Vistālāk no Zemes centra. Fragments no Lato Lapsas grāmatas 'Trīspadsmit Amerikas'
Foto: Lato Lapsa

Everests varbūt arī ir pasaules augstākā virsotne, taču, pateicoties Zemes viegli saspiestajai formai, vistālāk no zemeslodes centra ir iespējams nonākt, kāpjot nevis tajā, bet gan Ekvadoras Čimborazo vulkānā, un, ja nu es reiz līdz šai pasaules malai esmu ticis, - kāpēc nepamēģināt?

Sākumā viss iet smalki - džips mani un vēl dažus ceļabiedrus ar līdzīgiem virsotņu iekarotāju nodomiem pa Čimborazo nogāzēm uzved iespaidīgajā piecu kilometru augstumā, kur atrodas bāzes nometne Whymper Refuge - deviņpadsmitā gadsimta britu alpīnista Edvarda Vimpera vārdā nosaukta vienstāva mājele ar stāvu jumtu un nelielu piebūvi.

Elektrības gan te nav, toties citādi ir viss, ko sirds var kārot, - ūdens krānā, veselas divas virtuves, matrači un pat kaut kas, ko var nosaukt par suvenīru stendu. No šejienes mums ap pusnakti vajadzētu startēt augšup, lai pēc astoņām deviņām grūta un smaga kāpiena stundām sasniegtu sniegoti ledaino izdzisušā vulkāna virsotni.

Teikt, ka es šai sakarā, un it īpaši saistībā ar savām kalnākāpēja spējām, esmu ļoti bažīgs, nenozīmē nepateikt neko. It kā kāpiens nav augsts - pa vertikāli nieka tūkstoš trīssimt metru ar astīti, tikai septiņreiz vairāk nekā tie divsimt metri, kas bija jāuzkāpj no automašīnas stāvlaukumiņa līdz Whymper Refuge.

Taču visi interneta avoti ir vienprātīgi apgalvojuši - jābūt sasodīti labam vai vismaz pietiekami labam alpīnistam, lai to pieveiktu. Un es tāds pilnīgi noteikti neesmu: viena lieta - savā nodabā, pamazām uzkāpt kādā nelielākā vulkāniņā, bet pavisam cita lieta - šāds te ledains milzis...

Iespējams, manas bažas tiek izdzirdētas kaut kur augšā, kas šeit galu galā ir krietni tuvāk nekā kaut kur lejienēs, un viss beidzas savā ziņā labi. Teorētiski no virsotnes varot saskatīt pat Kluso okeānu, taču ne šoreiz: saceļas vējš, tas atnes gan mākoņus, gan sniegu kopā ar sasalušu lietu, un ap pusnakti, kad vajadzētu sākties kāpienam, laiks ir tāds, ka pat vietējais sniega cilvēks nez vai līstu ārā no migas.

Gidi ir vienisprātis, ka kāpšana kalnā šādā laikā būtu pilnīga pašnāvība un ka vietējais sakāmvārds suerte o muerte - veiksme vai nāve - uz laiku jāatceļ kā situācijai nepiemērots. Tā vien šķiet, ka neesmu vienīgais no mūsu grupiņas, kas par šādu iznākumu nav īpaši sarūgtināts.

Toties ar jo lielāku entuziasmu ķeros pie cita Vulkānu avēnijas (paša slavenā ceļotāja Aleksandra fon Humbolta dots nosaukums) goda biedra - pieckilometrīgā Tungurahua, kas vietējās valodās nozīmē ne ta Uguns rīkle, ne ta Mazā elle. Katrā gadījumā vulkāns attaisno abus no šiem nosaukumiem - reizēm tas ir tikai fumando, proti, pūš gaisā nelielus dūmu mākulīšus, bet reizēm satrakojas un jandalē tā, ka apkārtējiem ciemiem maz neliekas.

Pirmajā naktī pēc ierašanās Banjos ciematiņā - tādā klasiskā tūristu pilsētiņā, kas te izveidojusies tieši par godu iebraucēju vēlmei redzēt īstu, dzīvu vulkānu - kopā ar zinātkāro grupiņu dodos nakts ekspedīcijā, kurā it kā varēšot redzēt izvirduma mestās dzirksteles, kazi, arī kādu mazu lavas straumīti.

