‘Laiks atkāpties.’ Karš izraisījis ekoloģiskās degradācijas ķēdes reakciju, pārvēršot Donbasu par dzīvošanai nepiemērotu tuksnesi


Foto: DELFI

Miljoniem tonnu toksisku ražošanas atkritumu vecos rezervuāros, kas nonākuši kara darbības zonā. Saindēta dzeramā ūdens draudi, neesoša informēšanas sistēma par ķīmisko piesārņojumu. Tās ir vien dažas no mūsdienu Donbasa ekoloģiskajām problēmām. Jau vēstījām par smago situāciju, kāda izveidojusies reģionā, kur atbilstoši lauka pētījumiem 2016. gadā vairāk nekā 90 procenti ūdens rezervju avotu bija piesārņoti, kā cēlonis bija raktuves.

Pētījumu toreiz īstenoja zinātnieku grupa tehnisko zinātņu doktora Jevgēnija Jakovļeva vadībā. Tagad iegūt informāciju par to, kas notiek Ukrainas nekontrolētajā teritorijā, ir ārkārtīgi sarežģīti. “Spektrs” jau vēstīja par to, ka reģionam draud arī radioaktīvais piesārņojums. “Doņeckas tautas republikas” varas appludinātajās raktuvēs “Junkom” esošais cēzijs un stroncijs var izplatīties apkārtnes pazemes ūdeņos. Jakovļevs ir pārliecināts, ka reģionam steidzami nepieciešama labi izstrādāta ekoloģiskā monitoringa sistēma.

Tehnisko zinātņu doktors Jevgēnijs Jakoļevs. Foto: Dmitrijs Durņevs, speciāli “Delfi”.

Pašlaik Jakovļevs ir viens no retajiem speciālistiem, kas par Donbasa ģeoloģiskajām un ekoloģiskajām likstām zina teju visu. Viņš ir tiešs, nebaidās no asiem un precīziem formulējumiem. Zinātnieks piedalījies Černobiļas avārijas seku likvidēšanā.

Kā vērtējat pašreizējo ekoloģisko situāciju Donabasā?

Gandrīz katrā Ukrainas reģionā ir ekoloģiski ģeoloģisko problēmu komplekts. Nenovēršamākie ir kalnrūpniecības rajonos, jo tur ir iznīcināta pazemes sistēma. Iznīcināta ar kādreizējām padomju laiku barbariskajām metodēm.

Šobrīd mēs nezinām, kas notiek Donbasa pazemes ūdeņos. Jāsaprot, ka vilcināšanās ar katru mēnesi kalnu rūpniecības zonas bīstamību pastiprina. Nākotnes stabilizējošie pasākumi būs aizvien grūtāki un dārgāki. Būs jāsāk no nulles. 2018. gadā Ukrainas ekoloģijas ministrs Ostaps Semeraks biedēja pasauli ar raktuvju “Junkom” izraisītu radioaktīvo piesārņojumu, bet viņš ne reizi neieminējās par to, kā sākt ekoloģiskās situācijas monitoringu Donbasā.

Kas pašlaik notiek radioaktīvajās raktuvēs “Junkom”?

Mehāniska šahtas appludināšana. Mūsu galvenais uzdevums – izsekot, kurā virzienā pārvietojas ūdens, un uzlabot sistēmu, kā tiek mērīts radionuklīdu līmenis tajā. Tā nebūs “Černobiļa”, tomēr līdz ar cēziju un stronciju parādīsies novirzes radioaktīvā fona līmenī.

Vēl vasarā, kā mums izdevās uzzināt telefona sarunā, ūdens bija 400 metru līmenī. Radioaktīvā kapsula (izveidojusies pēc “miera laikā” īstenota pazemes kodolsprādziena 1979. gadā – red.) bija 903 metru līmenī. Tā jau sen bija appludināta, turklāt ar ātrumu, kas piecas sešas reizes lielāks par parasto. Tā kā “Junkom” ir starp raktuvēm “Poltavskaja” un “Krasnij oktjabrj”, tās tika appludinātas vēl agrāk, ūdens līmenis šajā “glāzē” ātri kāpa.

