'Okean Elzy': karam ir jābeidzas tagad, lai mūsu bērniem nav jākaro atkal

Krievijas iebrukums Ukrainā izpostījis vai sagriezis kājām gaisā daudzu cilvēku dzīves, un Ukrainas rokgrupas “Okean Elzy” līderis Svjatoslavs Vakarčuks nav izņēmums – trīs mēnešus kopš kara sākuma viņš nav saticis nedz savu sievu, nedz gadu veco dēlu, un arī nesen dzimušo meitiņu viņam šobrīd izdodas satikt reti. Taču mūziķis DelfiTV raidījumā “Kāpēc” uzsver – šobrīd svarīgākais ir izbeigt karu.

“Kara pirmos trīs mēnešus neredzēju nedz savu sievu, nedz vienu gadu veco dēlu. Tagad esmu tēvs arī skaistai meitiņai – viņa ir pusotru mēnesi veca, un man nav iespējas būt ar viņiem kopā. Tā nav normāla dzīve, kad neredzi, kā uzaug tavi bērni,” atzīst Vakarčuks. Laiku pa laikam mūziķim izdodas satikt savu ģimeni, taču ikdienā ar saviem mīļajiem nevar būt kopā.

“Domāju, ka tā ir mana izvēle. Daži cilvēki izvēlas būt ar ģimeni, un es to varu saprast, bet, manuprāt, tagad nav laiks, kad primāri var domāt par savu ģimeni - ir jādomā par visu valsti. Kad dodos koncertos uz Eiropu vai uz fronti dziedāt karavīriem, daru to ne tikai valstij kā tādai, bet arī bērnu dēļ - savu bērnu un daudzu citu cilvēku bērnu dēļ, - jo gribu būt drošs, ka šis karš beidzas tagad, lai pēc 20 gadiem mūsu bērniem nav jākaro atkal,” skaidro Vakarčuks.

Raidījumā mūziķis pastāstīja, ka 24.februāri atceras ļoti labi: “24. februāris man ir joprojām ir viena gara diena un varbūt tā beigsies tad, kad beigsies karš – ne agrāk. Atceros, ka biju savā gultā, es negulēju labi, jo jau dienu iepriekš paredzēju, ka kaut kas notiks. Tas bija gaisā, to varēja just. Atceros, ka pamodos trijos no rīta, skatījos Drošības padomes sanāksmi un beidzot pienāca ziņas par “specoperāciju”. Nekavējoties pēc šīm ziņām, 10 minūtes vēlāk, dzirdēju pirmās pazīmes par šo militārās operācijas sākumu – netālu no manis bija militārais lidlauks, kuru sāka bombardēt, un es to jutu,” stāsta Vakarčuks.

Kara pirmajās dienās mūziķis kļuvis par šoferi – palīdzējis cilvēkiem, lielākoties paziņām un to radiniekiem, nokļūt drošā vietā. “Es darīju, kas jādara. Tas bija jocīgi, jo es nekad neesmu strādājis par šoferi, bet es tiešām biju šoferis ne tikai tāpēc, ka gribēju palīdzēt, bet tāpēc, ka tas bija efektīvi. Bija daudz kontrolpunktu, cilvēki bija aizdomīgi. Kad ieraudzīja mani pie stūres, šķērsot kontrolpunktus bija vieglāk. Tas bija jēdzīgāk no praktiskās puses,” skaidro Vakarčuks.

Piedāvājam noskatīties raidījuma spilgtākās epizodes:

Koncerti Rietumvalstīs Ukrainas atbalstam ir ļoti īpaši - publikā ir daudz ukraiņu, daži no tiem bēgļi. Daudzi uz koncertiem ņem līdzi Ukrainas simboliku, un rodas sajūta, ka atrodies dzeltenzilā jūrā, stāsta Vakarčuks.

Pat kara apstākļos cilvēkiem ir vajadzīgas pozitīvas lietas - tās palīdz izturēt grūtos mirkļus. Taču svarīgākais ir humors, uzskata mūziķis. “Jokot nozīmē, ka esi dzīvs ne tikai fiziski, bet arī garīgi.
Ja esi iesprostots bailēs un stresā, tas padara tevi ievainojamu.”