Jautājums: Sveiki! Mani neliek mierā kāds jautājums. Divus gadus dzīvoju kopā ar cilvēku, kuru mīlu un kurš mīl mani, mums kopā ir labi, un mūsu dzīve principā ne ar ko neatšķiras no daudzu citu pāru dzīves, tikai ar to, ka viņš ir 15 gadus vecāks par mani.

Mani neuztrauc pats šis fakts, bet gan apkārtējo attieksme pret to. Tā vien šķiet, ka neviens cilvēks, ar ko nākas kontaktēties netic, ka dzīvoju ar viņu kopā mīlestības dēļ. Bieži cilvēki man jautā, kāpēc es strādāju, vai tad mani nav, kas uztur?... Norāda, ka es jau gan varu visu atļauties, ja jau dzīvoju ar vecāku vīrieti. Citi vienkārši uzskata mani par muļķi. Tas mani ļoti aizskar. Draugi un ģimene it kā neko nesaka, lai arī viņi mūsu attiecības neatbalsta, bet tiklīdz, kā kāds no paziņām vai kolēģiem uzzina par manām attiecībām ar šo vīrieti, novēršas un izvairās no kontaktēšanās ar mani.

Patiesība ir tāda, ka viņš nepelna daudz vairāk par mani, man pašai ir labs darbs, mēs visus maksājumus veicam kopā. Pat par dzīvokli, par ko it kā pieņemts maksāt vīrietim, maksāju arī es. Apģērbu un aksesuārus viņš man nekad nav pircis, un es arī to negribētu. Vai tiešām tas, ka es dzīvoju ar vīrieti, kurš nav mans vienaudzis, automātiski norāda, ka dzīvoju ar viņu naudas dēļ? Un vai man jāatsakās no savas mīlestības, lai varētu iet pa ielu, lai neviens neatskatītos un lai kolēģi neaprunātu (jo tā notiek)?

Es nesaprotu - kāpēc tad, ja sieviete apprecas ar bagātu un jaunu vīrieti, visi saka: "Malacis, tādu partiju nogrābi! Paskat, ka šim par maku!", bet, ja ar vecāku, pat, ja viņam nav naudas, tad tas ir jau vispārējs sabiedrības nosodījums, un tiek meklēti kaut kādi iemesli, KĀPĒC viņi ir kopā... Protams, es turpināšu šīs attiecības, lai arī kādas jēlības nāktos dzirdēt, gribētu tikai lūgt padomu, kā cīnīties pret sabiedrības nosodījumu... Jā, ir tāda nodrāzta frāze, ka, "ja mīli, nekam vairs nav nozīmes", un tomēr - mēs visi esam sociālas būtnes, arī es, un nevaru savu paziņu loku aprobežot ar vienu cilvēku - savu mīļoto un vienīgo...

Atbild psiholoģe Benita Griškeviča (konsultācijas Brīvības ielā 37, pieteikšanās pa e-pastu benija@inbox.lv):

Varbūt trāpīgāk būtu runāt nevis par sabiedrības nosodījumu, bet gan par netaktiskumu, komentāriem nevietā, skaudību un nesmalkjūtību. Pret to tā globāli cīnīties nav iespējams, jo tās ir ne visai veiksmīgas audzināšanas sekas un varbūt šo komentētāju personīgās problēmas, ka viņi mēro citus pēc savas mērauklas - attiecības balstīt nevis uz līdzvērtīguma pamatiem, bet gan uz otra izmantošanu.

Jūsos ir sakrājies sarūgtinājums, tomēr labi, ka šis sarūgtinājuma vilnis netiek pāri tam valnim, ko veido Jūsu mīlestība un pašcieņa - Jūs esat savas dzīves veidotāja un Jums nevienam nav nedz jāatvainojas, nedz jāskaidrojas par to, ar kādu cilvēku esat kopā un cik kurš no Jums pelna vai cik patiesa ir Jūsu mīlestība.

Tomēr, ja šie cilvēki Jūs ievaino, ir jautājums, kas Jūsu izturēšanās veidā dod viņiem zīmi, ka viņi drīkst to atļauties. Kā Jūs stāstāt citiem par savām attiecībām, kā pati pasniedzat apkārtējiem šo savu dzīves faktu? Varbūt veids, kādā to darāt, satur sevī pamudinājumu - nu, un tagad saki, ko par to domā. Varbūt ir kādi Jūsu vai partnera pagātnes vai pašreizējās dzīves aspekti, kas neļauj mierīgi uztvert apkārtējo viedokli, vien sašķirojot to - tas ir par mani, bet tas ir par šo runātāju pašu.

Ne vien Jūs esat sociāla būtne, bet arī tie runātāji, un varbūt šis ir tas gadījums, kad varat likt mazliet saspringt viņiem, lai papūlētos ievērot zināmas normas, ja vēlas būt ar Jums draugos.

Lasītāju ievērībai: Lai saņemtu speciālista e-konsultāciju, lūdzu, nosūti savu jautājumu uz e-pasta adresi: sieviete@delfi.lv. Redakcija patur tiesības rediģēt teksta garumu un pareizrakstību, kā arī saglabāt vēstules autora anonimitāti. Šiem ieteikumiem ir tikai izglītojošs nolūks, un tie nevar aizstāt speciālista konsultāciju klātienē.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!