Kā mēs uzzināsim vai sapratīsim, ka pēc kodolsprādziena izveidojusies kapsula sākusi noārdīties vai jau sadrupusi?

Tā neizbēgami noārdīsies, jo ieži izšķīdīs. Kā tika noskaidrots deviņdesmitajos gados, kapsulas rādiuss ir ap sešiem septiņiem metriem. Tie ir apmēram 500–600 kubikmetri radioaktīvi piesārņota ūdens. Turpinājumā sekos lēna izdalīšanās no pārstiklotās masas. Tas būs piesārņojuma papildu faktors, bet tomēr izdalīšanās nebūs tik strauja kā Černobiļā. Un te ir jautājums, par ko runāju, Maskavā tiekoties ar uzņēmumu “VNIPIpromtehnologiji”, kurš savulaik projektēja sprādzienu “Junkom” un piedalījās arī appludināšanas plānošanā. Es viņiem teicu: “Puiši, tur ir ne tikai filtrācijas kustība, bet arī izplūšanas pa raktuvēm hidrauliskais faktors. Vēlāk, izejot ārpus raktuvju kontūras, tas viss, protams, atkal atdursies filtrācijas kustībā un iekļūs reģionālajā ūdens plūsmā!” (“Zem Donbasa Centrālā kalnu rajona pazeme ir gadu desmitiem caurumota – gluži kā Šveices siers. Radioaktīvais ūdens pa vecajām raktuvju ejām var plūst lejup. No augstās Jenakijevas daudz zemākās Toreckas virzienā, no DTR uz Ukrainas kontrolēto teritoriju,” prognozē Jakovļevs – red. piez.).

Trīsdesmit gadu laikā radioaktivitātes līmenis, protams, ir krities, vēl pēc trīsdesmit gadiem no šīs problēmas mēs varētu atvadīties. Taču monitoringa sistēmai ir jādarbojas, lai paredzētu iespējamos riskus.

Vai Krievija tos nav aprēķinājusi?

Aprēķināja. Nopietnas institūcijas, ar kurām sadarbojos Černobiļas dienās. “VNIPIpromtehnologiji”, Ļeņingradas kalnu institūts, ir arī citas. Viņi paredzējuši gandrīz visu. Viņu scenāriju var dēvēt par konservatīvu. Taču ir jāredz papildu piesārņojuma risks ar radionuklīdiem. Pazemes ūdeņu piesārņojuma papildu faktors — tāds pastāv. Te jārunā ne tikai par zinātnisko, bet arī morālo atbildību, jo runa ir par plašām teritorijām ar lielu iedzīvotāju blīvumu.

Dzeramā ūdens slāņa vairs nav

Kur nonāks cēzijs un stroncijs no šahtas “Junkom”?

Reģionālajā ūdens tīklā, bet ne dzeramā ūdens slānī, jo Donbasa kontūrā tāda vairs nav. Viss, kas bija akmeņogļu nesējiežu augšējā zonā, tā saucamajā garozā, kur vēl pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados 70% laukuma bija ūdens ar mineralizācijas pakāpi līdz pusotram gramam litrā (bet Ukrainā dzeramajam ūdenim norma ir 1 grams uz litru), sākoties raktuvju nopludināšanai, tika zaudēts.

Pazemes ūdens avotu karte Apvienoto spēku operācijas zonā. Foto: Dmitrijs Durņevs, speciāli “Delfi”.

Te atlikuši vien 10 procenti normāla saldūdens, tie paši – perifērijā. Ūdens nav pat izsīcis, tas ir piesārņots. Un ne jau no raktuvēm. To piesārņojuši rūpnieciskie notekūdeņi, šajā teritorijā vien bija pusotrs tūkstotis dīķu – rūpniecisko notekūdeņu rezervuāru. Piesārņota augsne, atkritumu poligoni – tas arī viss! Vēl astoņdesmitajos gados raktuvju kontūrā bija saldūdens, tagad tā vairs nav.

