Juveliere Eliza Lima: es dzīvoju tikai tad, kad varu kaut ko veidot

"Juvelieris ir meistars, kas vienkārši mīl savu darbu," tā par savu profesiju saka Eliza Lima, kas nebaidījās mainīt savu nodarbošanos vairākkārt, lai nonāktu pie tā, kas patiešām liek sirdij ietrīsēties no patikas. Viņa uzskata – rotas ir vēstījums par cilvēku, kurš tās radījis, un Elizas rotas runā pašas par sevi. Tajās jūtama noslēpumainība, neliela mistika un ārkārtīgi skaista elegance. Un sarunas laikā pierādās – šīs īpašības iemieso arī pati juveliere.

Eliza ir izveidojusi zīmolu un jau četrus gadus savā darbnīcā darina rotas. Viņas veikumu novērtē ne vien Latvijā, bet arī citur pasaulē.

Nemitīgs meklējums

Elizas sirdī vienmēr mitusi māksla, un tā viņu vedusi cauri profesijām, kuras visas kā viena teikušas – gribu radīt kaut ko pati. Eliza uzsver – māksla viņas dzīvē ir kā narkotika, bez tās viņa nevar elpot. Tāda nu viņa reiz ir. "Mana ģimene ir parasti, normāli cilvēki – viņi dzīvo pie zemes," Eliza ar smaidu iesāk. "Viņiem nebija padziļinātas intereses par teātri vai mākslu, bet mani vienmēr šīs lietas ir interesējušas. Kāpēc? Es nezinu." Pēc izglītības Eliza ir kulturoloģe. Kad pabeidza studijas, sāka strādāt teātrī, tomēr šis darbs nav devis iespēju izrauties no vecāku paspārnes, tādēļ sieviete sāka nodarboties ar fotografēšanu. Viss esot bijis labi – jauni klienti, darbs žurnālos un avīzēs, patstāvīgas dzīves sākums. Arī darbs gāja pie sirds, tomēr kādā brīdī nākusi apgaismība, ka tomēr šī profesija nav domāta viņai.

Tad dzīvē nāca jauns piedzīvojums – pasaulē nāca Elizas dēls. Un pēc tam tika sperts lielais solis uz rotu pasauli – astoņus gadus viņa nostrādāja kā bižutērijas autore un dizainere. "Viss bija labi, bet es gribēju kaut ko sarežģītāku. Vēlējos mainīt formu, pati izliet un radīt rotaslietas. Bižutērijā tādas iespējas nebija – ir akmeņi, furnitūra un tos saliec kopā kā "Lego" klucīšus. Man gribējās darīt kaut ko nopietnāku, strādāt ar dārgmetāliem."