Turismagids.lv
Projektu atbalsta Rīgas dome
ru ee lt
Turismagids.lv Projektu atbalsta
Rīgas dome

Krievu teātra pirmsākumi meklējami 17. gadsimta beigās – Maskavas kremlī tā bija iecienīta cara un viņa ģimenes izklaide. Savukārt vecākais krievu teātris ārpus Krievijas vēl šobaltdien darbojas Rīgā. Tas dibināts 19. gadsimtā un mūsdienās atrodas Vecrīgā, lai gan ne visi zina, ka tagadējais Nacionālais teātris celts tieši krievu trupas vajadzībām. Kāpēc ap teātra māju “lidinās” bites, un kā tas gadu gaitā mainījies, vienlaikus saglabājot arī seno auru un kultūras garu? Par to vairāk šajā stāstā.


Rīgas stāsti: Rīgas krievu teātris

Smalkais stils Vecrīgā

Tagadējā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra nams atrodas Kaļķu ielā. Šīs ielas nosaukums minēts jau 14. gadsimtā, kad tā veda no pilsētas centra – Rātslaukuma – līdz Rīdzenes upei, bet kopš 1639. gada tā bijusi dzīvākā pilsētas iela. Līdz ar pilsētas vaļņu nojaukšanu 1860. gadā Kaļķu iela pagarināta līdz Aleksandra (tagad Brīvības) bulvārim. Ap to laiku tā kļuvusi arī par īstu iepirkšanās ielu ar visdažādākajiem veikaliem un bodēm. Pamazām šajā Vecrīgas daļā izzuda pēdējās Rīdzenes upes paliekas, bet “izauga” 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma lepnākās celtnes. Ikviens šeit gribēja sev namu vai vismaz kādu telpu. Te savu grezno dzīvojamo māju uzcēla arī viens no tā laika pieprasītākajiem arhitektiem – Kristofs Hāberlands. Arī krievu bagātie tirgotāji, kas apvienojās biedrībā ”Uļej” (“Улей”) jeb “Bišu strops”, savu namu, kurā tagad ir Rīgas Krievu teātris, cēla tieši uz Kaļķu ielas, bet tai iepretim atradās vācu biedrības “Musse” nams (tur tagad ir Vāgnera zāle, bet reiz darbojās vācu teātris).

Vāgnera iela. Kreisajā pusē Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, labajā - Vāgnera zāle (kādreizējā vācu teātra ēka). Foto: Mārtiņš Purviņš, DELFI

“Uļej” jaunceļamo ēku pasūtīja ne vairāk, ne mazāk kā pilsētas galvenajam arhitektam Reinholdam Šmēlingam, kas ir arī tagadējā Operas nama (toreizējā Pilsētas teātra) pārbūves projekta un daudzu citu pazīstamu galvaspilsētas ēku autors. No 1864. gada “Uļej” biedrības rīcībā jau atradās trīsstāvu ēka Lielās Ķēniņu (tagad Vāgnera) un Kaļķu ielas stūrī. Jāpiebilst, ka tagadējā Rīgas Krievu teātra ēka aizņem trīs toreizējo ēku teritoriju – blakus jau minētajam trīsstāvu namam bijis divstāvu īres nams un arī Hāberlanda celtā rezidence. 1873. gadā šo ēku pirmajos stāvos pēc arhitekta Heinriha Geigenmillera projekta izveidoja veikalus ar gaišiem skatlogiem. Šmēlings pie darba ķērās 1880. gadā, lai pārbūvētu šīs ēkas un uzceltu arī ceturto stāvu. Hāberlanda nama fasādi viņš atstāja nemainītu un divu gadu laikā uzcēla modernu un skaistu neorenesanses stila namu, kura trešajā stāvā atradās lielā koncertzāle ar 550 skatītāju vietām un skatuvi, bet ceturtajā stāvā – koncertu un deju zāle, uz kuru veda plašas kāpnes. Šī vieta ar saviem sarīkojumiem un apkārtējo rosību pievilka ļaudis gluži kā magnēts. Jāpiebilst, ka mūsdienās teātrī uz sienas, kas vērsta pret Vāgnera ielu, redzami gleznojumi ar dažādām Rīgas ēkām, ko projektējis tieši Reinholds Šmēlings.

Pamazām šajā Vecrīgas daļā izzuda pēdējās
Rīdzenes upes paliekas, bet “izauga” 19. gadsimta
beigu un 20. gadsimta sākuma lepnākās celtnes.
Ikviens šeit gribēja sev namu vai vismaz kādu telpu.