Kā situāciju ietekmējis karš?

Karš izraisījis būtiskas pārmaiņas gan gruntsūdeņos, gan akmeņogļu iežos kopumā. Līdzsvaru saglabāt palīdzēja tas, ka gruntsūdeņi palika zemes dzīlēs, Donbass tika susināts. Tagad līmenis aktīvi paaugstinās. Sākums bija vēl deviņdesmitajos gados līdz ar atsevišķu raktuvju “slapjo” konservāciju. Raktuves tika pamestas, bet ūdens līmenis atjaunojās dabas ietekmē – ar nokrišņiem, kūstošo sniegu utt., atgriežoties pie reģionālās plūsmas, kāda te bija vēl Pētera I laikos...

Savulaik (2000. gadā – red.) – es tad biju birokrāts ministrijā – ar “Luhanskgeologija” galveno ģeologu Jevgēņiju Katerincu un Nikolaju Podorvanovu no “Donbasgeologija” prognozējām, ka situācija pasliktināsies ūdens izmantošanas rezultātā, noplūst vairāk nekā 50% ūdens no pilsētu komunālajiem tīkliem. Bet tagad ir pat “zaudētās” (pamestās – red.) komunikācijas, kurās ūdens turpina pieplūst. Tā rezultātā pazemē veidojas tehnogēnie ūdens slāņi.

Proti, tagad ir izveidojusies divu līmeņu sistēma – ir nosacīts augšējais slānis, bet zemāk ir raktuvju ūdeņi, kas var arī neiznākt virszemē. Tie atduras pret augsnes apakšējo slāni un stumj to augšup. Man ir teikuši: “Jakovļev, tu runā kaut kādas muļķības, raktuvēs ūdens vēl ir pie 50–60 metru slāņa, bet mums jau pagrabi sāk applūst!” Pilnīgi pareizi! Tas nav raktuvju ūdens, kas izplūst, tie ir gruntsūdeņi, kuru līmenis uzspiests augstāk! Raktuvju ieplaku kontūras ir ļoti plašas.

Vai tā tagad notiek ar applūdušajiem pagrabiem un tirdzniecības centriem Doņeckā?

Tur tā notika uzreiz! Ir skaidrs, ka komunālie tīkli nekam neder, turklāt pilsētas kontūrā atrodas appludinātas raktuves. Doņecka par 50–60 procentiem bija appludināta gan padomju laikos, gan neatkarības gados.

Kādēļ tā?

Tīklu dēļ, slikta kanalizācija, iežos nonāca vairāk ūdens, nekā tie spēj izfiltrēt. Tagad ir cita situācija, šīs kalnu raktuves jau pašas applūdušas.

Tātad raktuvju ūdens līmeni zaudējām vēl pirms kara, bet tagad karš vien paātrinājis degradācijas procesu?

Tieši tā! Pašpasludinātās republikas juridiski neeksistē, bet piesārņotie raktuvju ūdeņi viņu pusē ir realitāte

Cik aktuāli pašlaik ir jūsu 2016. gada pētījumi par gruntsūdeņu avotiem un Siverskijdoņecas ūdens mineralizācijas pieaugumu?

Tiem ir signalizējošs, ne informatīvs raksturs. Šo ekspedīciju finansējušā labdarības fonda pārstāvim jau teicu, ka nepieciešams atkal apskatīt vietas, ko pētījām. Atkārtot analīzes kritiskākajos Donbasa punktos, kas šobrīd ir noskaidroti, – starp Torecku un Horļivku, Luhanskas apgabala Pervomaiskas rajonā un Avdijivkas rajonā.

Tas jādara, ņemot vērā ūdens aizplūšanu otrpus frontes līnijai, – tur it kā raktuvēs ūdens attece jau sen atvienota. Šādu informāciju esam saņēmuši neoficiālā telefona sarunā, mums nav nekādas sadarbības.

