Apmeklētāju izbrīna Brīvdabas muzeja darbinieču rupjā attieksme
Foto: LETA

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ir viena no vietām, kurp parasti vedam bērnus un ciemiņus, lai parādītu latviešu kultūras un tradīciju bagātību. Ne viss vienmēr ir saprotams un uzreiz uztverams, tādēļ muzeja personālam, kas lauku sētās strādā, ir svarīga loma un būtu pienākums laipni paskaidrot un palīdzēt apmeklētājiem. Tomēr, ne vienmēr tā notiek un pieredze visās sētās ir laba.

"Pagājušajā nedēļā ekskursijā uz Brīvdabas muzeju pavadīju ģimeni no Itālijas. Tās vecākā paaudze Latvijā bija pirmo reizi un, ieejot muzejā, sajūsminājās gan par svaigo gaisu, gan savvaļas augiem, gan vilka uz zoba savu dēlu, kurš visus kokus sauca par eglēm. Tādā jautrā omā iegājām Kurzemes sētā un pēc brīža pagalmā izklīdām katrs savā nodabā," savā Facebook profilā raksta žurnāliste Solvita Smiļģe. Diemžēl viņas un viesu tālākā pieredze muzejā bijusi visai nepatīkama.

"Pēkšņi pamanu - tautas tērpā ģērbtā sētas uzraudze mana itāļu onkuļa priekšā mētājas ar rokām un kaut ko kliedz. Vārdus nesadzirdu, tāpēc sākumā domāju - imitē kādu seno darba rīku. Bet, ejot tuvāk, saprotu - nē! Skaidrā latviešu valodā lamā par to, ka viņš klētiņā aizlīdis aiz norobežojošās virves un pieskāries vienam no eksponātiem. Protams, metos savu onkuli aizstāvēt. "Kāpēc jūs kliedzat, arī aizrādījumus jāizsaka pieklājīgi! Un kāpēc latviski? Viņš taču nesaprot!" Nu uzraudze no onkuļa pārmetas uz mani - ja esmu te tādu demolētāju atvedusi, tad man pašai viņš arī jāvaktē! Viņa, neraugoties uz saviem 73 gadiem, muzejā sargā latviešu kultūru, un neviens viņu nemācīs, kā aizrādīt," notikumus atceras Smiļģe, pastāstot, ka "demolētājam" ir 78 gadi, invaliditātes grupa un ortopēdiskie apavi, tāpēc viņam ir grūti pastaigāt, kur nu vēl postīt. Tālākie notikumi bijuši vēl nepatīkamāki: ""Kas man par daļu, cik viņam gadu, tūlīt izsaukšu apsardzi, stulbene tāda," tautu sieva nošņāca un aizslāja."

Tālāk grupiņa devusies uz blakus esošo Madonas sētu, kur, pēc valodas spriežot, vācu vecmāmiņa savam mazdēlam skaidrojusi vērpjamā ratiņa jēgu. Viņi bijuši virves atļautajā pusē, bet pieliecoties ar savu ķermeni pieskārusies tai. 

"Acumirklī mums visiem aiz muguras mājas durvīs parādās šīs sētas uzraudze. Naidīgā grimasē savilktu seju viņa ar koku sāk dauzīt pa durvju stenderi. Skaļāk un skaļāk. Vāciete, protams, nereaģē - šādu uzrunas formu nesaprot. Tad nu arī šī uzraudze sāk bļaut viņai virsū tieši tādā pašā intonācijā, argumentos un skaidrā latviešu valodā, kā iepriekšējā - kāpēc sabojājusi virvi un grābstās gar eksponātiem? Es nu saprotu, ka mūsu incidents Kurzemes sētā nav nejaušība, bet sistēma, kā Brīvdabas muzejā personāls uzrunā apmeklētājus. Metos aizstāvēt arī vācieti. Kāpēc jābļauj, turklāt latviešu valodā, ko ārvalstu tūristi nesaprot? "Man citas valodas nav jāzina!" atcērt uzraudze. Vāciete pa to laiku aizgājusi, jo visticamāk pat nesaprata, ka kašķis ir viņas dēļ," raksta Solvita Smiļģe. 

Diemžēl arī komentāros pie ieraksta var lasīt vairākus muzejam neglaimojošu notikumu atstāstus, kas liek uzdot jautājumus, par to, kā šī tūrisma un kultūras iestāde apietas ar apmeklētājiem.

"Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ir pateicīgs muzeja apmeklētājai Solvitai Smilģei par to, ka viņa informēja par notikušo. Muzejam ir ļoti svarīgi zināt katra muzeja apmeklētāja viedokli, lai arī cik skarbs tas dažkārt būtu. Mēs cenšamies izglītot sabiedrību un paši augt līdzi laikam," komentējot Facebook aprakstīto situāciju, skaidro Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzeja direktores vietniece Kristīne Kūla. "Ne vienmēr tas izdodas gludi. Muzejs atzīst, ka cilvēciskajam faktoram, savstarpējai komunikācijai ir būtiska loma, lai muzeja apmeklētājs gūtu pienācīgu informāciju par muzejā apskatāmajiem krājuma priekšmetiem apmeklētājam saprotamā veidā, vienlaikus nekaitējot muzeja priekšmetiem un ekspozīcijai. Jebkurš no apmeklētājiem Brīvdabas muzejam ir tā viesis, un muzejs cenšas tos uzņemt draudzīgi – kā savus ciemiņus. Katru neveiksmi vai neveiklo situāciju atsver tie daudzie skaistie brīži, kad redzam mūsu apmeklētāju izbrīnā ieplestās acis un laimīgās sejas."

Secinājums, ko nereti uzsvēruši tūrisma nozarē strādājošie, ir viens - ja cilvēks vēlas strādāt šajā nozarē, viņam ir jāgrib citiem palīdzēt un jāspēj laipni komunicēt. Arī Smiļģe uzsver, ka ""latviešu kultūra", ko, kā mācēdamas, uzvaktē sirmās tautu meitas, ir ne tikai senie sadzīves priekšmeti, bet arī cilvēku attiecības. Ne vien vērpjamais ratiņš reprezentē Latviju, bet arī viņas pašas. Par laimi, visi darbinieki Brīvdabas muzejā nav tādi. Vienā no Latgales sētām uzraugs ar maniem itāļiem uz līdzenas vietas uzrāva seno partizānu dziesmu "Bella Ciao"! Usmas baznīcas apsargs, starp citu, pēc akcenta spriežot, krievs - sadzirdējis itāļu valodu, mums promejot, atsveicinājās "Arrivederci"! Sīkums, bet patīkami," atceras muzeja apmeklētāja.

Tags

Brīvdabas muzejs Muzejs

Comment Form