“Uļej” nama pirmajā stāvā tika iekārtoti smalki veikali ar grezniem skatlogiem – “Dancigera modes un veļas tirgotava”, “Eglīša elegantie apavi”, parfimērijas veikals “Paris”, “Maikapera tabakas un papirosu izstrādājumi”, “A. Vanaga manufaktūras preces”, “Goeggingera saldumu bodīte”, bet blakus mājā arī modes veikals “Gentelmen” ar ekskluzīviem apģērbiem no Londonas, teikts Ilzes Krūskopas-Kaleines, Vitas Bangas un Pētera Stranča grāmatā “Rīgas Krievu teātra ēka projektos un laikos”. Iepretim atradās arī smalkā Londonas viesnīca un tādas kafejnīcas kā “Korso” un “Guna”.  Savukārt otrajā stāvā darbojās Trešā savstarpējā kredītsabiedrība, ko izveidoja turīgie krievu tirgotāji. Tā dāsni finansēja arī ēkas celtniecību. Arī krievu tirgotāju atraitnes piedalījās ziedošanā nama celtniecībai.

Tagadējās Riharda Vāgnera ielas pusē atradās bibliotēka, kluba telpas, lasītava, kā arī kabinets ar kamīnu. Savukārt Kaļķu ielas pusē bijusi biljarda un divas spēļu zāles. Pagrabā bija noliktavas veikaliem un malkai. “Uļej” biedrības ēdamzāle bija grezni rotāta zelta un sarkanā krāsā, ieturot bizantiešu stilu. Daudzi no tās elementiem padomju laikos zuduši, bet no atlikušajiem fragmentiem un fotogrāfijām mūsdienās zāle atjaunota un tur atrodas skatītāju atpūtas telpa.

Fasāde ar bišu stropiem. Foto: DiegoCityExplorer, Shutterstock

Ēkai bijis arī mazs iekšējais pagalms, kas gan vēlākajās pārbūvēs zudis. Savukārt galvenā ieeja bija no tagadējās Vāgnera ielas puses, un to rotājušas iespaidīgas atlantu skulptūras, kas, visticamāk, remonta laikā padomju gados novāktas un zudušas, jo nav bijusi prasība tās uzskaitīt un saglabāt.

Fasādē redzami arī “Uļej” simbolizējošie bišu stropi, ap kuriem lidinās bites. Jāpiebilst, ka Rīgā bišu strops arhitektūrā nav nekāds retums un var atrast vismaz duci ēku, kuru fasādēs būs redzamas čaklās medus vācējas. Parasti tās ir ēkas, kur reiz darbojušās kādas komerciestādes, un stropi ar bitēm simbolizējuši naudu, ko tajās vajadzētu čakli ienest un glabāt.

Ap pagājušā gadsimta vidu arhitektūra un māksla piedzīvoja revolūciju, sāka dominēt lakonisms, kā arī postmodernisma izpausmes. 60. gados arī Krievu teātra ēku pārbūvēja un modernizēja, ieviešot tam laikam raksturīgos paneļus, stiklu, lakotu koku, alumīniju un plastmasu  interjerā. Tā laika pilsētas galvenais arhitekts Edgars Pučiņš parakstīja darbu plānošanas uzdevumu, kur teikts, ka nama fasāde jāsaglabā vecā, ar eklektiskās arhitektūras iezīmēm, bet iekštelpas pilnībā jāmodernizē. Pārbūves laikā no 1965. līdz 1967. gadam tika izveidota galvenā ieeja no toreizējā Filharmonijas skvēra puses, nojaucot veco, grezno ieejas portālu, ēkas pirmajā stāvā, kur reiz atradās greznie veikali, tika izbūvēta gājēju galerija, bet foajē un skatītāju zāle ieguva pavisam citu izskatu.  Galeriju 1997. gadā aizbūvēja, un atkal teātra pirmā stāva telpās atgriezās veikaliņi, lai arī sākotnēji daudzi, visticamāk, nezinot šīs ēkas vēsturi, iebilda, ka teātris nav vieta tirgotājiem. Tagad vienā no šīm telpām atrodas Rīgas tūrisma informācijas centrs.

Skatuves kārba 60. gados tika pacelta piektā stāva līmenī. Arhitekts Juris Skalbergs to ieplānoja ar alumīnija apdari, kas ļoti kontrastēja ar apkārtējām senajām celtnēm. Viņš bija ieplānojis arī stiklotu pāreju, kas savienotu skatuves kārbu ar aktieru telpām ielas pretējā pusē, bet atbildīgās iestādes šādu risinājumu uzskatīja par riskantu, tāpēc teātris tika pie pamatīgas, pat smagnējas pārejas pār Kalēju ielu. Pēc rekonstrukcijas 2008.–2010. gadā šeit ir stikla pāreja, kurā atspoguļojas Līvu laukums un apkārt esošie nami.

