Tuvojoties konferencei, sarunā ar Lauru Dennler skaidrojam, kāpēc pārliecība ir svarīga ne tikai publiskajā runā, bet arī ikdienas dzīvē, apskatām veidus, kā iespējams to trenēt, un faktorus, kas var likt pārliecību zaudēt.
Nav šaubu, ka ikviens vismaz reizi dzīvē ir sevi no kaut kā atturējis vien tādēļ, ka nav juties gana pārliecināts par sevi. Tas jau liek noprast, ka pārliecībai mūsu dzīvē ir liela nozīme. Pieturoties pie šīs domas – kāpēc tā ir svarīga? Kur pārliecība var noderēt?
Pārliecība ir saistīta ar cilvēka statusu. Tas nozīmē – ja es esmu cilvēks ar bēdīgu pārliecību par sevi vai par publiskās runas tematu, mans statuss uzreiz iet uz leju, es jūtos sliktāks par citiem. Taču cilvēkiem patīk draudzēties un veidot attiecības ar tiem, kuriem ir pēc iespējas augstāks statuss. Tāpēc mēdz notikt, ka nepārliecināts, ikdienišķs cilvēks neapzināti rada situāciju, kurā cilvēkiem nav patīkami vai interesanti atrasties viņa klātbūtnē. Tad, kad mums ir darīšana ar cilvēku, kurš ir nepārliecināts, it īpaši, ja tas notiek publiskajā runā, šāds cilvēks neapzināti apzog pārējos. Auditorija nenāk uz lekciju, lai tērētu savu laiku un uzmanību, tā nāk, lai uzlādētos un gūtu enerģiju. Taču, ja uz skatuves iznāk cilvēks, kurš nav par sevi pārliecināts – nepārliecināts par sevi vai izvēlēto tematu –, auditorija no tā negūst enerģiju, klausītājiem ir sajūta, ka viņi vairāk iztērē, veltot savu uzmanību, nekā saņem.
Ko šis pārliecības trūkums izraisa apkārtējos? Tie, kas auditorijā jau ir ne pārāk labā noskaņojumā, kļūs vēl sakaitinātāki, neapmierinātāki, dusmīgāki, kā arī šādu cilvēku daudzums pieaugs. Savukārt tie, kas ir empātiskāki (tās ļoti bieži ir sievietes), redzot par sevi nepārliecinātu lektoru, jutīsies atbildīgi, lai viņam viss izdotos vai lai nekļūtu vēl sliktāk. Rezultātā empātiskāki cilvēki lekcijas beigās ir noguruši. No tā izriet, ka nepārliecināts cilvēks netīšām ir radījis situāciju, ka auditorija ir viņa kruķi, uz kuriem balstīties, – viņš nevis auditoriju uzpilda ar enerģiju, foršām zināšanām, labām sajūtām, bet gan patērē to no klausītājiem.
Runājot par to, kāpēc cilvēkiem noder pārliecība ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē, – tā ir īpašība, kuru abi dzimumi partnerī uzskata par vienu no saistošākajām. Sievietes pārsvarā grib būt kopā vīriešiem, kuri ir par sevi pārliecināti. Vīrieša pārliecība par sevi sievietē rada drošības sajūtu ("vīrietis, kurš spēj pastāvēt par sevi, spēs pastāvēt arī par mani"), kā arī netieši ir apliecinājums viņa statusam. Jo pārliecinātāks vīrietis, jo augstāks viņa statuss un jo drošāk arī sieviete jūtas par savu statusu apkārtējo acīs. Tāpat man vīrieši ir teikuši, ka tad, kad viņu sieviete ir par sevi pārliecināta, tas palīdz gan viņas, gan vīrieša statusam citu acīs.
Tieši tāpat ir biznesā. Vai es gribētu biznesa partneri, kurš par sevi ir nepārliecināts? Tas nozīmē, ka man būtu jābūt pārliecinātai ne tikai par sevi, bet vēl būtu jārūpējas par to, lai arī viņš būtu gana pārliecināts par sevi, varētu normāli strādāt un viņa pārliecības trūkums neradītu nevajadzīgas problēmas mūsu darbā.
