Projektu atbalsta
Stress un tā sekaskā neizdegt, dzenoties pēc ideālās dzīves

Stress un tā izraisītās sekas, tostarp arī bezmiegs, ir kļuvuši par 21. gadsimta sērgu, ko piesauc kā vaininieku teju visām kaitēm – sākot no iesnām un beidzot ar nervu sabrukumu, turklāt lielākoties par stresu uzskatot ko negatīvu. Atbildes uz jautājumiem, kas īsti ir stress, kur rodas, ko nodara cilvēka organismam un kā ikdienā saglabāt līdzsvaru, lai neizdegtu, meklējām sarunā ar Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas klīnikas ārstu psihoterapeitu Artūru Miksonu.
Kā skaidro Miksons, stress ir organisma reakcija uz stresoru, proti, stimulu, kas var būt gan ārējs, gan iekšējs. Ārējie stresori ir, piemēram, gaisma, skaņa, pieskāriens, temperatūras izmaiņas, savukārt iekšējs stresors ir arīdzan ēdiens, kas nonāk gremošanas traktā. Turklāt stresors var būt arī šķietami patīkamas lietas – tādas kā ceļojums, teātra apmeklējums vai laika pavadīšana draugu kompānijā.

"Ar stresoriem mēs neizbēgami saskaramies jau no dzimšanas brīža. Arī pirmā elpa ir stress. Un visas nākamās secīgās rīcības – velšanās, rāpošana, iešana utt. – ir stresori, kas paredzēti mūsu attīstībai. Taču dzīves gaitā mēs iemācāmies neproduktīvus vai pat destruktīvus veidus, kā reaģēt vai tikt galā ar stresoriem, un par to "parūpējas" apkārtējie cilvēki. Piemēram, sakot, ka kaut kas noteikti ir jāpiecieš vai jāignorē. Klasisks piemērs – nedrīkst raudāt, dusmoties, reaģēt uz sāpēm vai nogurumu," klāsta Miksons.

Tādējādi jau no mazotnes izstrādājas paradums no stresoriem izvairīties vai tos ignorēt, par visām varītēm cenšoties atbilst kādiem konkrētiem ārējiem kritērijiem un izpildīt visus plānus no A līdz Z, citādi draud atlaišana, izslēgšana no sabiedrības vai mantojuma. "Ar prātu tu saproti, ka fiziski vari paspēt izdarīt septiņas lietas no 10, taču tu nespēj atteikt un ņem visas 10. Stresors – trīs papildu lietas – jau prasīs par daudz no tava ķermeņa un psihes, un tu sāksi lēnām degt ārā."
Viens no biežākajiem veidiem, kā cilvēki nodara sev pāri un izdeg, – viņi dzīvo gan sava iekšējā cenzora, gan sabiedrības nostādņu pavadā. Tev ir jābūt mūžīgi smaidīgam, priecīgam, visu varošam un spējīgam, bet zaudējumi, skumjas un ciešanas ir daļa no dzīves, un, cenšoties izvairīties, izliekoties un nemitīgi aizmirstoties, mēs nodarām vēl lielāku kaitējumu savai veselībai. Tev ir jābūt kontaktā ar realitāti un jāzina, ko tu patiesībā vēlies.
— Artūrs Miksons
Artūrs Miksons. Foto: F64.
Pirmie signāli, kas liecina par paaugstinātu stresa līmeni, var nebūt ļoti izteikti, un, ja ne pats, tad tos iesākumā pamanīs tikai tuvākie cilvēki. Turklāt stresa radītas izmaiņas organismā ir gan emocionālas, gan fiziskas, tāpēc jāpievērš uzmanība abiem aspektiem.

Pirmās emocionālās izmaiņas var būt biežākas un krasākas garastāvokļa svārstības, nekā ierasts, paaugstināta nervozitāte, biežāks aizkaitinājums, koncentrēšanās problēmas u. c. Savukārt fiziski paaugstināts stress var izpausties kā nogurums, sirdsklauves, saspringums plecos vai kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumi, kas ar laiku var novest arī pie nopietnākas saslimšanas, piemēram, hipertensijas, gastrīta, stresa čūlas vai miega traucējumiem.

