Darbs ar dūmu garšu: kā ēkas izgaršo skursteņslaucītāji
Foto: Publicitātes foto

Darbs kā hobijs

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Skursteņslaucītājs Agris Grosbergs no Cēsīm ik dienu dodas tuvākos un tālākos braucienos pa Vidzemi, rūpējoties, lai namu skursteņi vilktu, kā nākas. Viņš ir skursteņslaucītājs ar nu jau 20 gadu stāžu. 1999. gadā izmācījies par podnieku, bet jau pēc pirmās uzmūrētās krāsns sapratis, ka podnieks nebūs vis. Pieteicies Cēsu Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā apgūt skursteņslaucītāja arodu, un darbs ātri vien kļuvis arī par hobiju. Nu jau arī Agra dēls Agnis strādā plecu pie pleca ar tēvu. Ejot visādi, bet pagaidām vēl jaunekli paciest varot, smej Agris.

Skursteņslaucītāja darba diena ir gara, sevišķi vasarā, jo uz jumta meistars kāpj, kamēr gaišs. Rīts sākas ap pusseptiņiem, un tālāk diena rit, pieskaņojoties klientu iespējām un vajadzībām – reizēm pat līdz astoņiem, deviņiem vakarā. Skursteņslaucītāja ikdienu grūti iedomāties bez plānotāja un strikta grafika, tomēr dažiem veiksminiekiem izdodas iespraukties starp diviem pierakstiem, ja gadījies piezvanīt, kad Agris ir tuvumā. Reizēm kļūstot tīri puktīgs, ka cilvēki laikus nebrīdina, un gadoties pat, ka pie ieplānotā klienta tā arī pa dienu nesanāk aizbraukt, bet ko tu izdarīsi – jāpalīdz visiem.

Cik skursteņu pa dienu sanāk iztīrīt, tas gan no daudz kā atkarīgs. Noteiktas normas nav; vidēji var paspēt apkalpot 5–6 mājas, ja pats iepriekš tām skursteņus pucējis un zina, ko gaidīt. Ja brauc pirmoreiz, tad gan Agris vienai mājai ieplāno visu dienu, jo nevar paredzēt, kāda aina brangi aizaudzētajā dūmenī pavērsies. Mājās, kur gadus piecus neviens par skursteni nav licies zinis, gadoties pat ap 500 litriem kvēpu iznest. Ir arī tādi klienti, kas paši tiek galā un skursteņslaucītāju izsauc, vien lai pārliecinātos, ka viss izdarīts pareizi.

Senos tikumus piekopj vecāka gadagājuma cilvēki

Garas dienas šiverējot pa jumtiem, ar ēšanu sanāk, kā sanāk. Reizēm Agris paēd brokastis un tad tikai vakariņas ap astoņiem vakarā. Tā kā skursteņslaucītāji viesojas ne tikai rosīgās pilsētās, bet arī nomaļās lauku sētās, ne visur pa ceļam ir iespējams iegādāties ko ēdamu. Garākos pārbraucienos kopā ar dēlu Agris mašīnā apēd kādu pīrādziņu un parasti līdzi ņem arī pudeli ūdens vai saldākas limonādes, ko mēdz iegādāties "Narvesen", taču retāk bruņojas ar kafiju termosā – melnu, toties saldu, jo dzīve jau tāpat esot gana rūgta.

Agris dodas arī tālākos izsaukumos – uz Jaunpiebalgu, Vecpiebalgu, Straupi, un tad gan cenšas savu dienu plānot tā, lai atliktu laiks pusdienām kādā no iecienītajām ēstuvēm. Pie vecāka gadagājuma saimniekiem gan vēl tiek turēti godā veco laiku tikumi, un skursteņslaucītāju bez pusdienām vai vismaz kafijas no mājas ārā nelaiž.

Braucot pie jaunākiem cilvēkiem, cienasts gadoties retāk, bet jaunieši arī vairs nepārzina senās tradīcijas. Reizēm, pat pilnā uniformā ar cilindru ejot pa ielu, Agris jūtas jauniešiem teju vai neredzams. Vecāki cilvēki gan metas klāt un ķeras pie pogas uz veiksmi. Agris pogu piestiprina redzamā vietā arī karstās dienās, kad darbā negribas vilkt uzsvārci, lai saimnieki neapvainojas, ka skursteņslaucītājs bez pogas atnācis. Bet, kad Cēsīs tiek svinēti svētki, tad gan Agris velk pilnu ancuku un svin ar visiem kopā.

Katram skurstenim – sava smarža

Daudz braukājot pa Latviju, sevišķi Vidzemi, Agris redz daudz skaistu vietu, kur būtu vērts uzkavēties. Īpaši interesanti viņam šķiet Straupes pazemes ezeri, bet Vecpiebalga priecē acis ar daudz apdziedātajām ūdensrozēm un Latvijas kultūrvēsturē nozīmīgām vietām – Jāņaskolu, Kalna Kaibēniem un Saulrietiem, kas godina Emīla Dārziņa, brāļu Kaudzīšu un Kārļa Skalbes piemiņu un kur pat vasaras tveicē ir vēsi un patīkami. Tiesa, muzejus Agris vislabāk pazīst, tā teikt, no augšas un no iekšas, jo katru gadu tīra vēsturisko ēku skursteņus.

Muzejiem piemīt ne tikai specifiska smarža, bet pat īpatnēja, rūgtena garša. Skursteņslaucītājs atklāj, ka katram skurstenim ir savs raksturs – pēc smaržas vien uzreiz var just, kā dzīvo iekšpusē, kuru māju pareizi kurina, bet kuru atstāj novārtā un ļauj mitrumam iesūkties sienās. Skursteņslaucītājs brīdina – ja telpas pa ziemu pienācīgi neizsilda, gada laikā krāsnis var pievilkties ar mitrumu un sākt bojāties, un ēka zaudē vērtību. Bet, lai visu atkal savestu kārtībā, var paiet vairāki gadi, tāpēc savu māju nevajag novērtēt par zemu un rūpēties arī par to, ko acs diendienā neredz.

"Narvesen" aicina ikvienu baudīt maltītes svaigā gaisā un kopā veidot slepeno pilsētas punktu karti: atzīmēt savu mīļāko vietu, kur baudīt maltīti vai kafiju, nofotografēt to un uzrakstīt īsu aprakstu, dalīties savā atradumā un saņemt kādu no "Narvesen" garšīgajām balvām vai mēneša lielo balvu – Ērenpreiss velosipēdu.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form