Savulaik, kad kādam biedram, ekoloģijas ministra aizvietotājam, sacīju, ka nepieciešams kaut kā sadarboties ar to pusi, viņš atbildēja: “Mums šīs “republikas” juridiski neeksistē!” Sacīju, ka gruntsūdeņu līmenim un piesārņotā ūdens kontūrai arī neeksistē ne politiskās, ne juridiskās robežas! Šīs “juridiski neeksistējošās republikas” atrodas virs mums, bet Siverskijdoņecas baseinā ietilpst lielākā daļa nopludināto raktuvju kontūru, lielākā daļa Horļivkas tipa rūpniecisko mezglu! Jums tas nav jāskaidro, jūs par to visu regulāri rakstāt.

Severskijdoņecas baseina ūdens resursu pārvalda Slovjanskā. Foto: Dmitrijs Durņevs, speciāli “Delfi”.

Man ir sajūta, ka esam ieskrējuši sienā. Mūsu ministrijas (Ukrainas – red.) neko īsti nezina. Problēma ir arī tajā, ka raktuvju applūšana kļuvusi par masveida parādību un nav zināms problēmas mērogs otrā pusē.

Ukraiņu ierēdņi nezina vai negrib zināt par situāciju, ko tagad nevar ietekmēt?

Ļoti labs jautājums. Iespējams, mūsējie arī baidās kaut ko uzzināt. Hipsometriski (ģeogrāfiski – red.) šīs raktuves atrodas augstāk nekā Ukrainas kontrolētā teritorija – paskatieties kartē! Un tādēļ tagad ir gadījumi, kuros tajā pusē nopludinātās raktuves izraisījušas ūdens pieplūdumu šeit.

Spilgts piemērs – valsts uzņēmums “Pervomaiskugoļ”. Tajā pusē raktuves tika appludinātas, pastāvēja liels risks, ka ūdens izlauzīsies raktuvju “Zolotoje” virzienā. Mēs to zinājām, 2017. gadā braucām turp un pētījām problēmu uz vietas.

Cerēju, ka tā būs sava veida “mini Rūra”. Raktuves “Zolotoje” ir visdziļākās, veiksmīgākās ūdens pārtveršanai. Tur itin labi varētu darboties augšējā sūkņu stacija, kas noturētu ūdeni dzīlēs un ļautu stabilizēt citas ukraiņu raktuves, “Karbonit” un “Gorskaja”, neļaujot piesārņotajiem ūdeņiem nonākt Popasnjaskas tīklā. Taču tā nenotika, laikus netika sagādātas jaudīgas sūkņu stacijas.

Oranžais raktuvju “Zolotoje” ūdens. Foto: “Delfi”.

Savukārt tajā pusē – šo informāciju ieguvu telefona sarunā – trīs raktuves Horļivkā, Jenakijevā un Makijevkā darbojas, lai saglabātu ūdens līmeni, tur notiek ūdens attece. Mēģina saglābt situāciju, ņemot vērā, ka viss atrodas ap jau applūdušo Doņecku. Uzmanība pievērsta tagad, kad applūdis liels tirdzniecības centrs. Taču realitātē Doņeckas rietumu un ziemeļu daļa vienmērīgi applūst jau kopš karadarbības sākuma.

Analoģiski ar Kramatorsku es grēkoju ar komunālo tīklu stāvokli. Pētot situāciju Kramatorskā (Ukrainas kontrolētā teritorija – red.), atklājām ne tikai noplūdes, bet arī bijušajā rūpnieciskajā zonā aizmirstus astoņus vai deviņus kilometrus cauruļu. “Mēs par tām neko nezinām, tur ir slēgti uzņēmumi un turpina pienākt ūdens,” man sacīja vietējā komunālo pakalpojumu sniedzēja pārstāvis. Vai saprotat, ko tas nozīmē? Rūpnieciskajā zonā pilsētas teritorijas nomalē ir caurule, no tās nekurienē tek ūdens. Pilsētvidē veidojas plūdu zona, paātrinās ēku nolietojums, pasliktinās ceļu stāvoklis. Nemaz nerunājot par izskaloto kanalizāciju – vasarā tur nav iespējams elpot!