Taču vulkāns izrādās tikai un vienīgi fumando noskaņā, un vienīgais, ko var novērot no pamatīgā attāluma, labākajā gadījumā ir kāds dūmu mākulītis pie naksnīgajām debesīm - kaut varbūt tas ir vienkārši mākonis.

Šajā brīdī man aiz muguras jau ir pāris vulkānu kāpieni vai uzbraucieni šajā reģionā: visvieglāk pieejamais neapšaubāmi ir bijis druscīt dūmojošais Masajas vulkāns netālu no Nikaragvas galvaspilsētas Managvas, pie kura krātera var ērti piebraukt ar taksometru un tad atlikušo niecīgo ceļa posmu nosoļot pa izbūvētām kāpnītēm, lai tad ielūkotos krāterī un, vējam pagriežoties citādi, kārtīgi pašķaudītu no vulkāniskajām gāzēm.


Savukārt jau no pavisam citas operas ir bijis kāpiens Santjagito vulkānā Gvatemalā: pusotras dienas augšā, lejā, augšā, lejā, taču tad arī vulkāna krāteris ir degungalā ar visām izklaidēm - tvaiki no zemes šķirbām, lēkāšana pāri aizdomīgām spraugām, neliels vulkānisko akmeņu lietus, kuri gan parasti lidojot citā virzienā, tad vēl vulkānisko pelnu sniegputenis, nedaudz šķavinošo gāzu un saldajam ēdienam nakts teltī gandrīz turpat krātera malā, kārtējo izvirdumiņu (un pa nakti tādu bija pieci seši - Santjagito ir vulkānu cienītāju iemīļots ar to, ka tajā izvirdumi ar dažu stundu regularitāti notiek jau gandrīz gadsimtu) sagaidot ar nelielām bažām - un ja nu vulkānu dievs savā savdabīgajā humora izjūtā sadomā kādu nokaitēto akmeni uzmest teltij?

Un, ja ar to vēl šķita par maz, nākamajā dienā varēja aizbraukt uz Palmar Viejo - izbijušu ciematu, ko daļēji no zemes virsas noslaucīja iepriekšējais lielais šī paša Santjagito izvirdums pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados: īpaši iespaidīgas ir baznīciņas un vēl šādu tādu mājeļu atliekas, kas karājas dubļu straumes izrautā kanjona malā. Vulkāna nodarītais posts ir bijis tik milzīgs, ka ciematu nav pat mēģināts atjaunot. Tā vietā netālu tagad ir Palmar Nuevo.

Kas viss, protams, ir pilnīgs nieks, salīdzinot ar stāstiem par kaimiņvulkāna Santa Marijas 1902. gada izvirdumu, kurš nonesa pusi vulkāna un uzskatāms par vienu no visa divdesmitā gadsimta katastrofālākajiem izvirdumiem. Šie stāsti patiešām atgādina kaut ko par apokalipsi - sākumā bija pelni, pelni un pelni, kas pārklāja visu, tad pilsētiņas pārpludināja meža dzīvnieki, sekoja slimības - cilvēki sāka justies slikti un pēc brīža jau pakrita miruši. Dieva sods, kas gan cits.

Kāpiens Tungurahuā drīzāk izskatās no grūtajiem. Vulkāns gan ir tikai pieckilometrīgs, taču šeit neviens līdz piecu kilometru augstumam ar auto nepievedīs. Un tā es sāku soļot no apmēram divarpus kilometru augstumā esošās Banjosas (vietējā Pondoas skola ir akurāt divtūkstoš sešsimt metru augstumā), un sākumā nebūt neiet tik slikti. Taka starp divām zaļām koku un krūmu sienām gan ir dubļaina, bedraina un tērcīšu izvagota, taču pietiekami stingra.

