Foto: Privātais arhīvs
Starp muzeja eksponātiem ir ne tikai šūpuļzirdziņi, rotaļu auto un lelles. Te var aplūkot arī rāpulīšus un zīdaiņu drēbītes, kurās pirmos soļus spēruši mazuļi, kas nu jau paši kļuvuši par vecākiem vai vecvecākiem. Piena pudelītes, māneklīši, retro ratiņi, grāmatas, reiz slavenās fabrikas "Straume" ražotais "Planētgājējs" (jā, jā, "Straume" ražoja ne tikai kafijas dzirnaviņas!) un pat neliela smilšukaste ar tai piederīgajām rotaļlietām. Kopumā Latvijas bērnu rotaļlietu kolekcionāres Janas Voronovas izveidotajā muzejā "Mūsu bērnība" ir vairāki tūkstoši eksponātu, kas daudziem ļaus atgriezties tālā bērnībā.

Jana atzīstas, ka kolekcija radusies nejauši – vēlējusies "nomedīt" savas bērnības rotaļlietu, bet kaismīgi aizrāvusies, un nu izveidots unikāls muzejs. Tagad, pateicoties Janai, ikviens var kaut uz brīdi aizceļot laikā, lai atsauktu atmiņā bezrūpīgos, laimīgos bērnības gadus.

Jana, kāds ir muzeja stāsts – no idejas līdz īstenošanai?

Viena no pirmajām kolekcijas rotaļlietām pie manis atceļoja gandrīz pirms 13 gadiem, kad piedzima vecākais dēls. Līdz tam pārāk neinteresējos par senām lietām. Meklēju dēlam interesantas rotaļlietas kādā no Latvijas sludinājumu portāliem. Pavisam nejauši ieraudzīju sludinājumu, kurā tirgoja elektronisko spēli "Elektronika". Tas man atsauca atmiņā manis pašas bērnību, man šādas spēlītes nebija. Piezvanīju uz sludinājumā norādīto numuru. Spēle, diemžēl, jau bija rezervēta. Solīja piezvanīt, ja nepārdos. Pārdzīvoju, pusi nakts negulēju. No rīta nenocietos un piezvanīju vēlreiz pati – otrā vada galā atskanēja atbilde, kas mainīja manu dzīvi. Man sacīja, ka spēle ir nopirkta. Cilvēks pat atvainojās. Grūti izstāstīt, cik ļoti es sabēdājos. Un nospraudu sev mērķi – atrast šo spēli. Sekoju līdzi tirgum, meklējot tieši "Elektroniku". Tā arī sākās. Nepagāja ne nedēļa, kā es turēju rokās kāroto.

Vairāk aizdomājos par savu bērnību. Vīrs dēlam atveda savus bērnības rotaļu auto. Es sāku atsaukt atmiņā savas rotaļlietas. Pārskatīju fotogrāfijas. Sākumā meklēju rotaļlietas, kādas bija tieši man. Gribēju atkal paspēlēties ar "Straumes" ražoto Planētgājēju – savulaik daudziem tāds bija..

Foto: Privātais arhīvs

Tā mazpamazām sāku veidot savu bērnības rotaļlietu kolekciju. Tā kļuva aizvien lielāka. Mājās atvēlējām savu stūrīti. Ciemiņiem ar lepnumu izrādīju savus eksponātus. Atceros viņu sajūsmu un apbrīnu. Un sapratu, ka vēlos citiem dāvāt laimi. Laika mašīna vēl nav izgudrota, bet es to atklāju! Tas ir mans mazais muzejs, un es varu atgriezt cilvēkus viņu laimīgajā un bezrūpīgajā bērnībā, rotaļlietas ir pavadoņi! Esmu socioloģijas maģistrs. Protams, pēc kāda laika mana sākotnēji nenopietnā aizraušanās ar rotaļlietām kļuva par dziļu spēļmantu un to radītāju – autoru, rūpnīcu, fabriku, arteļu – vēstures izpēti. Rotaļlieta ir kā mākslas darbs. Man ir svarīgi apmeklēt tās vietas, kur tapušas rotaļlietas. Tā divas reizes braucu uz rūpnīcu "Sarkanais trijstūris" Sanktpēterburgā. Komunicēju ar kolekcionāriem visā pasaulē un pēc iespējas apmeklēju līdzīgus muzejus dažādās valstīs.

Šis ir pirmais un pagaidām vienīgais pagājušā gadsimta rotaļlietu muzejs Latvijā.

Es vienmēr esmu teikusi, ka izveidošu muzeju. Bet man vienmēr šķita, ka rotaļlietu ir pārāk maz. Reiz draudzene, ievērojusi, ka mājās jau vairs nav vietas, neizturēja un aizveda mani uz Uzņēmumu reģistru, lai reģistrētu muzeju. Vēlāk atradām nelielas telpas, un es tajās sāku veidot muzeju. Aptuveni gadu iekārtoju pati, palīdzēja tikai vīrs. Mazajās telpās muzejs darbojās neilgi – vien divus mēnešus. Epidemioloģiskās situācijas dēļ biju spiesta to aizvērt. Telpu uzturēšana bija ļoti grūta, iznomātājs (Rīgas domes Nekustamo īpašumu departaments) nekādu pretimnākšanu neizrādīja, biju spiesta meklēt muzejam jaunas mājas. Vērsos domē, bet man atbildēja, ka galvaspilsētā nav brīvu telpu muzejam. Atradu pati saviem spēkiem – muzejs pārcēlās uz kādreizējās šūšanas fabrikas "Latvija" gaišajām un plašajām telpām Dzērvju ielā 6. 22. februārī pabeidzām remontu un drīz vien vērām durvis apmeklētājiem.

