Baltā spieķa zīmē: dzīve neredzīgo ciematā Rīgā

Фото: Марис Морканс

Daudzi Strazdumuižas ciemata iemītnieki nekad nav redzējuši vietu, kur pavadījuši visu dzīvi. Šī ir īsta neredzīgo un vājredzīgo pilsētiņa Rīgas nomalē. Savulaik te darbojās dažādas rūpnīcas un dzīve mutuļoja, bet tagad Strazdumuiža ir klusa vietiņa, kur mitinās apmēram 500 ļaudis.

Turīga rūpnieka dāsnā dāvana

Latvijā ir ap desmit tūkstošiem cilvēku, kas atzīti par redzes invalīdiem. Starp viņiem gan cilvēki pensijas vecumā, gan pusmūžā, gan mazi bērni. Gandrīz pirms simts gadiem šādiem cilvēkiem tika izveidots Strazdumuižas ciemats.  

Svetlana Sproģe. Foto: Māris Morkāns

“Senāk šī zeme piederēja rūpniekam Johanam Teodoram Pihlavam, kurš te izveidoja Strazdumuižas kokvilnas manufaktūru. 20. gadsimta sākumā Pihlavu ģimene Latvijas neredzīgajiem cilvēkiem uzdāvināja savus namus un šo milzīgo zemes gabalu, veselus 26 hektārus,” stāsta Latvijas Neredzīgo biedrības valdes priekšsēdētāja Svetlana Sproģe. “Te bija skola neredzīgajiem, arodskola. Līdz mūsdienām saglabājušās divas koka ēkas, tur savulaik atradās meistardarbnīcas, kurās sēja grāmatas un kaut ko ražoja.”

Pirmā Neredzīgo biedrība Latvijā tika reģistrēta 1926. gadā. Vispirms – Rīgā. "Vēlāk līdzīgi ciemati izveidojās Cēsīs, Liepājā, Daugavpilī. Ventspilī kāda vientuļa sieviete vecumdienās zaudēja redzi un novēlēja neredzīgajiem visu savu īpašumu – māju un saimniecību – ar nosacījumu, ka viņa tiks aprūpēta līdz nāvei. Testamentu viņa turēja noslēpumā, pēc nāves šī dāvana bija liels pārsteigums," stāsta Svetlana Sproģe.

Mainoties laikam, mainījās ciemata dzīve, mainījās zemes statuss – te tā bija valsts īpašums, te – piederēja Neredzīgo biedrībai, te atkal pārgāja valsts kompetencē. Vien pavisam nesen zeme tika nodota neredzīgajiem izmantošanai bez atlīdzības. Tiesa, vairs ne sākotnējie 26 hektāri, bet krietni mazāk.

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Strazdumuižas teritorijā parādījās uzņēmumi, kuros strādāja aklie un vājredzīgie. Ražošanas apjomi palielinājās, jo vērienīgi pasūtījumi nāca no visas PSRS. "Četri uzņēmumi darbojās līdz deviņdesmitajiem, līdz pie mums atnāca Ķīna. Ražojām visdažādākās birstes – no zobu un apģērba birstītēm līdz slotām un milzīgām industriālajām birstēm. Pie mums ražoja arī telferus (piekaramus ceļamkrānus – red.), metāla vāciņus burkām, gludekļu vadus," stāsta Svetlana.

Ražošana "aklo ciemā" pamazām apstājās. Cilvēki zaudēja darbu, vairs nebija nekādu speciālo uzņēmumu neredzīgajiem. Tagad telpas tiek izīrētas, būtībā šie līdzekļi ir biedrības vienīgais ienākumu avots.

Sociālā rehabilitācija: no Braila līdz tiflotehnikai un viedtālruņu lietotnēm

Neredzīgo biedrības uzplaukuma gados Strazdumuižas iedzīvotājiem tika uzbūvēti 11 dzīvojamie nami. Ciemats pakāpeniski auga. Tiesa, dzīvokļi netika nodoti īpašumā, tie tika izīrēti tepat teritorijā strādājošajiem. Teritorijā ir ne vien dzīvojamās ēkas, bet arī rehabilitācijas centrs, neliels pārtikas veikals, bibliotēka. Te atrodas arī Latvijā vienīgais specializētais pansionāts neredzīgajiem.

