Izdzīvot ceturtdaļmiljonu vērtu sapni. Deviņas dienas vienatnē Padures muižā  (3)

Par vienmēr klātesošu un kaitinoši uzbāzīgu biedru bija kļuvis arī stresa kunkulis pakrūtē, kas par sevi atgādināja pat starp projektu nodošanas termiņiem izrautajās brīvdienās, smadzenēm neļaujot atslābt gandrīz ne mirkli un turot visu ķermeni nebeidzamā savilkumā. Pēdējās nedēļas vairākkārt biju pieķērusi sevi pie domas, ka viss, ko vēlos, ir sarauties čokuriņā un izslēgties. Tāpēc es braucu uz muižu.

Tā bija laimīga apstākļu sakritība, ka septembrī, pamanot Padures muižas "Facebook" lapā aicinājumu radošām personībām pieteikties padzīvošanai muižā, iemetu aci kalendārā, aptuveni aplēsu, kad lielie projekti būs nodoti, un pieteicos. Man nebija jāapliecina, ka, dzīvojot šeit, radīšu Latvijas "nokiju" vai uzrakstīšu dižpārdokli. Man tikai bija jāpiekrīt apkurināt istabas, kurās dzīvošu, uzņemt kādu iemaldījušos tūristu un pieskatīt māju. Būtībā tobrīd brauciena mērķis bija īstenot senu sapni par dzīvi muižā, kas kaut kur zemapziņā bija gruzdējis pēdējos dažus gadus, kopš Latvijas apceļojumos par mērķi esmu izvirzījusi sekot visām norādēm uz pilīm un muižām. Brīdī, kad plānotājā atzīmēju deviņas dienas dzīvei Padurē, pat nenojautu, cik ļoti man būs vajadzīgs šis laiks vienatnē un pārlāde.

Ko es darīju muižā? Neko! Daudz gulēju, ilgi dzēru tēju un brokastoju, kurināju krāsni un dedzināju sveces, ēdu melleņu ievārījumu, muižas pagrabā iekārtotajā virtuvē vārīju zupu, skatījos seriālus. Dažas dienas aizbraucu līdz Kuldīgai pēc pārtikas un kurināmā, bet reto saulaino atvaļinājuma dienu veltīju ekskursijai uz Sabili un Pedvāles brīvdabas mākslas muzeju, lai izstaigātos.

Dzīve muižā vienatnē māca lēnu dzīvi, un nekā nedarīšana ir dziedinoša. Ritot dienām bez plāniem un pienākumiem, jutu, kā stresa murskulis pakrūtē atslābst. Trešajā naktī es vairs nemurgoju par darbu. Ceturtajā rītā pamodos bez galvassāpēm.

Tie, kuri mani labi pazīst, bija gatavi likt likmes, ka jau pirmajā naktī sametīšu pekeles vāģī un neatskatoties laidīšos ja ne uz Rīgu, tad kādu Kuldīgas viesnīcu. Vakarā pirms izbraukšanas es pati aptvēru, kādu kļūdu grasos pieļaut – cilvēks, kurš savā vasarnīcā baidās nakšņot viens, tagad pošas uz dzīvi vecā, tukšā namā, kur Otrā pasaules kara laikā bijis iekārtots vācu karaspēka hospitālis un kur saskaņā ar leģendu kā balodis ik pa brīdim uzrodas 1921. gadā uz vecā Ventspils ceļa starp Viršiem un Struņķukrogu kopā ar kučieri nošautā barona Ādolfa Balfūra gars. Steidzoties notikumiem pa priekšu, varu atklāt – pa īstam es nobijos vienreiz. Labi, divreiz.

Godīgi sakot, mani pārsteidza klusums milzīgajā namā. Pirmās dienas, ko pavadīju muižā, bija vējainas, un tad vēl pasvešās vietas trokšņi kairināja fantāziju. Iestājoties rāmam laikam, nams pieklusa, un naktīs mani nebiedēja ne aizdomīgas čīkstoņas, ne neizskaidrojamas klauvēšanās pie loga, bet par pūču klaigāšanu parkā un peļu skrapstināšanos augšstāvā biju brīdināta.

Otro reizi tas notika, kādā pēcpusdienā kāpjot augšā no pagraba – pēkšņi man šķita, ka kāds tūdaļ, tūdaļ sagrābs aiz potītes, un atlikušos pakāpienus veicu skriešus, sapinoties brunčos, gandrīz noliekoties uz deguna un iekšēji lādot visas jebkad redzētās šausmu filmas. Pēdējā naktī uz īsu brīdi ļāvu vaļu fantāzijām par namā kādreiz dzīvojošo bērnu čalām blakusistabā, smiekliem augšstāvā vai nebēdnīgu pēdu dipoņu uz trepēm, bet aši sevi norāju, iekšējā dialogā pārliecinot – spoki nebūtu gaidījuši pēdējo nakti, lai biedētu. Cilvēka prāts ir neiedomājami varens, vai ne?

Pie manis brauca arī ciemiņi. Maz, rūpīgi izvēlēti, jo biju nogurusi no cilvēkiem un sarunām, bet muižā tas ir citādi – tur gribas uzņemt viesus, vārīt lielo grāpi ar zupu, Kuldīgā nopirktajām kūkām piemeklēt smalku tējas servīzi, dedzināt sveces, sagaidīt, izrādīt namu, vakarēt sveču gaismā un tad pavadīt. Gribas būt īstai muižkundzei, īsāk sakot, un mazais pirkstiņš, dzerot tēju, pats atstiepjas.

Tas iespējams arī citiem, jo, turpinot pērn aizsākto tradīciju, arī šoruden Padurē piedāvā radošiem cilvēkiem pašiem izbaudīt dzīvi muižā. Ja ir sakrājušies neizdarīti darbi, kam vajadzīgs miers, klusums un īpaša vide, vai, kā manā gadījumā, gribas pavisam prom no darbiem un pienākumiem, šī ir unikāla iespēja. Tur jūs negaidīs eiroremonts, un pie ērtībām pieradušajam pilsētniekam ar namu būs drusku jāaprod (bez uztraukuma, tur ir gan mūsdienu labierīcības, gan siltais ūdens un duša), bet – tā ir dzīve īstā muižā. Un senie nami ir jāapdzīvo – tikai tā tie var saglabāt siltumu un mājīgumu. Muižu var arī vienkārši apciemot, piesakoties ekskursijai vai apmeklējot kādu no pasākumiem, un tāpat tur iespējams sarīkot savu īpašo notikumu, realizējot kādu sen lolotu ideju.