Vispirms cietīs Luhanskas apgabals

Vai zināt, ka šovasar tika atjaunoti ekoloģijas ekspertu kontakti? Taču nevis DTR, bet LTR.

Jā, arī es tur biju – braucām uz Stambulu, tikāmies. Tur piedalījās, piemēram, “Pervomaiskugoļ” bijušais ģenerāldirektors Jurijs Perepelka. Izskanēja interesanta informācija par ūdens līmeņa mērījumiem Pervomaiskas grupas raktuvēs. Viņi apstiprināja mūsu 2017. gada provizoriskos secinājumus par applūšanas dinamiku. Toreiz bijām prognozējuši, ka ūdens no turienes uz “Zolotoje” gāzīsies ar 1300 kubikmetru stundā spēku, realitātē, kaut neilgi, bija 2000 kubikmetru.

Galvenais, ko sapratu no kontaktlīnijas otrās puses sniegtās informācijas – novirzes no raktuvēm “Pervomaiskaja” raktuvju “Zolotoje” virzienā. Tās aptuveni 20 reizes pārsniedz dabisko plūsmu! No tās puses gāžas ūdens, “Zolotoje” sūkņi var netikt galā, būs jāatkāpjas uz raktuvēm “Karbonit”. Bet varbūt vēl tālāk – uz “Gorskaja”. Arī šis scenārijs būtu jāizstrādā sadarbībā, kuras pašlaik nav. Un tas uztrauc.

Ko vēl pastāstīja luhanskieši?

Viņi stāstīja, ka mēģina tomēr organizēt kaut kādu izpēti, ekoloģiskās situācijas monitoringu. Viņu nosauktie raktuvju ūdeņu mineralizācijas skaitļi korelē ar mūsu rīcībā esošo informāciju.

Jūs ar viņiem Stambulā tiekaties ceturto reizi?

Luhanskieši nav bijuši visās šajās tikšanās reizēs. Rūrā bija, iepazina vāciešu pieredzi.

Eksperti no Ukrainas, Krievijas, Doņeckas un Luhanskas ar starptautiska labdarības fonda starpniecību šajos gados ir tikušies četras reizes Stambulā, arī Kiprā, Maskavā un Vācijā?

Jā, apmēram tā. Luhanskieši nav piedalījušies visās tikšanās reizēs, viņus pārstāvēja kaut kādas sabiedriskās organizācijas. Viņiem arī raktuvju slodze ir mazāka, galvenokārt problēmas ir tikai ar “Pervomaiskugoļ”.

Taču viņiem nav dzeramā ūdens kanāla no Harkovas apgabala. Savukārt Pervomaiskas rajonā pastāv risks, ka raktuvju ūdeņi ieplūdīs Popasņanskas ūdens kanālā. 90 procenti tā lietotāju dzīvo Ukrainas nekontrolētajā teritorijā, ieskaitot pusmiljonu Luhanskas iedzīvotāju.

Jā, bet jāsaprot, ka Luhanskas apgabalā raktuvēs ir vairāk saldūdens, ne tā, kā ir Doņeckā. Sekas cilvēkiem un pilsētām nebūs tik kritiskas kā kaimiņos. Tomēr vienalga nepieciešama saskaņota abpusēja informācijas apmaiņa un jāsagatavo situācijas attīstības prognoze. Mēs pat nezinām, kādā situācijā šodien startējam. Mēs nezinām, piemēram, vai raktuvju ūdens mineralizācijas līmenis agrāk bija zemāks vai augstāks.

