Foto: F64

Vasaras Saulgriežu svinību laiks vilcies līdz pašai Pēterdienai, ko dainās dēvē par Lapainīti. Īsti svinamais brīdis ir 21. (kā šogad) vai 22. jūnijs, kā nu katru gadu astronomiski iekrīt. Par to, ka svinam pāris dienu vēlāk, parūpējusies kristīgā baznīca, piesaistot Jāņu svinēšanu Jāņa Kristītāja dzimšanas dienai, ko Romas katoļu baznīca svētī 24. jūnijā. Katram ir izvēle – ticēt baznīcas vai dabas kalendāram.

Kaut gan Saulgrieži iekrīt nabadzīgākajā gada laikā, kad vecie krājumi jau beigušies, bet jaunā raža vēl nav ievākta, tas tomēr nekad nav traucējis svētku līksmībai, jo drīz jau arī jaunā raža būs klāt. Mūsdienās, par laimi, šī rūpe atkrīt. Toties pārējās aktivitātes gluži labi ierakstās arī modernā cilvēka dzīves ritmā.

Lielākā rosība, protams, ir nevis Jāņu dienā, bet iepriekšējā – Zāļu dienā un Līgovakarā.
Sievietes uzpoš māju un pagalmu un gatavo svētku maltīti vakaram (Zāļu dienā kāva aunu un pirmo reiz vārīja jaunos lapu kāpostus ar auna aknām, plaušām un mugurkaulu), lai pēc tam mierīgu prātu dotos pļavās lasīt jāņuzāles. Ar tām pušķo istabu sienas un griestus, kā arī citas ēkas, lai nekur netrūktu svētības.

Kad pašu saimniecība nosvētīta, var doties jestri aplīgot kaimiņus. Pat tad, ja tur viss spīd un laistās un vagās nezāli ar lupu neatrast, kārtīgs līgotājs vienmēr atradīs, kam "piesieties"!

No jāņuzālēm tiek veidotas arī virtenes un saules vārti – vieni rietumos un vieni austrumos, simboliski atzīmējot saules diennakts rituma robežas. Kurš gan ir teicis, ka šādus dekorus nevar izvietot pilsētas dzīvokļa robežās? Tikai viens noteikums – zāles jāsaplūc Zāļu vakarā, jo tikai tad tām ir spēks. Otrā dienā plūktie augi vairs tik labi neder.

Ja šajā dienā ir appušķota baznīca un bērzi svētīti, tad saimnieces nosvētīto bērzu zarus aiznes uz māju un piestāda pa kāpostu dārzu, tad tārpiņi neēdot kāpostus. Ar tiem arī maigi jāieper bērni, lai aug gudri.

Lai vīri arī nedomā slaistīties – viņu pienākums ir gādāt, lai vakarā būtu viss nepieciešamais jāņuguns dedzināšanai. Arī bērzu un ozolu meijas vārtu un visu ēku durvju pušķošanai viņiem jāsarūpē. Pat jumtus izpušķo ar meijām, lai ēkās būtu pilnība un svētība.

Visi mājas darbi jāpaveic līdz launaglaikam jeb pirts laikam, lai tad visi, pirtī nopērušies, sagatavotos uz līgošanu. Arī gani šajā dienā appušķotos lopus laicīgāk dzen mājās. Par labu pušķošanu saimniece tad cienā ganus ar sieru un pienu. Zāļu dienas piens jāsataisa sviestā, un tas jādod ar maizi govīm, kad tām piens atrodas: tad govīm biezs piens un otrs to nevar noņemt (ak, aizdomīgie latvieši!). Vakarā govis slaukt nedrīkst, lai tās būtu veselīgas. Jāņu naktī staigājot raganas, govis slaukdamas. Ja atrodot izslauktu, tad tā govs vairs pienu nedodot. Vakarā saimnieces metušas uz piena traukiem smalkas nātres, lai raganas sadzeltos. Šajā naktī arī pieguļā nejāj, lai pasargātu zirgus no raganām un citiem mošķiem. Galu galā – arī pieguļnieki pelnījuši palīgot.

Un ne jau ar kuru katru var sadoties rokās un lidot pāri ugunskuram: senlaikos tā darīja pārīši – ticot, ka uguns burvestība viņus liktenīgi savienos.

Kad lielie darbi padarīti, tad pie pušķotiem galdiem, uz kuriem netrūkst siera, alus un raušu, var sākt svinēšanu. Pēc mielasta aplīgojot jāpārstaigā laidari, labības lauki (tad labībā usnes neaug) un jāpušķo bites ar ozola zariem, lai šajā gadā labi klājas. Kad pašu saimniecība nosvētīta, var doties jestri aplīgot kaimiņus. Pat tad, ja tur viss spīd un laistās un vagās nezāli ar lupu neatrast, kārtīgs līgotājs vienmēr atradīs, kam "piesieties"!

Gulēt Jāņu naktī, kā jau daždien lielos svētkos, nepiedien.

Foto: Vida Press

Tradīcija no saules rieta līdz lēktam dedzināt jāņuguni jeb Jāņu sveci (arī pūdeli, pundeli, raganu) ir saistīta ar simbolisku gaismas pārnešanu uz nākamo saules gadu. Kā tiek uzskatīts, uguns dedzināšanai jānotiek apkārtnes augstākajā vietā, jo jāņuguns godina un aicina gaismu, tāpēc tai ir jābūt redzamai un jāaptver maksimāli plaša teritorija. Visierastāk jāņuguns iekuršanai izmanto darvas mucu vai darvotu riteni kārts galā.

Piederās arī lēkšana pār ugunskuru, jo ugunij Līgo svētku kontekstā tiek piemērota arī šķīstīšanas, attīrīšanas un apbrīnojama spēkavota nozīme. Un ne jau ar kuru katru var sadoties rokās un lidot pāri ugunskuram: senlaikos tā darīja pārīši – ticot, ka uguns burvestība viņus liktenīgi savienos.

Senlatviešiem bija tradīcija ripināt no kalna lejā degošus ratu riteņus vai citus ripojošus un degošus priekšmetus, kuri arīdzan simbolizēja saules ritumu. Tomēr te nu tradīciju mīļotājiem, tāpat kā uguns lēkātājiem, pašiem jāizvērtē, cik drošs vai bīstams līgošanas apvidū ir šāds pasākums.

Foto: F64

Protams, neiztikt arī bez zīlēšanas un papardes zieda meklēšanas. Tiem, kuriem papardes ziedu meklēt vēl neļauj ieraksts dzimšanas apliecībā, arī nav jāgarlaikojas – piemēram, jauniem zēniem šajā naktī atrasts jāņtārpiņš sola vecumam piemērotu laimi.

Un kā tad ar pašu Jāņu dienu, kura tik cītīgi gaidīta? Tajā gan vairs nekādu lustēšanos nerīko, jo jāsāk jau domāt par vasaras un rudens grūtajiem darbiem. Līgo!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!