Pārliecības nozīmi mūsu dzīvē esam noskaidrojuši, bet kas vispār ir pārliecība? Kā to varētu definēt?
Viens veids, kā definēt pārliecību, – skatīties, cik droši cilvēks jūtas vispirms vidē, kurā atrodas, un, ja tas ir publiskajā runā, cik droši viņš jūtas saistībā ar izvēlētās tēmas pārzināšanu vai tās noderīgumu auditorijai. Tāpat cilvēkam palīdz iekšējā sajūta: lai arī kas notiktu, ar viņu viss būs kārtībā un viņa dzīve vai karjera turpināsies.
Saistībā ar pārliecību ļoti liela loma ir cilvēka spējai justies drošībā – gan ārējos apstākļos, gan arī iekšēji, pašam sevī. Daudziem cilvēkiem varētu būt pagrūti auditorijas priekšā justies drošībā visu laiku, tāpēc šajā gadījumā vajag meklēt veidus, kā justies pietiekamā drošībā vismaz minimāli vajadzīgo laiku, un tad apzināti sevi trenēt šādi justies.
Pārliecības trenēšanā noder, ja cilvēks apzināti mācās uzņemties saprātīgus riskus. Nevis baiļu dēļ neko nedara, bet apsver, kāds varētu būt sliktākais scenārijs, kā to risināt un kā līdz tam nenonākt, tad izvērtē, vai ir gatavs šo risku uzņemties. Ja tas ir tā vērts, rīkojas, būdams gatavs, ka var arī neizdoties tā, kā sākotnēji bija iecerējis.
Runājot par iespējamo rezultātu, sasniegumi, pārvarot savu nedrošību, mūsos rada patīkamas sajūtas, kuras izmantojam par pamatu, lai pēc tam uzdrošinātos darīt kaut ko vēl vairāk. Savukārt, ja izgāžamies, tas trenē prasmi neaiziet bojā, bet celties augšā un darīt tālāk. Ja cilvēks spēj iemācīties saskatīt savu ieguvumu situācijās, kurās šķietami ir zaudējis, brīžos, kad dzīve kārtējo reizi "iegāž pa muti" un klājas ļoti smagi, viņš spēj piecelties un tikt galā, jo apzinās, ka arī šis notikums viņu neiznīcinās.
Pēc maniem novērojumiem, ne visiem piemīt pārliecība par sevi un saviem spēkiem. Ar kādām metodēm vai rīkiem iespējams to trenēt?
Ko trenēt, ir atkarīgs no tā, kāds ir cilvēka pārliecības līmenis. Tiem, kas uzskata, ka viņiem ir ļoti zems pārliecības par sevi līmenis, bieži palīdz vēršanās pie prasmīga terapeita. Tā ir veselīga rīcība, ja cilvēks grib dzīvot drosmīgāku un brīvāku dzīvi, jo tur ļoti palīdz lielāka pārliecība par sevi. Te svarīgi pieminēt, ka liela nozīme ir tam, kādu pārliecību mūsos bērnībā ielikuši cilvēki mums apkārt, piemēram, ģimene un citi cilvēki, kurus augot esam uzskatījuši par savām autoritātēm. Nereti cilvēkus ar zemu pašapziņu gūstā tur sāpīga pagātnes pieredze un traumas, un šīs situācijas atrisināt var palīdzēt terapeits. Viena no terapijām, kas ir ļoti palīdzoša, ir kognitīvi biheiviorālā (strukturēta īstermiņa terapija, kas virzīta uz konkrētu terapijas mērķu izvirzīšanu un sasniegšanu, – red.).