Šis ir brīdis, kad kritiski jāpārskata savi ikdienas paradumi: "Jāizmaina ķermeņa poza darba krēslā, jāizstaipās, biežāk jāvēdina telpas, jāpamaina uzturs utt. Ja tas viss ir izdarīts un simptomātika saglabājas, tad iemesls problēmai ir dziļāks. Ja sēdi ideālā pozā un skābekļa pietiek, bet darāmais darbs riebjas līdz kaulam, tas turpinās tevi fizioloģiski ietekmēt – kāps asinsspiediens, paaugstināsies sirdsdarbība, palielināsies muskuļu tonuss –, jo organisms tādējādi reaģē uz stresu," stāsta Miksons.

Izplatīta problēma paaugstināta stresa rezultātā ir miega traucējumi, kurus bieži mēdz risināt ar medikamentu palīdzību, necenšoties izdibināt patieso bezmiega iemeslu: "Ja cilvēkiem pajautā, kā un cikos viņi iet gulēt, tad parastā atbilde ir – laikā no divpadsmitiem līdz vieniem naktī, pirms tam pavadot laiku pie viedierīcēm vai televizora. Laika ziņā varbūt arī sanāk nepieciešamās sešas septiņas stundas, taču tas nav veselīgs miega režīms. Ja nogurumu no rīta vēl kompensē ar kafiju, tad šādi atkarībā no ģenētikas īpatnībām kādu laiku var dzīvot, taču tas noteikti nav jēgpilns ilgtermiņa modelis."

Arī miega traucējumu gadījumā uzmanība ir jāpievērš gan emocionālajiem, gan fiziskajiem aspektiem: "Ja tu ej gulēt divos naktī, pirms tam izdzerot vīna glāzi, kafiju un izpīpējot četras cigaretes, tad nebrīnies, ka slikti guli. Jāsāk ar miega higiēnu. Jāizslēdz kaitīgie paradumi un jāskatās, kas notiek, paralēli risinot arī emocionālos iemeslus. Parasti strādā tikai pie viena no aspektiem, taču problēma ir jārisina kompleksi. Tikai meditējot un veicinot apzinātību vai tikai peldoties aukstā ūdenī un skrienot pa mežu, problēmu saknē neatrisināsi. Taču tas viss, protams, norūda un mobilizē ķermeni, lai tas spētu vieglāk tikt galā ar stresoriem. Ja tev ir problēmas attiecībās vai ķēpa darbā, tad, ieejot divreiz aukstā vannā, šīs problēmas nepazudīs. Ja tas tev palīdz par kaut ko aizdomāties un risināt problēmu tālāk – super! Tu esi atradis sev kompensējošo mehānismu."

Tiesa, jāņem vērā, ka ātru mierinājumu sniedzoši kompensējošie paņēmieni ir īstermiņa risinājums, lai palīdzētu organismam mobilizēties krīzes situācijā, un tiem piemīt risks ilgtermiņā kaitēt vairāk, nekā īstermiņā sniegt. Piemēram, alkohols. Vīna glāze vakarā var noņemt trauksmi un palīdzēt iemigt, taču trauksmes cēloni tā nerisina, turklāt ar laiku viena vīna glāze itin viegli var pārtapt vīna pudelē, kas ilgtermiņā jau būs destruktīvs kompensējošais mehānisms.

Ja dzīves ritums iegulst sliedēs no viena īslaicīga kompensējošā mehānismā otrā, tad signāls par domāšanas un dzīvesveida maiņu ir vairāk nekā nepārprotams, jo tādā veidā jau tiek mērķtiecīgi un regulāri apslāpētas emocijas, kuru eksistenci cilvēks nevēlas atzīt.

