Foto: Shutterstock
Ģimenes dzīve ne mazāk cieš no mūsu kontrolējošās uzvedības, kā darba attiecības. Kāpēc tuviniekiem mēdz būt tik grūti ar mums komunicēt, ja mēs cenšamies visu kontrolēt? Un kā mazināt spriedzi un uzlabot attiecības ar draugiem un ģimeni?

Attiecības ar bērnu


Kontrolējošs vecāks vēlas par bērnu zināt visu, vēlas, lai tas būtu teju caurspīdīgs visās savās darbībās, emocijās, jūtās. Kāds ir viņa neapzinātais mērķis? Saglabāt bērnu pilnībā tikai sev un izveidot no viņa to, kas atbilstu šī vecāka vajadzībām un gaidām, portālā "Psychologies" norāda psihoanalītiķe Izabella Korolicki.

Viens no iemesliem – paniskas bailes no separācijas un tai sekojošais eksistenciālais tukšums. Otrs iemesls – nespēja iedomāties bērnu kā neatkarīgu personu, nevis kā viņa turpinājumu.

Vecāks šo fantāziju izsaka ar vēsas varas palīdzību vai emocionālu ekstraversiju, ielaužoties vai ieskaujot ar pārmērīgu rūpēšanos, ķeroties pie emocionālas šantažēšanas, noliedzot paaudžu atšķirību, bērnam sevi uzspiežot teju kā dievu.

Rezultāti

Bērns, ar kuru tā apietas kāds vai abi vecāki, nav spējīgs atrast kontaktu ar savām vēlmēm. Sniegt gandarījumu, atbalstīt, būt "labam objektam" vecākiem – lūk, tie ir bērns psihiskās izdzīvošanas apstākļi!

Vienmēr būt kā sardzē – "vai es rīkojos tā, kā vajag?" – viņš visu savu enerģiju velta agresīvu impulsu apspiešanā. Tādēļ, komunicējot ar vienaudžiem, viņš bieži ieņem vai nu pārlieku atturības vai autoritāru pozīciju.


Vingrinājums: pārskatīt savu pagātni

Kontrolējošs vecāks – tas ir kādreizējais bērns, kurš uzaudzis nebrīvās, afektīvās attiecībās, kas bijušas balstītas uz viņa ietekmēšanu. Ja paraugās uz bērnību caur šo prizmu, ieteicams pārskatīt savu personīgo pieredzi – patstāvīgi vai kopā ar psihoterapeitu, – tas var palīdzēt samazināt iekšējo spriedzi, kura radusies apspiestas agresijas ietekmē, un atrast daudz piemērotāku distanci attiecībās ar saviem bērniem.

Konkrētāk tas nozīmē cienīt bērna teritoriju – ķermenisko, emocionālo un telpisko – atkarībā no viņa vecuma un personības īpatnībām.
Foto: Shutterstock

Attiecības ar partneri


Komunicējot ar citu pieaugušo kā ar bērnu – jau iepriekš paredzot un apmierinot visas viņa vēlmes un vajadzības, esot greizsirdīgam, – bloķējot ceļu jebkuras trešās personas iejaukšanās, reālai vai simboliskai, – vai devalvējot partneri, izrādot afektīvu vēsumu, kontrolētājs neapzināti cenšas saglabāt fizisko, emocionālo un simbolisko distanci starp sevi un citiem.

Viņš cer no jauna piedzīvot sākotnējo saikni vai, gluži pretēji, kompensēt nepilnvērtības, kas gūtas pirmajās attiecībās, kurās ir pietrūkusi vecāku uzmanība. Romantisko attiecību sākumā nav viegli novilkt robežu starp mīlestības kaislības izpausmi un tieksmi pēc kontroles. Gan kaislībai, gan kontrolei vienlīdz raksturīga ir vēlme saplūst, greizsirdība, kas robežojas ar domu un jūtu apsēstību. Tikai ar laiku kontroles uzvedības modeļi parādās skaidrāk. Tad ir iespējami divi varianti.

Rezultāti

Vai nu pāris funkcionē pēc shēmas "dominējošais – pakļautais" un abus tas apmierina tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar katra personīgo pieredzi – tas pats attiecas uz saplūšanas modeli, – vai nu attiecību dinamiku nosaka viens partneris, kontrolieris un otrs to pacieš. Atkal un atkal rodas konflikti, un bēgšana bieži vien ir vienīgais glābiņš tam, pret kuru izturas slikti.


Vingrinājums: panākt lielāku neatkarību

Kontrolējošais partneris dzīvo, neapzinoties savas vajadzības un vēlmes. Viņa enerģija kalpo ilūzijai: "ja es vājināšu saikni, mani pametīs". Taču tieši rūpējoties par savām emocionālajām un afektīvajām pamatvajadzībām, mēs varam izveidot tuvas attiecības.

Attīstīt savas intereses, rūpēties par savu ķermeni, sākt psihoterapiju, – tas viss var palīdzēt atjaunot sagrauto iekšējās drošības sajūtu un izjaukto paštēlu, uzsver psihoanalītiķe.
Foto: Shutterstock

Attiecības ar draugiem un kolēģiem


Kontrole var izpausties divos veidos. Aktīvs kontrolētājs ar apkārtējiem veido attiecības, kas piesātinātas ar afektiem, tās vienmēr ir balstītas uz dominēšanu, dažreiz ir konfliktējošas, piemēram, pēc aptuveni šāda tipa: "kurš nav ar mani, ir pret mani". Pasīvais dod priekšroku neiznākt priekšplānā, peldēt pa straumi un visādi izvairīties no konflikta. Aktīvais kontrolētājs vairāk baidās un ciena, nekā mīl. Tas viņam nes ciešanas un var palielināt agresivitāti. Pasīvais, tieši pretēji, – cieš no tā, ka viņam pievērš pārāk maz uzmanības un nepietiekami ciena.

Attiecībās kontrolētājs var sevi identificēties ar kontrolējošo, uzbrūkošo vecāku un dominēt, vai arī palikt bērna lomā, kurš sevī tur savas emocijas un vēlmes. Viņš ir pārlieku nospiests, lai uzsāktu patiesas, uz vienlīdzību balstītas attiecības. Lai iekarotu mīlestību, viņš "sagādā gandarījumu".

Rezultāti

Abos gadījumos runa ir par to, lai otru cilvēku noturētu noteiktā attālumā, jo tas var radīt potenciālus draudus, cenšoties saglabāt pār viņu afektīvu varu un netiktu izslēgts no attiecību loka.


Vingrinājums: pārstāt būt par pasaules centru

Kontrolētājam ir grūti iedomāties, ka pasaule negriežas tikai ap viņu vien. Draugs sen nav zvanījis? Tas nozīmē nevis to, ka draugam ir problēmas, bet gan to, ka viņš ir noskaņots pret kontrolētāju. Darba kolēģis neatbalsta kontrolētāja piedāvāto projektu? Viņš ne tikai aizstāv citu viedokli, bet pat uzbrūk kontrolētājam personīgi.

Lai tiktu galā ar šādām jūtām, var izveidot citu cilvēku iespējamo motivāciju sarakstu, cenšoties ņemt vērā visas iespējas. Pasīvais kontrolētājs var iemācīties apliecināt sevi drošā vidē ar cilvēkiem, kuriem viņš uzticas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!