Es pati norāvos

Oļesja. Amfetamīns, ‘Bella Italia’ un deviņi bērni uz diviem

Foto: Māris Morkāns

Oļesjai patīk izšūt – saka, ka tas nomierina. Varot mierīgi padomāt par dzīvi. Sievietes roku rotā tetovējums itāļu valodā – “Mana ģimene – mans cietoksnis”. Tomēr īstu cietoksni viņa pagaidām nav uzbūvējusi. Ne Itālijā, kur piedzima viņas dēls, ne Latvijā, kur viņa nonāca cietumā par narkotiku tirgošanu.

Negaidīju, ka viss notiks tik ātri

Oļesja augusi labvēlīgā ģimenē, viss mainījies, kad vecāki izšķīrās. Pēc astotās klases viņa pameta skolu un sapinās ar sliktu kompāniju. “Iespējams, tajā brīdī man bija jābūt līdzās mammai. Bet es pati “norāvos”,” spriež Oļesja. Uz amfetamīna viņu “uzsēdināja” vecākās meitas tēvs, pēc tam viņa sāka tirgot narkotikas citiem. “Strādāt bija slinkums. Bet šis ir visvieglākais veids, kā pelnīt,” atzīstas jaunā sieviete. “Par sekām gan nedomā. Aizdomāties sāk tikai tad, kad nonāk cietumā.”

Kas ir “Krātiņš”

“Krātiņš” ir DELFI speciālizdevums par vienīgo sieviešu cietumu Latvijā. Tie ir stāsti par to, kāda ir ikdiena ieslodzījumā, kā arī sarunas ar sešām sievietēm, kas laiku nebrīvē pavada kopā ar saviem bērniem.

Neraugoties uz pieklājīgo stāžu – 10 lietošanas un sešiem tirgošanas gadiem –, Oļesja zonā nonākusi pirmoreiz. Viņa labi atminas, kā tika aizturēta: “Es it kā neslēpos. Tikai negaidīju, ka viss notiks tik ātri. Viņi neļāva ne mantas savākt, neko. Vienkārši atnāca un pateica, ka jāaprunājas iecirknī. Un es bez aizdomām braucu līdzi. Nosēdēju piecas dienas izolatorā, un tikai tad, kad atveda uz cietumu, sapratu, ka viss.”

“Mammu, kad tu būsi atpakaļ?” – “Kā tikko, tā tūlīt”

Oļesjai ir četri bērni. Trīs dzīvo ar viņas mammu, kas ir oficiālā aizbildne, bet jaunākā – deviņus mēnešus vecā meitiņa – ir kopā ar viņu cietumā. Meitiņa piedzima, kad Oļesjai jau bija piespriests sods.

“Kontrakcijas sākās negaidīti un kaut kā neskaidri. Visu dienu jutu, ka nedaudz iesāpas. Man bija spontānā aborta risks, domāju, ka sāpes saistītas ar to. Vakarpusē jau sapratu, ka tās ir kontrakcijas. Izsauca “ātros”, un tajā pašā dienā dzemdēju meitu,” atceras Oļesja. Ceturtās dzemdības viņai izrādījās pašas grūtākās.

Foto: Māris Morkāns

Ja meita kaut kad jautās par savas dzīves pirmajām dienām, Oļesja negrasās neko slēpt. “Ja viņa prasīs, nemelošu. Kāpēc gan? Agrāk vai vēlāk citi pastāstīs. Labāk lai bērns uzzina patiesību no mammas, nevis svešiem cilvēkiem,” skaidro sieviete.

Vecākajai meitai ir desmit gadu, viņa jau visu saprot. Dēliņi ir mazāki, vēl nesaprot. Tomēr visi viņi jautā vienu un to pašu: “Mammu, kad tu atgriezīsies?” – “Kā tikko, tā tūlīt,” atbild Oļesja.

Te katram savas problēmas

Oļesja cietumā ir jau pusotru gadu. “Es nekaunos. Esmu atbildīga par savām kļūdām. Ko sastrādāju, par to maksāju,” viņa mierīgi saka. “Cietums man daudz ir iemācījis. Sākumā biju agresīva, sprēgāju. Pasaka man vienu vārdu, es pretī desmit. Tagad esmu mierīgāka. Labāk noklusēšu, aiziešu maliņā, un viss. Nelīdīšu konfliktos. Kāpēc? Man tas nav vajadzīgs.”  

Oļesja vairs nesapņo. “Sapņi nepiepildās. Man galvenais, lai bērni būtu veseli. Un viss. Sapratu, ka esmu ļoti daudz muļķību darījusi... Tajā brīdī, kad kādam biju nepieciešama, manis nebija līdzās. It kā biju, bet vienlaikus manis nebija. Tas, ka viņi nevar pie manis pienākt un pajautāt... Tā ir mana vislielākā kļūda,” sieviete apklust, pār viņas vaigiem līst mēmas asaras.

Agrāk es daudz sapņoju. Bet sapņi nepiepildās.

Cietumā tevi neviens nežēlos – katram savas problēmas. Tāpēc sāpes un asaras ir jātur sevī: “Ļoti pietrūkst tuvo cilvēku. Te nav tāda cilvēka, kuram varētu pieiet un aprunāties. Brīvībā es varēju iet pie mammas. Viņa man ir ne tikai mamma, bet arī draugs... Tagad, kad ir slikti, sēžu istabā viena un cenšos pati pārvarēt stresu. Izvērtēt, apdomāt. Es necenšos pie kāda skriet un sūdzēties. Kāpēc? Te katram ir savas problēmas.”  

Foto: Māris Morkāns

Oļesja nevienam neuzticas, viņa ir noslēgta. Arī to iemācījusies cietumā: “Es varu palīdzēt, atbalstīt, bet ne vairāk. Es nelīdīšu citam dvēselē un arī savā nelaidīšu. Vienu reizi zonā apdedzinājos... Tu viņai uzticies, stāsti visu, bet, kad tev ir grūti, viņa no tevis novēršas. Vai tad tā ir draudzene? Man brīvībā ir viens draugs, kurš grūtā brīdī tik tiešām bija blakus. Bet pārējie ir tikai tā. Paziņas.”

"Te nav tāda cilvēka, kuram varētu pieiet un aprunāties"

Foto: Māris Morkāns

Dzīvosim kā draudzīga ģimene ar deviņiem bērniem

Par savu draugu Oļesja sauc vīru, jaunākās meitas tēvu. Viņi jau sen ir pazīstami, bet katram bija sava ģimene un sava dzīve. Vēlāk liktenis atkal abus savedis kopā: “Dziļi paklanos vīra priekšā, tieši viņš mani izvilka no tā visa, no tās dziļās bedres. Viņš man parādīja dzīvi no otras puses. Lika saprast, ka var normāli dzīvot, pelnīt un būt kopā ar ģimeni.”

Daudzbērnu mātes roku rotā tetovējums itāļu valodā – “Mana ģimene – mans cietoksnis”. Tieši ģimenē Oļesja redz savu glābiņu. Oļesjas vīrs ir daudzbērnu tēvs. Sieva nomira, un viņš palika ar četriem saviem bērniem un vienu pieņemto. Kad Oļesja iznāks no cietuma, viņi plāno dzīvot kopā.

“Tas nav sapnis. Es vienkārši zinu, ka tā notiks. Esmu izvirzījusi mērķi – audzināt bērnus, nolikt viņus uz kājām. Iet mācīties, strādāt. To, ko pagātnē darīju, vairs nedarīšu. Esmu pārvilkusi krustu... Galvenais – nenoiet no šī ceļa.”