Foto: Māris Morkāns

Biedrības administratīvajā ēkā agrāk atradās dzīvokļi, bet tagad te iekārtojusies administrācija, centrālā valde,  palīglīdzekļu centrs, Neredzīgo sporta biedrība, viesnīca tiem, kas ieradušies uz rehabilitāciju, kā arī žurnāla “Rosme” redakcija. Šajā gadā žurnāls atzīmē 60. jubileju. Agrāk tas bija papīra izdevums Braila rakstā un ar palielinātu šriftu, bet ar laiku parādījās žurnāla audio un interneta versija.

"Līdz ar rūpnīcu parādīšanos sākās arī sociālā rehabilitācija. Cilvēkus bija jāmāca iet uz darbu, veidot iemaņas. Pat tik vienkāršas lietas kā telpu uzkopšanu, ēdiena gatavošanu, veļas mazgāšanu. Bieži vien cilvēkus vajadzēja mācīt ne tikai rakstīt Braila rakstā, bet arī lasīt," stāsta Neredzīgo biedrības galva. "Tagad mums ir dienas centrs redzes invalīdiem. Tur palīdzēs, piemēram, samaksāt rēķinus, kaut ko sašūt, izmazgāt. Tādi ikdienas sīkumi neredzīgajiem var būt milzu problēma." 

Tiflotehnika. Foto: Māris Morkāns

Sociālajai rehabilitācijai ar laiku pievienojusies tiflotehnika – ierīces un palīglīdzekļi, kas kompensē redzes trūkumu: “runājoši” pulksteņi, svari, termometri un citas ierīces, kā arī speciālie spieķi un daudzas citas lietas. Kā norāda Sproģe, neredzīgajiem un vājredzīgajiem mājai, sadzīvei, mācībām nepieciešamo tiflotehniku nodrošina valsts.  

Te var iegūt Braila rakstam nepieciešamo aprīkojumu, medicīniskās ierīces, tehniku mājām. Lai neredzīgie varētu strādāt ar datoru, lietot internetu un lasīt e-pasta vēstules, nepieciešamas speciālas datorprogrammas. Pieejama arī tāda programma, kas palielina visu ekrānā redzamo, tādējādi nodrošinot vājredzīgajiem iespēju mācīties un strādāt tur, kur nav speciālo ierīču. Eksistē arī mobilās lietotnes, kas ļauj diktēt īsziņas. “Mācību centrā cenšamies vājredzīgajiem vai neredzīgajiem iemācīt elementāras lietas, kas viņiem palīdzēs turpmākajā dzīvē,” skaidro Sproģe. Biedrībā var saņemt radio uztvērēju, savukārt neredzīgo bibliotēkā pieejamas audiogrāmatas, ko var saglabāt zibatmiņā. 

Neredzīgo biedrībā darbojas astoņi muzikālie kolektīvi, ieskaitot kori. Pērn tas svinēja 130. gadadienu un var sacīt, ka tas ir senākais koris Rīgā. Te darbojas arī viens no senākajiem pūtējorķestriem Latvijā – tas darbojas jau 115 gadu. Visi kolektīvi piedalās konkursos un Dziesmusvētkos.  


"Tā ir kā atbilde dzīves netaisnībai: par grūtumu vienmēr var paraudāt, tomēr labāk ir sapulcēties un kaut ko radīt. Un vispār – kompānijā arī raudāšana ir jautrāka," smejas Svetlana Sproģe. Name Surname

Biedrības nodrošināto kursu un projektu saraksts ir visnotaļ garš – te ir gan pavārkursi, gan dekupāža, gan keramika, gan zīmēšana, gan latviešu valodas apgūšana caur tautas dziesmām… "Apbrīnojami, kā zīmē neredzīgie. Kā viņi jūt krāsas, neredzot paleti… Bieži vien viņiem ir ļoti laba dzirde, ko attīstām mūzikas skolā," stāsta Svetlana. 

Ciemats ar skatu uz ezeru: cilvēki ir īpaši, problēmas – tāpat kā visiem

Svetlana Sproģe Strazdumuižas saimniecību vada jau ilgus gadus. Viņa pati beigusi šejienes speciālo skolu un ciematā pazīst ik stūrīti. "Vienmēr saku: redzes invalīdi ir visas sabiedrības spogulis. Ir tādi, kas grib strādāt, un tādi, kas nevēlas. Protams, ir arī tādi, kam šādas iespējas nav, tomēr tā jau ir atsevišķa sarunas tēma. Visi cenšas dzīvot parastu dzīvi: satiekas, iepazīstas, veido ģimeni. Kontingents mums ir dažāds. Pamatā – sievietes gados, pusmūža cilvēki, daudz ģimeņu. Smaga problēma ir dzīvojamo telpu trūkums. Dzīvokļi pie mums atbrīvojas vien pēc iemītnieku nāves. Tādēļ cilvēki rindā gaida ilgus gadus. Kopmītnēs rinda ir ātrāka: jāgaida gadu, divus," skaidro Sproģe.

Strazdumuiža. Foto: Māris Morkāns

Ar dzīvokļiem ir saistīta vēl kāda problēma: visā Latvijā ir kāpušas namu apsaimniekošanas cenas, bet Strazdumuižas ciematā – nē. Nami nolietojas, tiem nepieciešams remonts, bet līdzekļu tam nav. "Acīmredzot, nāksies paaugstināt maksu par apsaimniekošanu. Neredzīgajiem tā paliks iepriekšējā līmenī, bet redzīgajiem būs jāmaksā vairāk. Citādi mēs nevarēsi saglabāt pat to, kas mums ir. Ceļi ciematā ir izdangāti, arī to labošanai naudas nav. Mums ir valsts zeme, taču valsts mums nepiešķir līdzekļus. Bija laiki, kad mūsu Neredzīgo biedrība deva naudu gan Gaisa tilta  būvēšanai, gan Bērnu slimnīcai. Bija mums arī sanatorijas. Bet tagad nav nekā," tā Sproģe.  

Strazdumuižā ilgus gadus darbojas Latvijā vienīgā vidusskola neredzīgajiem. Šobrīd tajā ir vairāk nekā simts skolēnu. Skolā ir arī internāts un attīstības centrs, kurā konsultē gan bērnus, gan viņu vecākus. Šeit neredzīgu bērnu vecāki palīdz tiem, kas ar šo problēmu saskārušies nesen.

"Šī skola būs nepieciešama vienmēr. Saprotu tos vecākus, kas nevēlas savus neredzīgos bērnus kaut kā izcelt un sūta viņus parastā skolā. Tomēr jāsaprot, ka bērni ir dažādi. Gadās, ka veseli bērni redzi zaudē pēc kādas slimības radītajām komplikācijām vai traumas. Bet ir arī smagi gadījumi, kad redze nav vienīgā problēma. Vai, piemēram, bērns ir no dziļas provinces vai problēmģimenes, kurā vecāki ir alkoholiķi. Kā šādus bērnus skolot, ko viņiem mācīt – to zina tikai profesionāļi," pārliecināta Sproģe. 

"Es šurp atbraucu ceturtajā klasē," atceras sieviete. "Apmetos internātā, sākumā raudāju. Bet pēc tam iejutos, sadraudzējos. Bet tagad skolā ir ne tikai pedagogi un viņu asistenti, bet arī psihologi. Un viņu pienākums ir izskaidrot gan bērniem, gan vecākiem, ka, zaudējot redzi, dzīve nebeidzas. Un, jo agrāk bērns šo faktu pieņems, jo vieglāk viņam būs dzīvot. Vēl jo vairāk – tagad pieejamas tādas tehnoloģijas, ka var iegūt jebkuru izglītību. Ir daudz vājredzīgu vai neredzīgu masieru, mūziķu, skolotāju, juristu. Mūsu cilvēkiem ir laba psiholoģiskā un pedagoģiskā izglītība, viņi ir stipri sociālajās zinībās. Protams, aklam cilvēkam ir daudz grūtāk atrast darbu nekā redzīgajam. Bet viss ir iespējams. Var izveidot ģimeni, radīt bērnus, sportot vai muzicēt. Mēs taču neesam uz neapdzīvotas salas…"


Projektu veidoja: Olga Petrova, Diāna Čučkova, Māris Morkāns, Oksana Džadana, Anatolijs Golubovs, Egita Pandare, Līgija Ciekure, Andra Čudare, Natālija Šindikova, Edgars Dāvidsons.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.