Izdod grāmatu 'Iespējamās tikšanās', kas stāsta par cilvēku ar invaliditāti dzīvi
Foto: Shutterstock

Ceturtdien, 7. novembrī, notika grāmatas "Iespējamās tikšanās" prezentācija, kurā piedalījās gan tās varoņi, gan sabiedrībā pazīstami mūziķi. Kā norāda grāmatas veidotāji, "Iespējamās tikšanās" ir nozīmīga grāmata par līdzcilvēkiem sabiedrībā – ar garīgiem vai fiziskiem traucējumiem, kas, atklājot savu ikdienu, apņēmību, mērķus, kā arī ceļu uz tiem, var kļūt par iedvesmas avotu ikvienam.

Grāmatā iespējams lasīt vairākas sarunas starp Latvijā pazīstamiem cilvēkiem un cilvēkiem ar invaliditāti un viņu tuviniekiem. Sarunās tiek vēstīts par neērtiem jautājumiem un tēmām, kas bieži publiski netiek cilātas. To mērķis ir parādīt sabiedrībai, ka mūsu vidū ir ļoti dažādi cilvēki, un veicinātu izpratni un iejūtību pret atšķirīgo.

Lūk, neliels fragments no sarunas, kurā piedalās Uldis Marhilevičš, Roberts Reingolds un viņa tētis Uldis.

"Uldis Marhilēvičs: Robert, tu man vari vaicāt jebko! Es tev atbildēšu. Vienīgi par savu atalgojumu stāstīšu tev zem četrām acīm (smejas).

Roberta tētis Uldis: Robertu īpaši neinteresē nauda un ar to saistītas lietas, viņam par naudas vērtību nav izpratnes. Dievs viņam iedevis vecākus, kas par viņu rūpējas – Robertam tiek nodrošināts viss nepieciešamais –, un Dievs viņam iedevis mākslu, mūziku. Viņam nevajag ne mersedesu, ne māju, viņš ir pieticīgs savās prasībās. Austiņas, lai varētu klausīties mūziku, "Dinamo" fanu krekls.. Tas ir viss, kas viņam nepieciešams.

Uldis Marhilēvičs: Man tūlīt būs 62 gadi, un tikai tagad lēnām sāku izprast dzīves jēgu. Atšķirībā no mums, pārējiem, Robertam ir izpratne par to. Patiesībā viss ir tik vienkārši... Kad tu beidzot to izproti, tad sāc atbrīvoties no mantām. Man kļūst vieglāk, kad atbrīvojos no lietām, kas krātas gadiem. Jo viss, kas ir tavs, tevi būtībā padara atbildīgu par lietām, kas tev pieder. Vienalga, vai tie ir milzu konti vai īpašumi. Tikai ar gadiem ieraugi, ka īstās vērtības ir pavisam citas. Šādas atklāsmes gan nāk tikai ļoti īpašos brīžos, visbiežāk tad, kad kaut kas notiek ar veselību. Tad šķiet – cik viss ir vienkārši.. Redz, mums paiet viss mūžs, lai to iemācītos. Bet Robertam tas vienkārši iedots. Viņš ir laimīgs mūzikā. Bet mēs tepat, blakus, taustāmies...

Roberta tētis Uldis: Roberts nekad nav gājis mūzikas skolā, viņš nepazīst notis. Viņš pāris reižu noklausās kādus skaņdarbus, dziesmas, tad pāris reižu izmēģina un vēlāk spēlē pēc dzirdes. Vienkārši atceras. Nonoliedzami, tas ir liels darbs arī no Roberta mammas puses. Viņa ar Robertu daudz strādā un māca, kad dziedāt augstāk, kad zemāk. Ne vienmēr tas ir vienkārši... Tomēr Roberts dzied korī, un viņam tas ļoti patīk.

Roberts Reingolds: Es visu dziedu un spēlēju pēc dzirdes!

Uldis Marhilēvičs: Koris, kolektīvisms – tā ir ļoti laba lieta. Jo tas palīdz nobremzēt savu ego. Koris mūzikā ir piemērs. Jo bieži solisti atnāk uz kori un nevar tajā iekļauties. Jo pieradis būt viens, nedzird citus. Tā ir ļoti smalka lieta..."

Source

DELFI Viņa
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form