Lai gan kara apstākļos ir svarīgi aizsargāt informatīvo telpu, ierobežojot naidīgu propagandu, kas popularizē un atbalsta karu, Latvijā pieņemtais risinājums par Kremļa informācijas kanālu ierobežošanu ir sasteigts un rada riskus mediju nepamatotai ierobežošanai nākotnē, piektdien raidījuma "Spried ar Delfi" diskusijā secināja eksperti.

Reaģējot uz Krievijas iebrukumu Ukrainā, Saeimā 10.martā steidzamības kārtā vienas dienas laikā pieņemti grozījumi Elektronisko sakaru likumā, kas ļauj Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) bloķēt vietnes, kurās tiek izplatīts saturs, kas var nodarīt kaitējumu valsts nacionālajām un drošības interesēm. NEPLP šīs tiesības arī nevilcinājās izmantot un īsā laikā nobloķēja 71 vietni. Kopumā Latvijā līdz šim bloķēti 93 resursi, kas izplata Krievijas kara propagandu, tajā skaitā vairākas oficiālas Krievijas varasiestāžu mājaslapas.

NEPLP locekle Ieva Kalderauska norādīja, ka šo kanālu slēgšana bija pirmais vilnis, kas “bija sakrājies”, taču darbs turpināsies un nevar izslēgt, ka saraksts ar bloķētajām vietnēm tiks paplašināts.

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) priekšsēdētājs Jānis Siksnis piekrita, ka īpašas situācijas prasa īpašus pasākumus, taču pauda pārsteigumu ka aizvērta arī virkne Krievijas varasiestāžu oficiālo lapu, kas ir vērtīgas medijiem, lai stāstītu par notiekošo un to analizētu. Viņš arī pauda viedokli, ka nevajadzētu nonākt līdz tam, ka jebkuras naidīgas puses amatpersonas citēšana tiek uztverta ar aizdomām.

Kalderauska gan iebilda, ka arī oficiālās Krievijas varasiestāžu lapas ir kara propagandas avots, un norādīja, ka par šādu soli no komercmediju žurnālistiem iebildumus neesot saņēmusi; sūdzējušies vienīgi sabiedrisko mediju bijušie un esošie darbinieki.

Kalderauskai oponēja žurnāla “Ir” galvenā redaktore Nellija Ločmele, uzsverot, ka arī viņai kā privāta medija vadītājai ir iebildumi pret šādu pieeju. Problēma nav mediju atkarība no Kremļa kanāliem, bet gan pašā regulējumā, kas ir pārāk plašs, nekonkrēts, pēc būtības ieviešot interneta cenzūru. Viņa pauda satraukumu, ka šāds likums pieņemts bez diskusijām un bez nosacījumiem, cik ilgi šāds regulējums paliks spēkā.

Arī filozofs Ilmārs Šlāpins Kremļa kanālu bloķēšanā saskata cenzūras pazīmes, proti, valsts izveidota institūcija ierobežo informāciju pēc saviem ieskatiem, turklāt šādas rīcības efektivitāte ir neskaidra. “To var vērtēt kā līdzekli, kas varētu mainīt Krievijas propagandas ietekmi uz sabiedrības daļu, bet vai šis ir īstais līdzeklis un īstā institūcija – es šaubos,” vērtēja Šlāpins.

Kalderauska gan iebilda, ka, izmantojot legālas tehniskas iespējas, bloķētajiem kanāliem joprojām ir iespējams piekļūt, un žurnālisti par šo iespēju izmantošanu sodīti netikšot. Tāpat viņa uzsvēra, ka likuma grozījumi tapa komandas darbā, iesaistoties Kultūras ministrijai, Satiksmes ministrijai un Valsts drošības dienestam, un tie precizēti Saeimas Juridiskajā dienestā. Vienlaikus viņa atzina, ka diskusiju rezultātā likumu, mainoties apstākļiem, regulējumu varētu pārskatīt, lai neradītu šaubas, ka kara laika ieviestās izmaiņas tiktu turpinātas arī miera apstākļos.

Stratēģiskās komunikācijas eksperts Jānis Sārts mudināja nevis meklēt vainīgos, bet gan izeju, un domāt, kā būt vienotiem un stipriem, vienlaikus neupurējot savas vērtības, par kurām cīnās arī Ukraina – brīvība, iespēja izvēlēties un iespēja izteikties. Viņš uzsvēra, ka nevienam nevajadzētu nevienā mirklī nevienu Krievijas mediju saukt par medijiem, tāpat arī Krievijas amatpersonu pausto nevajag uztvert par viedokli. Viņš piekrita, ka propagandas ierobežošanā bija svarīgi rīkoties ātri, taču vienlaikus arī atzina, ka esošajā regulējumā ir nianses, kuras jālabo.

Pilnu raidījuma ierakstu skatieties šeit.

Raidījuma "Spried ar Delfi" jaunākās epizodes ir pieejamas Apple un Spotify podkāstos!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!