"Viens no biežākajiem veidiem, kā cilvēki nodara sev pāri un izdeg, – viņi dzīvo gan sava iekšējā cenzora, gan sabiedrības nostādņu pavadā. Tev ir jābūt mūžīgi smaidīgam, priecīgam, visu varošam un spējīgam, bet zaudējumi, skumjas un ciešanas ir daļa no dzīves, un, cenšoties izvairīties, izliekoties un nemitīgi aizmirstoties, mēs nodarām vēl lielāku kaitējumu savai veselībai. Tev ir jābūt kontaktā ar realitāti un jāzina, ko tu patiesībā vēlies. Diezgan bieži nākas konstatēt, ka cilvēki dzīvo uzburtā fantāzijā par ideālo darbu, attiecībām, valsti, pilsētu, māju, suni un kaķi. Un diemžēl, meklējot šo ideālo kaut ko, cilvēki deg ārā," atklāj psihoterapeits.

"Parasti publiskajā telpā mēs redzam un dzirdam veiksmes stāstus par neatlaidīgiem ģēnijiem, kuriem ir sanācis, bet mēs neko nezinām par visiem tiem, kuri ir sadeguši, dzenoties pēc saulainās tāles. Un cilvēki arī dzenas! Es zinu cilvēkus, kuri nespēj pat uz dienu apstāties."

Kā apstādināt stresa izraisīto riņķa danci, pirms nav par vēlu? Pirmkārt, pašam ir jāapzinās, ka izmaiņas nudien ir nepieciešamas, un pie tām mērķtiecīgi soli pa solim arī jāstrādā.

"Ir pietiekami daudz iespēju arī ikdienā izventilēt nepatīkamās izjūtas un gūt atslābinājumu. Sports, pasākumi, draugi. Citiem pietiek ar nedēļas nogales restartēšanos, kaut kur aizbraucot un nomainot bildi. Vienkārši pamēģini kaut ko citu, lai iepazītu sevi no citas puses un paraudzītos uz sevi no malas. Ja iešana kalnos un līšana aukstos ūdeņos palīdz atslēgties un sastrukturizēt domas, tad uz priekšu! Arī pati aukstā pelde tevi mobilizē un norūda, bet līdz peldei ir vesels procesu kopums – tev ir jāpieceļas, jāiziet no mājas, jātiek līdz ūdenim, jātiek sev pāri un jāsaņemas, lai ieietu aukstajā ūdenī. Ja tu to spēj, tad, iespējams, spēsi arī pārnest šo konstruktīvo pieeju arī uz citām savas dzīves jomām. Savā praksē es redzu, ka cilvēki, pamēģinājuši fiziskus izaicinājumus, saprot, ka viņi var. Rodas pašpārliecinātība un motivācija darīt vēl."

Problēma un arīdzan lielākā mūsdienu cilvēka pretruna ir vēlme pēc tūlītējas labsajūtas un komforta, neko no tā negūstot ilgtermiņā, tajā pašā laikā alkstot pēc ilgtermiņa pārmaiņām, taču nevēloties izjust īstermiņa apgrūtinājumu.

"Sāc darīt lietas, kas nav tev raksturīgas! Piemēram, sakot "nē". Iesākumā jutīsies vainīgs, ka esi apkārtējos pievīlis, taču drīz vien atskārtīsi, ka tev ir vairāk laika sev, jūties labāk un arī apkārtējie tevi vairāk respektē. Nevajag sevi mocīt un uzreiz atteikties no visa, taču, pārkāpjot savai komforta robežai – gan fiziskajai, gan emocionālajai –, iespējams palielināt savas spējas reaģēt uz stresoriem. Ja uzreiz nekas neiznāk, kā plānots, tad tas būs treniņš priekšdienām, kad nākamais mēģinājums jau vairs neradīs tik lielu stresu," rezumē psihoterapeits Miksons.

Lasi vēl

Projekta ''Daba dziedē"' veidotāji: saturs – Sabīne Košeļeva, redaktore – Kristīne Melne, foto – Lauma Kalniņa, dizains – Oskars Dreģis, izstrāde – Uldis Olekšs, projekta vadītāji – Kristiāns Zariņš un Inese Skaraine. Projektā izmantoti foto no Shutterstock, LETA un F64 un video fragmenti no "Silvanols" filmas par uzņēmumu.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.