No telefona sarunām, fragmentāras informācijas esam veidojuši raktuvju ūdens novadīšanas kopainu, izrādās, ka šis apjoms ir teju trīs reizes mazāks nekā pirms kara, kad tie bija 800 miljoni kubikmetru ūdens gadā. Kara dēļ apturēta daļa rūpniecības, bet Severskijdoņecas ūdens kļuvis netīrāks. Iemesls ir tikai viens – baseinā ūdens gāžas faktiski tieši no appludinātajām raktuvēm. Attīrīšanas iekārtas nedarbojas. Vai arī darbojas pavisam primitīvi, tīrot nostādināto ūdeni. Reizēm man šķiet, ka komunālo pakalpojumu sniedzēji tagad ir lielāki piesārņotāji nekā metalurgi.

Valsts uzņēmums “Toreckugoļ”. Foto: “Delfi”.

Černobiļas un citu līdzīgu reģionu pieredze rāda, ka reģioni, kuros tehnoģenēzes apstākļos zaudēts visvērtīgākais vides resurss – pazemes saldūdens rezerves, principā kļūst dzīvošanai neizmantojami. Pašreizējos ekonomiskajos un ģeopolitiskajos apstākļos visu Donbasu apgādāt, izmantojot ārējo ūdensvadu, man šķiet nereāli.

Kur pazemes ūdens ņemšanas vietas pieguļ kalnu raktuvju zonām, turpinās saldūdens zudumu process. Jūs pieminējāt šīs vietas – Popasņanska, Borovļanska, Lisičanska. Saldūdens veidošanās zona tās stabilajā hidroķīmiskajā režīmā tiks izskalota. Te līdzsvars (ūdens – red.) nebūs izjaukts. Veidošanās apjoms pat palielināsies, jo Donbasa teritorija ir kā caurs siets, taču ūdens kvalitāte... – piedodiet man! Rajons viennozīmīgi pazaudēs savu ekoloģisko dzīvotspējas potenciālu. Viennozīmīgi!

Tad jau pirmais cietīs Luhanskas apgabals?

Tā sanāk. Visticamāk... 

Tur dzīvot nedrīkst

Vai problēmas ar ūdeni jau kaut kā izpaužas?

Kad aizpagājušajā gadā veicām pētījumu, tad, pateicoties mūsu komandas biedram Sergejam Čumačenko un Anatolijam Kodrikam no Valsts ārkārtas stāvokļa dienesta, izdevās iegūt no tobrīd likvidējamās sanitāri epidemioloģisko staciju sistēmas datus, kas mūs apdullināja. Caurejas gadījumu bērniem vecumā līdz četriem gadiem – 80 procentos gadījumu tos ietekmē ūdens kvalitāte – bija 68 reizes vairāk nekā pieaugušajiem! Šādos apstākļos nevar izaugt vesels cilvēks. Toreiz pētījām saldūdens avotus Doņeckas apgabalā abās kontaktlīnijas pusēs, Luhanskas apgabalā vienā pusē, 90% paraugu sastāvs neatbilda standartam. Pēc organiskajiem savienojumiem, naftas produktiem, ķīmiski utt.

Tātad, lai kur tagad nedzīvotu Donbasā, ūdens būs slikts?

Dzīvot rūpnieciskajā zonā... Jau pirms kara tur visi parametri – gaiss, augsnes piesārņojums, putekļi – bija virs normas. Rupji sakot, visi vides elementi Donbasā bija rūpniecisko atkritumu līmenī. Apskatiet gaisa parametrus – izmešu ir trīs līdz piecas reizes vairāk nekā vidēji Ukrainā, augsne ir pilnībā tehnogēna, par ūdeni ar jums vairs nav jārunā. Turklāt kāds ir Donbass? Visa šī ogļu rūpniecības zona 90% apjomā ir pilsētvide.

Karš ir apturējis atsevišķu rūpnīcu darbu.

Jā, gaisa piesārņojums ir mazāks, izmešu līmenis mazinājies, tomēr atgādināšu, ka šajā ziņā mēs nesadarbojamies ar to pusi...

Kas notiks ar Donbasu?

Ja turpināsies pašreizējā nevadāmā raktuvju appludināšana, zinātniski runājot, notiks ainavu fragmentācija. Pamīšus būs daudzmaz normāli zemes gabali un pārpurvojušās, piesārņotas teritorijas... Pilsētās pie vecajām kalnu raktuvēm aktivizēsies virsmas deformācija.

Par kurām pilsētām pirmkārt ir runa?

Doņecka, Horļivka, Stahanova, Sņežnoje, Torecka, Makijevka – to ir daudz. Lielākā daļa pilsētu ir pakļautas reljefa deformācijai: gāze meklēs jaunus ceļus nokļūšanai virszemē, ugunsgrēki un sprādzieni pagrabos būs neizbēgami. Un, protams, kritiskais infrastruktūras – tiltu, elektrolīniju, kanalizācijas, dambju, ūdensvada – stāvoklis. Viss pāries avārijas darba režīmā. Pamati kļūs nestabili, īpaši bīstami tas ir komunikācijām: dzelzceļam, ūdensvadam, elektrolīnijām.

Siverskijdoņecas kanāli – vai tie attiecas uz Donbasu?

Jā. Tas ir līdzās Ņikitovskas dzīvsudraba raktuvēm. Arī tās tiek appludinātas, taču līmenis nav mērīts. Acīmredzot viņi uzskata, ka tas nav nepieciešams, jo viss vienalga ieplūdīs Siverskijdoņecas baseinā. Tomēr novirzes zona, kad raktuves neizbēgami piepildīsies, iziet uz Siverskijdoņecas-Donbasa kanālu.

Bet kura zona ir nosacīti labklājīga?

Tā atrodas ārpus Donbasa ogļu rūpniecības zonas kontūras. Saprotiet, šobrīd cilvēku aizsardzība nozīmē zināt visu par komunikāciju, māju, gāzes apgādes līniju drošību un gudri pārvietot iedzīvotājus, laikus atkāpjoties no teritorijas.

Kur sāksies šī atkāpšanās?

Tā jau ir sākusies. Tikai stihiski. Kara dēļ, darba trūkuma dēļ. Kā arī notiek tas, ko es savulaik redzēju Stahanovā, – sākas ēku deformācija. Domāju, ka tā jau notiek arī Horļivkā. Lielākajā daļā ogļu ieguves teritorijas Donbasā esam šķērsojuši punktu, aiz kura atpakaļceļa vairs nav. Ir mainījusies ģeoloģiskā situācija, ko cilvēks nevar ietekmēt.

Zolotojes ciemats Luhanskas apgabalā, kontaktlīnija. Foto: “Delfi”.

Šobrīd par dzīvošanai drošām teritorijām teorētiski var runāt tikai to raktuvju kontūrā, kur saglabāta ūdens attece. Donbass jau ir reiz pārcietis masveida plūdu sekas – pēc Otrā pasaules kara, bet toreiz teritorija bija 2,5 reizes mazāka un trīsreiz seklāka. Krietni mazāks ekoloģiskais kaitējums. Toreiz reģiona atjaunošana prasīja septiņus gadus – ūdens pumpēšana sākās 1944. gadā, līdz pirmskara raktuvju līmenim nonāca 1951. gadā.

Tagad Donbasā ir pusotru kilometru dziļi tuneļi, daudz vairāk atzaru. Visa sistēma ir vienota. Un to vadīt var tikai kā vienotu sistēmu, kas diemžēl vairs nav iespējams. Donbasā ir tāda ekoloģiskā degradācija, ka iespējas šeit dzīvot ir ļoti ierobežotas.

Pie projekta strādāja: tekstu autors Dmitrijs Durņevs, no krievu valodas tulkoja Egita Pandare, redaktori Antons Lisenkovs un Ansis Īvāns. “Spektr Press”, “Delfi”.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.