Preiļu muižas kapela un muižnieku galvaskausi uz sētas
Preiļu muižas kapelas celtniecību finansēja muižas īpašnieks Jozefs Heinrihs Borhs (1751-1835). Kapela celta vecās koka baznīcas un kapsētas vietā, pēc parka arhitekta projekta. Ēkas celtniecībai izmantoti laukakmeņi, un tā ir veidota rotondas formā, fasādi rotā Romas panteons ar četrām kolonām. Kapelas graciozo virszemes telpu izmantoja kā memoriālu un kapelu dievkalpojumiem, savukārt pazemē ierīkoja ģimenes kapenes.
Lai gan nav dokumentālu liecību, visticamāk, ka Preiļu kapelu arī projektējis itālis Vinčenco Macoti. Viņš cēlis muižas pili un kapelu arī Varakļānos. Preiļu kapela ir nepārprotams Varakļānu ēkas analogs.
1829. gada Preiļu muižas vizitācijas aprakstā minēts, ka kapelas galvenajai ieejai ir septiņi akmens pakāpieni. Frontonā virs kolonnām polihromi krāsots dieva gādības atveidojums – trijstūris ar Dieva aci vidū, kas līdz mūsdienām nav saglabājies. Kapelas jumts segts ar zaļi krāsotu skārdu. Uz jumta milzīga koka lode ar krustu. Kapelā bijis balkons dziedātājiem. Griesti no koka, ieklāti ar dēļiem. Grīda veidota kā ķieģeļu klons. Uz altāra bijušas sešas Parīzē izgatavotas fajansa vāzes ar mākslīgiem ziediem. Ieejas durvis krāsotas tumšā tonī. Abpus galvenajai ieejai ir nišas, bet nav zināms, vai tajās bijušas skulptūras. Zem kapelas ir kapenes grāfa ģimenes locekļiem. Pagraba telpai bijis arī viens lodziņš vēdināšanai. Ar šīm kapenēm saistās ne viens vien baiss spoku stāsts.
Piemēram, par ļauno grāfieni. Runā, ka grāfiene, kas bijusi ļoti nežēlīga, pat pēc savas nāves nav devusi ļaudīm miera. Sākusi baidīt pat savu atraitni vīru. Tā kādu reizi, kad muižas pilī bijis daudz ciemiņu, kā tas senāk notika, pusnaktī tā parādījusies kādā no pils kambariem, kur visi dancoja un jautri pavadīja laiku. Daži ķēruši zobenus, citi pistoles, sākuši šaut un dzīties tai pakaļ. Tādas parādības atkārtojušās. Tādēļ kungi nolēmuši attaisīt šķirstu un nocirst mirušajai grāfienei galvu, ar tādu pārliecību, ka tad gan viņa vairs nestaigāšot pa naktīm apkārt. Bet, kad gribējuši to izdarīt, lielmāte saķērusi cirtēju aiz rokas, kurš pakritis pusdzīvs. Baltās kurpes, kurās viņa bija guldīta šķirstā, bijušas dubļainas. Nu vairs nebija nekādu šaubu, kas īsti baidījis cilvēkus.
Preiļu muižas kapela ar kapenēm ir izcils Latgales 19. gadsimta vēlā klasicisma laika muižu apbūves paraugs, kas izteiksmīgi raksturo Latgales muižu mākslas un arhitektūras vēsturē nozīmīgas personības Vinčenco Macotti daiļradi. Muižas īpašnieku kapenes ir tipoloģiski retāks piemineklis un citu starpā to izceļ kultūrvēsturiski un stratigrāfiski bagātā informācija – kapenes zem kapenēm.
20. gadsimts nesaudzēja arī Preiļu pili. 1919. gadā lielinieki kapelu un kapenes izdemolēja, meklējot dārgumus, bet vēlāk tur ierīkoja strādnieku klubu. Muižnieku kauli tika sieti klāt zirgam un staipīti pa miesta ielām, savukārt viņu galvaskausus boļšēviki uzsprauduši uz sarkano parka vārtu smailes, kā zīmi, kas atgādinātu vietējiem iedzīvotājiem, to, ka muižnieki simbolizēja ilgo kalpības laiku. Uz kapelas fasādes ar sarkanu krāsu bija uzrakstīts "Bļiže k svetu" jeb tuvāk gaismai, kas bija pirmā Latgales sarkano boļševiku kluba nosaukums. Kādu nakti šie dejojuši, un pēkšņi no kapelas kupola griestiem sākušas birt smiltis, un parādījušies zibeņi. Šie tā nobijušies, ka vairs turp negājuši.
20. gados kapelu atguva Preiļu Romas katoļu baznīca un tika atjaunots altāris, kapelā notika dievkalpojumi. Savukārt padomju vara atsavināja kapelu baznīcai. Ilgus gadus tā stāvēja nopostīta un pamesta.
1995. gadā Preiļu Romas katoļu baznīca atjaunoja īpašumtiesības uz kapelu. Interesanti, ka 2000. gadā notika arheoloģiskās uzraudzības izrakumi, kuru laikā pie kapelas tika atrasti 17. gadsimta 2. puses un 18. gadsimta apbedījumi.
Sešus gadus vēlāk kapelu pilnībā restaurēja. Sakrālajā celtnē izvietoja atsevišķu renesanses laika mākslinieku gleznu kopijas. Toronto dzīvojošais ārsts un sabiedriskais darbinieks Eduards Upenieks ziedoja savus līdzekļus, bet gleznu kopijas izgatavoja LMA studenti. Kapelā apskatāmas Itālijas (Leonardo da Vinči, Botičelli, Domenikino, Mikelandželo, Korredžo), Spānijas (Muriljo), Nīderlandes (Rembrants) renesanses laikmeta gleznotāju darbu reprodukcijas un Latvijas vecākās paaudzes tēlnieces Ēvī Upenieces ģipsī veidotās sieviešu skulptūras, kas uzrunā ar harmonisko formu un tām piemītošo emocionalitāti.
2007. - 2008. gados kapelā tika veikti arheoloģiskie izrakumi Antonijas Vilcānes vadībā, kuru laikā sapostītā apbedījumā tika uzietas grezna tērpa paliekas - ar brokāta diegiem izšūta Maltas ordeņa komandora mundiera priekšpuses detaļas, krāgas un kabatas fragmenti, kas piederējušas Jozefam Henriham Borham. Atradums ir nozīmīgs. Latvijas muzeju krātuvēs nav liecības par līdzīgu tērpu. Mundiera fragments ir restaurēts un apskatāms Preiļu muzejā.
Kā tūrisma objekts kapela ir atvērta vasaras sezonā. Citā laikā kapelas apmeklējumu var pieteikt, sazinoties ar Preiļu muzeju. Tur notiek arī koncerti.
Ar auto pa Eiropu: labākie galamērķi un ieteikumi tālākiem braucieniem 
