Dvietes palienes pļavas šogad piedzīvo pēdējo desmit gadu lielākos plūdus. Kur vien skaties, ūdens vien, un tas nozīmē iespēju zem paduses pasist laivu un doties neparastā pieredzē, lai baudītu piekto gadalaiku, ko Sēlijā dēvē par "atbūdu".

Garās Lieldienu brīvdienas devos pavadīt uz saviem laukiem Bebrenē, kur dzīvo mani vecvecāki. Šī man ir mīļa vieta, bērnībā visas garās vasaras brīvdienas te pavadītas. Šeit ir neaprakstāms skaistums un miers. Te cilvēks dzīvo saskaņā ar dabu, un es nekur citur neesmu pieredzējusi tik rimtu sajūtu kā šeit. Tāpēc vieta man ir pazīstama, pieredzēts te viss daudz, bet laivošana plūdu laikā gan vēl ne.

Plūdi šeit ir katru pavasari, un vecvecāki dzīvo īpašā vietā – meža malā uzkalniņā, zem kura plešas skaistās Dvietes palienes pļavas, tāpēc regulāri esmu redzējusi tās applūdušas, bet reti kad tik ļoti kā šogad. Laivu nomātāji te saskata biznesa iespēju, savukārt cilvēki labprāt pakalpojumu izmanto. Dienā te notiek tāda kustība, kādu neesmu šajās pļavās citkārt redzējusi. Mēs laivas iznomājām no turpat esošā Dvietes senlejas informācijas centra "Gulbji" par daudz zemāku cenu, nekā tās piedāvā pārējie nomnieki.

Man nav liela laivošanas pieredze, jo šāda aktivitāte man nav saistoša, bet nevarēju neizmantot iespēju ar laivu izbraukt cauri kokiem un aizbraukt līdz vietām, kas citkārt sasniedzamas tikai kājām. Turklāt, kad vēl, ja ne šogad, kad ūdens tik daudz?

Pēcpusdiena mazliet dzestra, bet patīkama. Pa debesīm lēnu slīd trekni gubu mākoņi un laika prognoze sola lietu, bet tas neliedz doties piedzīvojumā. Visi pārsvarā brauc ar kanoe tipa laivām divatā, bet mēs esam trīs laivotāji, tādēļ mums tiek piešķirta neliela metāla laiva, kas, kā vēlāk noskaidrojam, ir viegli un patīkami vadāma.

Mēs ļoti gribējām izbraukt cauri kokiem, jo tieši tas šķita neparastākais visā šajā pieredzē. Un tā, manevrējot starp krūmu galotnēm, lēnā garā aizairējāmies līdz bērzu birzij un tur pieredzējām skatus, kādus vēl nekad iepriekš neviens no mums nav skatījis un diez vai kādreiz vairs redzēs. Ūdens gluds kā spogulis un no tā kā zīmuļi augšup slejas bērzi. Tālumā saskatāma varavīksne un dzird gājputnu kāšus, un tā ir vienīgā skaņa. Kad bijām tikuši līdz krastam, uzzinājām, ka citi no mūsu kompānijas arī redzējuši peldam bebrus, bet mēs sapņojām redzēt, kā ūdenī nolaižas zosu bari, taču arī nesagaidot ne vienu, ne otru, skati no laivas bija tik scenogrāfiski, ka nebeidzu jūsmot vēl ilgi pēc tam.

Dvietes palienes pļavas ir unikāla vieta arī ja tās nav noslīkušas ūdenī. Šī ir viena no daudzveidīgākajām un bagātākajām putnu vietām Latvijā, un pavasarī šī ir nozīmīga caurceļojošo ūdensputnu pulcēšanās vieta; tad te uzturas vairāki tūkstoši zosu un pīļu. Esmu to pieredzējusi savām acīm un varu apliecināt, ka tā tiešām ir, un arī šis skats ir maģisks. Šoreiz gan laivojot putnu barus te neredzējām, vien putnu kāšus, kas savā ceļā pārlidoja pāri mūsu galvām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!