Savukārt tiem, kuriem šķiet, ka ar pārliecību viss ir kārtībā, taču uzstāties tik un tā ir bail, pirmkārt vajag novērot, kādas sava statusa apzināšanās sajūtas rodas, gan esot neierastā situācijā, gan satiekoties ar citiem cilvēkiem, kuru klātbūtnē cilvēks nejūtas ērti. Vai cilvēks jūtas zemāks par citiem, līdzvērtīgs vai pārāks. Un pēc iespējas jācenšas sevi trenēt būt līdzvērtīgam – neatkarīgi no tā, vai šis cilvēks kaut kādā statusa griezumā ir par tevi augstāks vai zemāks.
Tomēr ar pārliecību ir jābūt uzmanīgiem – nedrīkst jaukt pārliecību ar iedomību. Iedomība cilvēkus atgrūž, bet iedomīgais cilvēks par šo problēmu no citiem nereti uzzina stipri vēlu un nespēj laicīgi koriģēt savu uzvedību. Tāpēc jebkuram cilvēkam ir izdevīgi mācīties, ka viņš nav nedz pārāks, nedz zemāks par otru. Mācīties būt līdzvērtīgam ir vienkārši, un to var sākt ar ikdienišķu sarokošanos. Satiekot jebkuru cilvēku, ir noderīgi sevi trenēt sarokoties vai sasveicināties kā līdzvērtīgam. Nekas, ka otrs varbūt ir augstāk stāvošs, vairāk pieredzējis, bagātāks par tevi vai viņam ir lielāka slava.
Savukārt, ja cilvēks stāv liela izaicinājuma priekšā, kur viņam vajadzīga arvien lielāka pārliecība, it īpaši, ja ir saskarsme ar citiem augsta statusa cilvēkiem, jātrenējas būt starp šādiem cilvēkiem. Šādus cilvēkus var satikt caur paziņām vai, piemēram, darbavietā uzdrošināties runāt ar augstāka ranga kolēģiem un tamlīdzīgi. Tāpat, ja sabiedrībā redzam pazīstamu cilvēku un tas viņam netraucēs, var pieiet klāt un izteikt komplimentu.
Cita svarīga prasme, kas trenē pārliecību, ir skatīšanās acīs, ko daļa cilvēku neprot vai dara nelabprāt. Šeit labs treniņš ir doties uz veikalu (jo glaunāku, jo iedarbīgāk) un sākumā trenēties ar pārdevējiem. Nav obligāti uzreiz kaut kas jāpērk, bet var doties noskaidrot, vai, piemēram, ir pieejams konkrēts apavu pāris vai apģērbs. Jau iepriekš izdomā, ko pārdevējam jautāsi, un, to darot, skaties viņam acīs. Tiem, kas par sevi jau ir pietiekami pārliecināti, tas, iespējams, nesagādās nekādas grūtības. Tādā gadījumā vajag sameklēt personu, ar kuru runājot ir neērti skatīties acīs statusa atšķirību dēļ, tādējādi pamazām kāpinot sava treniņa grūtības pakāpi.
Tāpat pārliecību palīdz trenēt publiska jautājumu uzdošana. Esmu pamanījusi, ka tie, kuri iedarbīgi progresē savā publiskajā runā, mēdz būt cilvēki, kas, arī esot auditorijā, uzdod ļoti labus jautājumus, jo, pirmkārt, uzdrošinās tos uzdot. Esmu novērojusi, ka Latvijā konferencēs vai lekcijās, kad sākas sadaļa ar jautājumu uzdošanu, cilvēki salīdzinoši retāk tos uzdod, nekā tas notiek Rietumeiropā vai Ziemeļamerikā. Tā arī ir vēl viena lieliska vieta, kur trenēties, – noskaņojies tam, ka iesi uz pasākumu un, ja būs iespēja uzdot jautājumus, izdomāsi, ko pajautāt, un, visiem dzirdot, uzdrošināsies to darīt, nevis baidīsies izskatīties muļķīgi.