Stundām ejot, zaļumi gan pazūd, taču ceļš joprojām ir skaidrs, turklāt nav arī nemaz tik pārmērīgi karsti - augstkalni tomēr. Kad pēc piecām stundām ieraugu savā priekšā nelielu rozīgu divstāvu mājeli, esmu pat nedaudz pārsteigts - āreče, tātad pusi maršruta jau esmu pieveicis, jo manā priekšā ir Refugio, mājvieta visiem individuālajiem un kolektīvajiem Tungurahua kāpējiem. Atlikuši nieka tūkstoš divi simti metru uz augšu.

Prātīgi būtu palikt tepat pa nakti, taču tas nozīmētu vēl vienu iztērētu dienu, un, tā kā mans ceļojuma laiks iet uz beigām, bet klimatiskie apstākļi salīdzinājumā ar Čimborazo nedienām ir vienkārši lieliski, izdomāju - ko niekus, pamēģināšu uzkāpt jau tagad. Galu galā nav vēl pat pusdiena. Būtu gan droši vien prātīgāk paķert līdzi kādu gidu, bet Refugio ir tukšs kā izslaucīts, un galu galā vulkānos jau esmu kāpis, turklāt šoreiz esmu bijis tik prātīgs, ka līdzi esmu paķēris kādā Banjosas tūristu aģentūrā iznomātu ķiveri gadījumam, ja nemierīgajam vulkānam ienāktu prātā pamētāties ar akmeņiem.

Vulkāns šobrīd tiešām uzvedas mierīgi, nespļaudās, ar akmeņiem nemētājas, pat lāga nedūmo - vārdu sakot, atpūšas. Un es dodos augšup, ātri vien novērtējot, cik šis ceļa posms jau ir atšķirīgs - stingrās taciņas vietā jāsteberē pa pelēkām smiltīm un jālīkumo ap lavas bluķiem.

Četru tūkstošu metru augstumu iezīmē maza būdele un akmeņu stabs, un vēl pēc laiciņa situācija strauji mainās - kur gadījušies, kur ne, atpeld tik biezi mākoņi, ka jau pēc minūtēm desmit esmu slapjš līdz pēdējai vīlītei, un redzamība ir burtiski daži metri - tā taču pamanīšu krāteri tikai mirklī, kad tajā ievelšos. Zem kājām trīc zeme, mākoņi, šķiet, iepriekš ir pabijuši virs krātera, jo kļūst grūti elpot un kaklā sāk kost aizvien nejaukāk.

Jau sāku domāt, ka prātīgāk laikam būtu doties atpakaļ un mēģināt nākamajā dienā, taču vulkānu dieviņš acīmredzot izspriež, ka pietiekami ar mani ir jokojies jau Čimborazo kāpienā: dažu minūšu laikā mākoņi ir aizpūsti, un izrādās, ka tik tiešām - vulkānisko izdarību centrs ir vien pāris simtu metru attālumā. Vulkāns sarosās, zeme nodreb, atskan skaņa, kas visvairāk atgādina reaktīvās lidmašīnas dzinēju, kas pēkšņi iedarbināts tepat blakusistabā, un gaisā paceļas simtus metru augsts pamatīgs dūmu stabs.

Bez akmeņu mētāšanas iztiek, taču tāpat sajūta nav neko omulīgā: ej nu zini, ko var nākties saelpoties, ja visa šī gaisā izmestā draņķība tiks atpūsta uz manu pusi, bet aizbēgt pa kalna nogāzi nudien nebūs iespējams. Taču šī acīmredzot nav tā reize, vulkāns pēc šķaudiena iesnaužas, un es, pārvarējis neveselīgo vēlmi pieiet tuvāk krāterim un tajā ieskatīties, dodos prom, lai vakara saulītē jau iesoļotu Banjosā un, pametot skatu atpakaļ, nobrīnītos - sasodīts, vai tiešām es tur biju uzkāpis?...

Šis ir fragments no šajās dienās klajā nākušās Lato Lapsas ceļojumu grāmatas "Trīspadsmit Amerikas", kas stāsta par pieredzēto un piedzīvoto Argentīnā, Belizā, Čīlē, Ekvadorā, Gvatemalā, Hondurasā, Kolumbijā, Kostarikā, Nikaragvā, Panamā, Peru, Salvadorā un Venecuēlā.

Comment Form