Pāreja pār Kalēju ielu pirms rekonstrukcijas. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra arhīvs

Krāsaina zāle un siena ar parakstiem

No ārpuses greznā un visai klasiskā ēka Vecrīgas sirdī glabā arī dažādus pārsteigumus. No 2008. līdz 2010. gadam veicot nama rekonstrukciju (projekta autori “GrafX”), atklāti un izpētīti dažādi mājas noslēpumi un saglabtas arī senās “rozīnītes”. Piemēram, pašlaik, skatoties kādu izrādi teātra Mazajā zālē, ne visi vairs atceras laikus, kad tur teātra kafejnīcā varēja baudīt kādu konjaciņu vai kokteili, kā arī īstus krievu pelmeņus. Tagad kafejnīca iekārtota pirmajā stāvā, vecajās veikalu telpās, bet no kādreizējās ēdamtelpas saglabāta kāda interesanta tradīcija. Proti, bija iedibināta tradīcija lūgt aktieriem un režisoriem , kā arī ievērojamiem teātra viesiem tur uz sienas parakstīties un atstāt kādu novēlējumu. Pēc rekonstrukcijas autogrāfu siena nokopēta un pārnesta uz teātra foajē otrajā stāvā, kur reiz atradās biedrības ēdamzāle. Arī tagad sienas aprakstīšanas tradīcija tiek turpināta, un ikviens to var apskatīt izrāžu starplaikos.

Savukārt skatītāju zāle pēc rekonstrukcijas zaudējusi visai daudz sēdvietu – ja pirms tam tur bija 703 krēsli, tad tagad ietilpība ir 536 vietas. Tomēr lieta, ar ko šī zāle izceļas, protams, neņemot vērā interesantas izrādes, ir krāsainie krēsli – nevienā citā Latvijas teātrī nav zāles, kur krēsli apvilkti ar piecu dažādu krāsu mēbeļu audumu. Toņi pa rindām mainās no ķiršu sarkana līdz pat violetam un brūnganam.

Vēl kāds interesants elements ir pāreja pār Kalēju ielu, ja ejat no skatītāju zāles uz aktieru telpām. Stāvot uz tagad stiklotās pārejas, varat iztēloties, ka esat tieši virs senās Rīdzenes upes. 

Interesants elements, kas zuda padomju laikos veiktajā rekonstrukcijā, ir perlamutra krāsas bites vecās “Uļej” zāles pilastru kapiteļos. Tomēr, pateicoties entuziastiem, piemēram, arhitektam Andrim Holcmanim, dažas bites ir saglabājušās, un tās var atrast arī mūsdienās, tikai jāzina, kur meklēt. Piemēram, viena teātra bitīte glabājas Rīgas būvvaldē. Kopumā šādas bites bijušas 12.

Pēc rekonstrukcijas īstajā vietā, uz Hāberlanda nama fasādes Kaļķu un Kalēju ielas stūrī, atgriezusies arī plāksne ar uzrakstu, kas vēstī, ka te atradusies Rīgas 3. savstarpējā kredītsabiedrība. 

Skats uz Kalēju ielu no stiklotās pārejas, kas ved uz aktieru telpām. Stāvot uz tās, varat iztēloties, ka esat tieši virs senās Rīdzenes upes. Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Teātra liktenis

Jau 1883. gada 2. oktobrī šajā namā tika dibināts Rīgas Krievu drāmas teātris, bet līdz tam krievu biedrības teātra izrādes noturētas dažādās telpās. Pirmā izrāde jaunajās telpās bijusi Ipolita Špažinska “Marjonete”.  Jāsaka, ka arī pēc tam teātris vēl “ceļojis” pa Rīgu. Tā Rīgas domes deputāts N.Merkuļjevs 1902. gadā kļuva par “Rīgas Krievu teātra pārvaldes” (“Управления русского театра в Риге”) priekšsēdētāju, bet šīs pārvaldes pārziņā Rīgas dome atdeva Pilsētas otro teātri kanālmalā, kas tikko bija uzbūvēts speciāli krievu trupai. 1918. gadā šis nams tika atdots Nacionālajam teātrim.

Tagadējā Nacionālā teātra ēka 20. gadsimta sākumā, kad tajā darbojās Rīgas Krievu teātris. Foto no teātra arhīva

Pirms revolūcijas Krievu teātra Rīgā labākie gadi ir cieši saistīti ar gudru un talantīgu ievērojamā antrepreniera (teātra, cirkus u. tml. izklaides iestādes īpašnieks), režisora un aktiera Konstantīna Ņezlobina radošo darbību, kurš kļuva par teātra māksliniecisko vadītāju 1902. gadā, teikts teātra mājaslapā. Viņš savā trupā uzaicināja strādāt aktierus no Maskavas Dailes teātra, kā arī talantīgus režisorus, kas iestudēja tādus klasiskus darbus kā Aleksandra Ostrovska “Sniegbaltīte”, Antona Čehova “Trīs māsas” un “Tēvocis Vaņa”, Fjodora Dostojevska ”Idiots”, kā arī daudzus citus. Arī vēlāk teātris varēja lepoties ar izciliem režisoriem, kas iestudēja vērienīgas izrādes, un to dēļ kļuva slavens visā impērijā.

