vien nebūtu izdevies šo video arī saglabāt. Video nonāca līdz pat LTV "Sporta studijai". Veiksmīgi atgriežoties viesnīcā, žāvējot drēbes un vienīgos apavus ar tajos sabāztiem tualetes ruļļiem, diezgan pārguruši devāmies pie miera.

Sastapšanās ar dabas skaistumu un spēku: Fēru salu piedzīvojums ar laimīgām beigām
Foto: Renārs Krīgers

Rīts izskatījās cerīgs. Spīdēja saule, jutāmies kā no jauna piedzimuši un devāmies izmantot iedvesmas pilno apņēmību apskatīties, kas vēl ir interesants Fēru salās, bet šoreiz respektējot to.

Toršhavna ir Fēru salas galvaspilsēta. Ļoti klusa, tukša ar žēlīgām sajūtām par to, ka vietējiem tiešām šeit nav ko darīt, kā tikai ganīt savas aitas (tās ir katrai ģimenei) un iet pārgājienos pa tām pašām takām katru gadu.

Pabraucot tālāk no pilsētas, bija interesanti fantazēt, kā dzīvoja vikingi, kāda varētu būt hobitu vai Gredzenu pavēlnieku valstība. Pa ceļam piestājot dažādos mikrociemos, kas atgādināja dažādas fantāziju vietas no filmām, nonācām unikālā ciematā "Tjørnuvík" ar melnu pludmali.

Sastapšanās ar dabas skaistumu un spēku: Fēru salu piedzīvojums ar laimīgām beigām
Foto: Renārs Krīgers

Pludmale savienojumā ar superzilajiem viļņiem šo vietu padarīja ārkārtīgi skaistu. Šajā ciemā dzīvo ap 60 iedzīvotāju, tomēr divu stundu laikā mēs nemanījām pilnīgi nevienu dzīvu dvēseli. Savā ziņā paradīze, bet no otras puses – joprojām tā bezcerīgā sajūta, kad apzinies, ka tur nav, ko darīt, ikdienā. Braucot prom no šīs vietas, sastapām britu pāri, kuri bija atbraukuši šeit sērfot.

Braucot tālāk, "Google Maps" norādīja, ka blakus atrodas kalns. Īsti nezinājām, cik tas ir augsts. Papētot secinājām, ka Fēru salu augstākā virsotne "Slættaratindur" ir 880 metrus augsta. Jau jutāmies nedaudz sailgojušies pēc piedzīvojumiem un devāmies iekarot šo kalnu, jo sākums vēstīja, ka tur tiksim pa jau iestaigātām takām. Nekā nebija. Nācās ne tikai nosvīst, bet arī iziet cauri mākoņiem, kas nozīmēja, ka atpakaļ nāksies atgriezties līdz vīlēm slapjiem. Kāpiens tiešām bija interesants. Tas bija stāvs, pulss turējās diezgan augsts (brīžiem ap 150) un arī ainavas bija elpu aizraujošas. Tad iegājām mākoņos un neredzējām neko vairāk par savu degungalu. Pēc pusstundas gara gājiena, bijām sasnieguši virsotni. Arī šeit es piedzīvoju kaut ko nebijušu. Atrodoties virsotnē starp mākoņiem, es piedzīvoju vēl nepiedzīvotu un neaprakstāmu klusumu. Šajā klusumā es spēju sadzirdēt, kā galvā ieplūst asinis un kā kuņģis veic savas sarežģītās darbības.

Sastapšanās ar dabas skaistumu un spēku: Fēru salu piedzīvojums ar laimīgām beigām
Foto: Renārs Krīgers

Nācās doties atpakaļ lielā steigā, jo tuvojās taču galvenais – spēle. Taču par to šoreiz ne vārda, jo šī raksta iedvesma bija dalīties ar savu stāstu, jo vairāk nekā pirms gada piedzīvotais joprojām ir spilgtā atmiņā un šķiet, neizgaisīs nekad, it īpaši Andrim.

Nobeigumā noteikti vēlētos izcelt vēl vienu īpašu novērojumu, kas mani ļoti uzrunāja. Jūs domājat, ka dzīvē neeksistē teiciens – pēdējais aiz sevis izslēdz gaismu? Izejot uz skrejceļa, kur gaidīja lidmašīna, apkārt pavērās piķa melna tumsa, bez neviena cita gaisa kuģa. Un paceļoties aiz mums arī tika izslēgts pēdējais manāmais apgaismojums... Tad mēs sapratām, ka šis teiciens ir dzīvs un eksistē šādā pavisam īpašā vietā kā Fēru salas.

Sastapšanās ar dabas skaistumu un spēku: Fēru salu piedzīvojums ar laimīgām beigām
Foto: Renārs Krīgers

Šis nelielais ceļojums man personīgi noteikti ierindojas topu augšdaļā, jo šis galamērķis patiesi ir eksotisks. Eksotika nenozīmē pludmali vai palmu, bet brīžiem vienkāršu dabas tīrumu un cilvēku mazapdzīvotību, kamēr sajūties mazs un bezspēcīgs dabas priekšā. Pasaule ir skaista un brīžiem bīstama, ja vien tu sāc to nenovērtēt. Šis piedzīvojums bija dzeltenā kartīte un sveiciens no dabas, jo nākamreiz daba šādas kļūdas, iespējams, nepieļaus.

Source info

Tūrismagids


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl