Site Search



Zaudējot kāju pa gabaliņam

Jūlija Killiane – par sāpēm, dzīvi bez ādas un baltos uzsvārčos tērptiem eņģeļiem

"Es zinu, kas ir sāpes. Kamēr citi rūpējās par bērniem, tuviniekiem vai mājdzīvniekiem, es cīnījos par savu kāju. 24 stundas diennaktī. Man tā bija viss – gan bērns, gan suns... Tā bija jāglābj no amputācijas. Izdevās. Vismaz daļēji." Jūlija Killiane pēdējo gadu laikā pārcietusi pārdesmit operācijas, saņēmusi 1. invaliditātes grupu uz mūžu un turpina dzīvot pilnvērtīgi.

"Labdien! Nolēmu, ka sagaidīšu jūs uz ielas, līdz mājai aiziesim kopā. Cerams, šoreiz iztiksim bez piedzīvojumiem," Jūlija mūs sagaida invalīdu ratiņos pie pašvaldības sociālās mājas Aiviekstes ielā. Kluss stūrītis Maskavas forštatē, tīra, jauna ēka, kur ir viss, lai cilvēkiem ar ierobežotām iespējām nebūtu jāizjūt neērtības. Tai līdzās – dažas labiekārtotas mājiņas apkaimes kaķiem. Spriežot pēc junkuru formām, vietējās tantītes viņus ļoti lutina.

"Jā, te ir klusi. Kaimiņos ir daudz pensionāru un invalīdu. Tomēr ir viens iedzīvotājs, no kura es tik tiešām baidos. Valērijs. Agrāk man bija suns, bet viņš suņus necieš. Reiz viņš man uzbruka un traumēja. Nācās saukt policiju. Savāca viņu, neilgi aizturēja un palaida. Slims cilvēks taču. Bet suns bija jāatdod, jo Valērijs joprojām man draudēja. Pavisam nesen nevienu nelaida iekšā mājā... Tāpēc jāteic – lai gan sadzīviski te viss nudien ir labi un pārdomāti, ar drošību gan tā ne visai," stāsta Jūlija.

Bet var taču viņu kaut kā savaldīt? Pasūdzēties dežurantam, uzrakstīt policijā iesniegumu?

"Protams. Taču ar neadekvātu cilvēku cīnīties nav jēgas un ir bailīgi. Mums te pamatā tomēr ir vecīši un vecenītes. Viņi baidās."

Taču tu nebaidies...

“Nebaidos!” pārliecinoši atbild Jūlija. Tā tiešām arī ir. No kā gan baidīties cilvēkam, kurš līdz 38 gadu vecumam pārcietis vairāk nekā divus desmitus sarežģītu operāciju un trīs klīniskās nāves? Cilvēkam, kurš, pārvietojoties ar kruķiem, nebaidījās izaicināt likteni un aizbrauca no Latvijas faktiski bez graša pie dvēseles? Cilvēkam, kurš daudzus gadus pelnījis iztiku apkopēja darbā? Jūlija ir piedzīvojusi ļoti daudz.

No zubrītājas līdz dumpiniecei ar grebeni

"Mans stāsts ir visnotaļ sarežģīts. Pēc analīzēm es esmu 100% vesela," skaidro Jūlija, lejot mums tēju. “Diagnozes man nav. Bet aptuveni piecus gadus esmu pavadījusi slimnīcās un sanatorijās. Vairākas reizes biju uz dzīvības un nāves sliekšņa."

Agrā bērnībā viņai tika noteikta diagnoze "spina bifida" (mugurkaulāja šķeltne). Operācija nebija veiksmīga, meitenei tika paralizētas kājas. Vēlāk viņa tomēr atsāka staigāt, taču ļoti kliboja. Tas gan netraucēja Jūlijai mācīties sporta novirziena skolā. 

"Neteikšu, ka būtu kaut kā īpaši cietusi, kaut gan mans gadījums bija atzīts par teju trakāko Latvijā. Protams, es kliboju, taču tas būtībā neko nemainīja. Biju zubrītāja. Sliktāk kļuva apmēram 20 gadu vecumā. Tolaik jau studēju Latvijas Universitātē, Psiholoģijas fakultātē. Pēc tam iestājos koledžā. Strādāju Dizaina un arhitektūras skolā," stāsta Jūlija.

24 gadu vecumā Jūlija aizdomājusies par to, cik viņa garlaicīgi dzīvo. Un nolēma visu mainīt: "Var teikt, ka šis bija manas reinkarnācijas atspēriena punkts. Sāku vairāk komunicēt. Līdz tam bija tā – sēdi cilvēkos un domā: “Nu kāpēc neviens negrib ar mani iepazīties? Kāpēc pat neaicina padejot?” Un tad draudzene man teica: "Vai esi redzējusi sevi spogulī? Paskaties! Kā tu izskaties? Kuru gan tu vari ieinteresēt?" Jā, tas bija skarbi. Bet manī tik tiešām kaut kas salūza. Valkāju kaut kādus flīsa džemperus, nodriskātas bikses. Nejēdzīgas brilles..."

"Acīs iekrita Paulu Koelju un Ričarda Baha grāmatas – "Kaija vārdā Džonatans Livingstons". Vienā rāvienā izlasīju teju pussimtu grāmatu. Tās vēl vairāk mani pārliecināja par to, ka, neraugoties ne uz ko, ir jāmainās. Jāmeklē sevi. Jāvirzās uz savu mērķi..."

"Nogriezu garos matus, uztaisīju daudzkrāsainu grebeni un nopirku prāmja biļeti uz Vāciju. Vienā virzienā. Piezvanīju uz darbu un pateicu, ka vairs neatgriezīšos. Līdzi ņēmu tikai pasi un kruķus. Būtībā aizsoļoju nekurienē," atceras Jūlija.

Savu fizisko stāvokli Jūlija nekad nav uzskatījusi par traģēdiju. "Savu situāciju nekad neesmu uzlūkojusi kā kaut ko īpašu. Tie ir tikai apstākļi, kādos es dzīvoju. Esmu pie tiem pieradusi. Bet esmu nolēmusi vairs nebaidīties dzīvot. No briļļainas zubrītājas esmu pārvērtusies par dumpinieci ar grebeni."

Zaudējot kāju pa gabaliņam

Eiropā, lai izdzīvotu, bija jāstrādā par apkopēju. Ja gadījās brīvs laiks, viņa zīmēja: "Protams, es neesmu Frīda Kalo, kaut gan viņa daudzējādi ir man tuva. Tomēr manas gleznas atainoja manu pasauli, kas mainījās. Sāku braukāt pa pasauli, bet Eiropā nekur tā arī neaizķēros. Un atgriezos. Protams, nedaudz to nožēloju. Taču laikam tā bija jānotiek."

"Tolaik sāku saprast, ka ar mani notiek savādas lietas. Parādījās sapņi un vīzijas. To var uztvert dažādi: vai nu tici, vai ne. Rīgā es aizgāju pie speciālistiem, lai viņi palīdzētu saprast, kas ar mani notiek. Un tad man paskaidroja, kas tas ir. Iespējams, mana sūtība ir palīdzēt cilvēkiem. To daru jau 11 gadus," Jūlija stāsta.

Palīdzot citiem, viņa nepamanīja, ka tuvojas nelaime: pirms sešiem gadiem par sevi atgādināja slimā kāja. Traumatoloģijas un ortopēdijas centru Jūlija gandrīz neatstāja. Ritēja dienas, nedēļas, mēneši. Tieši tad viņa pārsēdās ratiņos, jo ar kruķiem staigāt vairs nevarēja.

"Tas bija viens no grūtākajiem periodiem manā dzīvē. Operācijas sekoja viena otrai. Kāju grieza pa gabaliņiem. Vispirms amputēja vienu pirkstu, tad otru, trešo... Narkoze pēc narkozes. Draudzene reiz pajokoja: "Cilvēki frizētavu retāk apmeklē nekā tu operācijas." 2012. gadā slimnīcā nogulēju deviņus mēnešus un pārdzīvoju trīs klīniskās nāves. Pa to laiku sadraudzējos ar visiem ārstiem un medmāsām. Viņi tik tiešām bija mani sargeņģeļi. Gulēju tur mēnešiem ilgi, antibiotikas man bija kā maize," atceras Jūlija. Visu laiku, kamēr viņa bija slimnīcā, kāja tika nemitīgi griezta un tīrīta. Pēc tam nācis jauns ķirurgs, kurš paziņojis, ka varēs atrisināt problēmu. Operācija, kas parasti ilgst apmēram stundu, ievilkās četrās. Jūlija uz operāciju galda vairākas reizes atmodās.

"Ja jūs zinātu, kā es par šo kāju cīnījos. Atvēlēju tai visu savu laiku. Tā man bija bērna, kaķa vai suņa vietā. Glābu to visiem spēkiem. Kādu laiku tā bija manas dzīves centrs."

Brūce nedrīkstēja aizdzīt, jo pretējā gadījumā ādas pārstādīšana būtu neiespējama. Dzīve pārvērtās par elli: ik pēc divām stundām Jūlijai bija jāberž amputētās pēdas vieta. "Jā, tā arī berzu. Vajadzēja, lai rēta ir svaiga. Mēnesi dzīvoju ar atvērtu brūci. Joprojām nesaprotu, kā izdzīvoju. Pārdzīvojumu dēļ mana mamma nonāca slimnīcā, sirds apstājās. Naudas man nebija, iztiku no invalīda pensijas. Nabadze. Tā kā ilgi gulēju, sāku pieņemties svarā. Ēdu makaronus, maizi ar kečupu. Bet vienu dienu notika brīnums: atnāca draudzene un atnesa man erceņģeļa Mihaēla ikonu. Pie manis atveda garīdznieku, es pieņēmu pareizticību. Un – kā gan lai nesāk ticēt brīnumiem? – dzīve sāka nokārtoties," stāsta Jūlija.

Žurnāliste Tata Ņevskaja Jūliju iepazīstināja ar labdarības fondu, kurš palīdzēja savākt līdzekļus sanatorijai. Jūlija bija Jaunķemeros, pēc tam brauca uz rehabilitāciju Baltkrievijā. Tur viņu nosūtīja pie psihoterapeita.

"Pirmā ādas pārstādīšanas operācija nebija veiksmīga. Nozīmēja otru. Visu to laiku ārsti man palīdzēja bez maksas, deva nomierinošas zāles, tīrīja rētu. Bija sāpīgi. Tomēr uzskatu, ka visas mocības man tika dotas, lai es gūtu pieredzi. Zinu, ko nozīmē katru dienu dzīvot ar sāpēm. Ar sāpēm, kas nekad nerimstas. Bet patiesībā fiziskās sāpes nav nekas. Tās var bloķēt, tās var nomākt. Jā, tās nospiež nervu sistēmu. Bet tās nekādi nevar salīdzināt ar dvēseles sāpēm. Es par sāpēm zinu visu. Es zinu, kas tas ir," spriež Jūlija.

Bet kā dzīvot ar sāpēm? Kā iet tālāk un attīstīties, ja tu visu laiku esi tādā stāvoklī?

"Kaut kur izlasīju kādu banālu tekstu: ja jums ir mērķis, jūs izaugsiet arī caur asfaltu. Bet tā ir. Pat ja visapkārt ir ierobežojumi, ja jūs spiež no visām pusēm, vienmēr ir izeja. Ja vien ir vēlēšanās. Mans atbalsts ir mani tuvinieki, draugi, ticība."

Par sportu, klosteri un strutu kapsulu

Pēc desmitiem operāciju un mētāšanās pa slimnīcām Jūlija nejauši iepazinās ar puisi ratiņkrēslā, kas viņai piedāvāja uzspēlēt kērlingu. Tas bija jauns sporta veids, turklāt piemērots cilvēkiem ar ierobežotām iespējām. "Tā es nonācu sportā. Mūsu komandā bija četri puiši un es. Veiksmīgi startējām, nonācām līdz pasaules čempionātam. Bet mans draugs nomira. Bez viņa entuziasma un enerģijas viss apstājās," nopūšas Jūlija.

Foto no Jūlijas Killianes privātā arhīva

Zaudējusi tuvo draugu, sieviete nolēma stāties klosterī. Tomēr garīdznieks, uzklausot viņas stāstu, sacīja, ka klosteris viņas problēmas neatrisinās. Jāstrādā ar sevi un jāmeklē otrā pusīte. Un drīzumā Jūlija sastapa savu nākamo vīru. Tolaik viņa pēc inerces vēl spēlēja kērlingu un reizēm draugiem veica masāžu. Kādā no reizēm atnāca viņas nākamais vīrs. "Tas bija kā īssavienojums. Mīlestība no pirmā acu skatiena. Aizbraucu uz sacensībām Vācijā un saņēmu no viņa vēstuli ar piedāvājumu precēties. Padomāju – kādēļ gan ne? Viņš atbrauca uz Vāciju, mēs visu apspriedām un drīzumā Austrijā nosvinējām kāzas. Viss bija ļoti skaisti un mierīgi. Bet nesanāca. Parādījās pretrunas, domstarpības, pārdzīvojumi. Tas viss ļoti slikti ietekmēja kāju: vecā rēta atvērās, sākās spēcīga asiņošana, un es atgriezos Latvijā," tā Jūlija.