Kolekcija tiek papildināta katru dienu, šobrīd nav izlikti visi eksponāti. Esam nostrādājuši vien dažas dienas, bet ir apmeklētāji, kas nāk jau otro reizi. Muzejs tiek uzturēts no privātiem līdzekļiem, tam nav sponsoru.

Cik eksponātu šobrīd ir muzejā?

Man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo daļā telpu joprojām atrodas kastes pēc pārcelšanās. Līdz vasarai atvērsim apmeklētājiem arī citas istabas. Eksponātu skaits mērāms tūkstošos.

Kādas rotaļlietas var aplūkot?

Muzejā ir gan rotaļlietas, gan citi eksponāti no dažādiem periodiem un valstīm. Sākot no 1860. līdz pat 2015. gadam. Slavenu skulptoru, mākslinieku – Ļeva Smorgona, Mariannas Motovilovas, Aelitas Sipovas, Ļeva Razumovska, Margaritas Dimzes – radīti darbi. Dažādu arteļu, fabriku un slavenu rūpnīcu ražojumi: "Straume", Ohtinskas ķīmiskais kombināts, Doņeckas rotaļlietu fabrika, "Sarkanais trijstūris", "Piko", "Margarete Steiff", Armand Marseille, "Sonnenberg", "Neringa" un daudzi citi. Rotaļlietas no dažādām pasaules vietām – Amerikas, Spānijas, Japānas, Ķīnas, Vācijas, Anglijas, Indijas, Francijas, bijušajām padomju republikām u.c.

Vai kolekcijā ir arī unikāli eksponāti?

Foto: Privātais arhīvs

Aplūkojami interesanti Latvijas ražotāju agrīnie darbi. "Straumes" ražotā tautumeita. 1967. gadā viens no 1400 eksemplāriem devās uz Pasaules izstādi Monreālā. Pirms dažiem gadiem meita šo lelli savai mammai nosūtīja no ASV uz Ukrainu. Pērn lelle no Ukrainas atceļoja uz Latviju. Lūk, kāds garš ceļojums. Lelle ir "dzimtajā" kārbā un šķiet, ka burtiski nupat nākusi no veikala plaukta.

Vēl ir kāda interesanta gumijas lellīte no klostera. To ilgus gadus glabāja mūķene. Jau ļoti ilgu laiku to ir sarežģīti atributēt, bet zināms, ka tā ir sena. Vēl ir pārītis interesantu klaunu – vairāk nekā 20 gadus tie ceļoja kopā ar savu saimnieku pa visu pasauli, bet tagad apmetušies muzejā. Interesantu stāstu ir daudz.

Kā jūs vācat rotaļlietas ekspozīcijai?

Meklēju tirdziņos, izsolēs – gan vietējās, gan ārvalstīs. Cilvēki paši piedāvā, daudzi jau zina, ka es meklēju rotaļlietas. Ja kaut ko pamanu, varu kaut nakts vidū mesties uz jebkuru vietu Latvijā. Lūdzu, lai draugi dāvina svētkos. Man tās ir visvērtīgākās dāvanas, jo tās iepriecinās mana muzeja apmeklētājus. Esmu braukusi pēc rotaļlietām arī uz ārzemēm. Meklēju noteiktus autorus un fabrikas. Tagad ieklausos apmeklētājos. Interesējos, ko viņi vēlētos redzēt, ko mēs nepiedāvājam. Tad nospraužu sev mērķi un šīs lietas nejauši nonāk muzejā. Gadījies pat atrast uz ielas! Katrai rotaļlietai muzejā ir savs stāsts. Un tās visas man ir vismīļākās.

Vai ar tām drīkst rotaļāties?

Jā, ar rotaļlietām drīkst arī spēlēties. Izveidots atsevišķs interaktīvais stūrītis, kur var iepazīties ar populāru pagājušā gadsimta periodiku, pasakām, stāstiem. Parotaļāties ar dažādiem eksponātiem. Spēlējas ne tikai bērni, arī pieaugušie. Īpaši iecienīta ir smilšukaste ar lāpstiņām, mašīnītēm un metāla formiņām. Bērni var izvizināties ar minamo pedāļauto vai zirdziņiem.

Jūsuprāt, vai pieaugušajiem šī ir nostalģija par pagājušo bērnību vai vēsturisks tā laika apliecinājums?

Foto: Privātais arhīvs

Apmeklētājiem šī, pirmkārt, ir nostalģija par aizgājušo bērnību. Biežāk dzirdētā frāze muzejā – "Šo es atceros, man tāda bija!", bet pats svarīgākais – smaids. Man bieži saka: "Paldies par atmiņām!" Ne jau visi iedziļinās rotaļlietu vēsturē, kā to daru es. Rotaļlieta mums var pastāstīt par pagātnes notikumiem: kam un kādēļ tā radīta, kādēļ tāds izskats, kā un ko tā ir audzinājusi. Daudziem muzejs ir laika mašīna, bet rotaļlieta – instruments, kas ļauj atgriezties bezrūpīgajā bērnībā. To vajag saglabāt kā kultūras mantojumu, nedrīkst aizmirst tos, kas mums dāvājuši prieku – māksliniekus, fabrikas...

Muzeja aktualitātēm var sekot līdzi "Facebook" lapā šeit.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!