Izveidojot Latvijas valsti, drīz nolemts atbalstīt visu tautību
kultūras izpausmes. 1921. gadā, ņemot vērā Rīgas daudznacionālo
raksturu, Latvijas valdība asignēja 150 tūkstošus rubļu gadā, lai
“atbalstītu nacionālo minoritāšu teātrus – vācu, ebreju, krievu”.

"Kopš tiem laikiem par krievu teātri sāka runāt visdažādākie iedzīvotāju slāņi. Izrādes sāka apmeklēt personas, kas līdz tam nekad nebija apmeklējušas krievu izrādes. Tas pavēra plašas iespējas krievu kultūras attīstībai Baltijas apgabalā,” rakstīja avīze “Novoje vremja”. 1912. gadā režisors Nikolajs Mihailovskis teātrī iestudēja arī pirmo latviešu lugu krievu valodā – Rūdolfa Blaumaņa “Indrānus”. Indrānu tēva lomu atveidoja leģendārais aktieris Ilarions Pevcovs. Jāpiebilst, ka tieši pēc simts gadiem Elmārs Seņkovs vēlreiz iestudēja šo darbu Rīgas Krievu teātrī.

Izveidojot Latvijas valsti, jau pavisam drīz nolemts atbalstīt visu tautību kultūras izpausmes. 1921. gadā, ņemot vērā Rīgas daudznacionālo raksturu, Latvijas valdība asignēja 150 tūkstošus rubļu gadā, lai “atbalstītu nacionālo minoritāšu teātrus – vācu, ebreju, krievu”. Par krievu trupas māksliniecisko vadītāju kļuva bijušais Mazā teātra aktieris Mihails Muratovs. Viņa laikā teātra izrādes notika Latviešu biedrības namā Merķeļa ielā.

Čehova portrets uz žurnāla "Atpūta" vāka. Foto: Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra arhīvs

Vēlāk, 1925. gadā, aktieri nodibināja Krievu drāmas teātra sabiedrību, kas strādāja pēc pašatmaksas principa, pateicoties biedru naudām. Tajā laikā to sauca par Krievu kameras teātri, un īpašs tā uzplaukums sākās 1931. gadā, kad uz Rīgu no Padomju Savienības atbēga un teātri vadīt sāka slavenais dramaturgs un režisors Mihails Čehovs. Divu gadu laikā viņš iestudēja un pats nospēlēja vairākas lieliskas izrādes. Viņam par godu arī tagad teātra foajē apskatāma Edvīna Krūmiņa veidota skulptūra.

Teātra vajadzībām “Uļej” ēku oficiāli nodeva tikai 1939. gadā, un kopš tā laika, izņemot dažus gadus rekonstrukciju laikā, tas šajā vietā arī darbojies. Padomju laikos no 1940. līdz 1958. gadam to dēvēja par LPSR Valsts krievu dramatisko teātri.

No 1940. gada līdz 1958. gadam teātri sauca par Latvijas PSR Valsts krievu dramatisko teātri.

Nevar nepieminēt, ka ceturtdaļgadsimts, no 1963. gada līdz 1988. gadam, šajā teātrī saistās ar režisoru Arkādiju Kacu, kura laikā teātris iemantoja slavu, vispārēju atzinību un ievērojamus radošos sasniegumus. Viņa laikā iestudēta arī slavenā izrāde “Vestsaidas stāsts”, kas daudzu atmiņā saglabājusies vēl tagad. Pēc viņa teātri vadīja Semjons Losevs  un Eduards Cehovals.  2000. gadā aizsākās nopietna radošā sadarbība ar leģendāro latviešu komponistu Raimondu Paulu. Viņa mūziklam “Kerija” ar paša maestro līdzdalību izrādē sekoja muzikālās izrādes “Kabīrijas naktis” (mūzikas autors) un “Solo aktrisei ar orķestri” (mūzikas autors un izrādes dalībnieks).

Pašlaik rit teātra 135. sezona un repertuārā ir gan krievu, gan pasaules klasika, kā arī jauno dramaturgu darbi. M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktieri šogad bija nominēti četrām “Spēlmaņu nakts” balvām, bet aktrise Jekaterina Frolova pavasarī saņēma augsto apbalvojumu – Lilitas Bērziņas balvu.

PROJEKTA EKSPERTS

Gunārs Armans

Lielisks stāstnieks ar plašām zināšanām par Rīgas namu un ielu vēsturi, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors.

RAKSTA AUTORE

Andra Briekmane

Žurnāliste, "Tūrisma Gids" redaktore.

VIDEO AUTORE

Maija Kuzņecova

Video žurnāliste, “DELFI TV".