Operācija bija paredzēta 2017. gada oktobrī. Tobrīd Jūlijai bija kļuvis vieglāk, un viņa nolēma, ka pati tiks galā. Tomēr kaite neatkāpās: dažas dienas pirms kārtējā brauciena paaugstinājās temperatūra, kāja kļuva sarkana. "Aizbraucu uz slimnīcu Duntes ielā. Mani steidzami hospitalizēja, bija aizdomas par kaula flegmonu. Mani gaidīja kājas amputācija līdz celim, un pirmo reizi kļuva bail. Sāku skaitīt lūgšanas un lūgties ārstiem, lai nenogriež kāju, bet vispirms to atgriež un pārliecinās, ka tur tik tiešām ir strutas un nav nekādu cerību. Reanimācijā pavadīju divas dienas. Visbeidzot ārsts piekrita vispirms izdarīt dziļu iegriezumu. Un notika brīnums: strutu tur nebija, tās bija sakrājušās tādā kā kapsulā. Viņš izgrieza šo kapsulu un pēc tam vienkārši sašuva manu kāju," atceras Jūlija.

Dzīve kā fantāzija: par reinkarnāciju un prasmi ieraudzīt brīnumu

Pirmās grupas invalīdam ratiņkrēslā Latvijā atrast darbu ir teju neiespējami. Patiesībā arī tad, kad Jūlija pārvietojās ar kruķiem, viņu nelabprāt ņēma darbā. Reizēm nonāca pat līdz absurdam – viņai atņēma invalīda apliecību vai, ieraugot jauno meiteni, padzina no invalīdiem paredzētās autostāvvietas, ja neredzēja kruķus.

"Man ir augstākā izglītība, vairākas specialitātes, taču mani neņem pat sekretāres darbā. Visiem darba devējiem man jāpierāda, ka esmu tāds pats darbinieks kā citi. Viņiem vajag, lai es neslimotu un man nebūtu darbnespējas lapas. Kā lai es to apsolu? Es nezinu. Izeja ir tikai viena: vai nu strādāt attālināti, vai sākt pašai savu biznesu, saņemot atbalstu no saviem tuviniekiem," stāsta Jūlija. "Piedāvāju masāžu saviem pazīstamajiem, šo gadu gaitā man izveidojusies sava klientūra. Taču tā ir tikai palīdzība, pat ne hobijs, ne iztikas avots. Regulāri apmeklēju kursus, man ir daudz sertifikātu. Tā kā man ir augstākā izglītība psiholoģijā, nodarbojos arī ar nopietnām lietām. Tā ir pastāvīga sevis attīstīšana, kas pie mums diemžēl nav pieprasīta. Jā, gadās arī izmisuma brīži. Bet tas ir mirkļa vājums."

Jūlijas privātā dzīve atkal nokārtojas: "Gribu izveidot ģimeni, laist pasaulē bērnu. Un vēl – sapņoju uzrakstīt grāmatu par reinkarnāciju. Nav svarīgi, cik reižu dzīve neizdodas. Ir svarīgi sākt no jauna. Jāsāk atkal un atkal, kamēr izdosies, kamēr rezultāts apmierinās. Neraugoties ne uz gadiem, ne sociālo spiedienu. Ne uz ko! Tai jābūt grāmatai fantāzijas stilā. Kāpēc? Jo reinkarnācija nav pierādīta. Taču mums apkārt ir daudz neparastu cilvēku, elfu un burvju. To es zinu no savas pieredzes. Vajag tikai ieskatīties."

Projektu veidoja: Olga Petrova, Diāna Čučkova, Māris Morkāns, Oksana Džadana, Anatolijs Golubovs, Egita Pandare, Līgija Ciekure, Andra Čudare, Natālija Šindikova, Edgars Dāvidsons.