Ja runa ir par gana pārliecinātiem cilvēkiem, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ var noderēt vēl lielāka pārliecība par sevi un ticība saviem spēkiem, labs vingrinājums ir, darot to, ko cilvēks jau dara labi, uzdrošināties vismaz vienu lietu izdarīt veidā, kas liek justies kaut mazliet nedroši. Laikā, kad augstskolā mācījos psiholoģiju, kāds pasniedzējs reiz teica: "Ja gribi būt labs pasniedzējs, tev katrā nodarbībā ir jāuzdrošinās izdarīt kaut ko tādu, par ko tev ir neērti." Piemēram, vienu reizi aiziet uz nodarbību ar dažādu krāsu kurpju šņorēm, bet nākamajā reizē jau ar katru kurpi savā krāsā u. tml.
Pārliecība nav kaut kas, ko var iegūt vienas dienas laikā, taču cilvēkiem bieži vien vajag visu un tagad. Vai ir metodes, ar kurām cilvēki mēģina apkārtējiem radīt viltus pārliecības iespaidu?
Ir cilvēki, kas ar ārējo izskatu mēģina radīt pārliecības efektu. Taču, ja cilvēkam nav iekšējās pārliecības par sevi, ar centieniem to parādīt ārēji būs par maz, jo skatītājiem var rasties sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Kad runājam par pārliecību, cilvēki ļoti cenšas, lai stājā, balsī, arī izskatā ir redzama pārliecība. Tās visas ir vajadzīgas un iedarbīgas lietas, taču, ja cilvēks nestrādā pie iekšējās pārliecības par sevi kā par cilvēku, kam ir vērtība, kā arī to, ka vērtība ir tam, ko viņš dara, tad ārējais būs tikai daļēji iedarbīgs. Tādējādi rezultāts būs līdzīgs kā kādā multfilmā, kur pelēns baidījās no kaķa.
Bailīgs pelēns satika labo burvi, kas viņu pārvērta par kaķi, lai pelēns, būdams jaunais kaķis, nebaidītos no agrākā kaķa. Taču pelēns, neskatoties uz to, ka pats bija kaķis, viņš joprojām no citiem baidījās. Pēcāk burvis pelēnu pārvērta par suni, bet, arī neskatoties uz to, ka kaķiem bail no suņiem, pelēns suņa izskatā joprojām bēga no kaķa. Visbeidzot viņu pārvērta par tīģeri, bet pat tad viņš muka no kaķa. Beigās burvis vien noteica: "Kāda jēga? Ja esi pele, tad arī paliec pele." Līdz ar to ir būtiski rūpēties par sevi, lai tā iekšējā "pele" nedzīvo tālāk kā pele, jo neviens cilvēks patiesībā tāds nav. Katrs ir savā veidā ļoti vērtīgs un vajadzīgs.
Papildinot pārliecību veidojošo prasmju sarakstu, svarīgi pieminēt kompetenci – spēju pārzināt savu izvēlēto tēmu, jomu. Piemēram, ja eju uzstāties vai vēlos izkarot savu vietu darba vidē, man jārūpējas par to sadaļu, par kuru esmu atbildīgs. Runātājam jāpārzina materiāls, kuru stāsta, tāpat kā darbiniekam – sava darba joma. Pārliecību publiskajā runā cilvēks sev var pacelt, ja uzstāšanās reizei trenējas.
Privātajās attiecībās tas būtu pārzināt sevi un spēt sevi pieņemt, kāds es esmu. Nekautrēties par to, kas es esmu. Savukārt, ja cilvēkam ir kāda īpašība, par kuru viņam ir neērti, vai to apkārtējie redz vai neredz, nepieciešams strādāt pie tā, lai šī īpašība dzīvē netraucē. Ļoti svarīgi ir, lai mēs paši sevi pieņemam, nevis jāpieņem savi ierobežojumi – "Es tur neko nevaru darīt", bet gan ar ļoti lielu sapratni un iejūtību jāattiecas pret sevi – "Šobrīd esmu šāda", nemokot sevi ar pārmetumiem. Saprotot, vai ir kaut kas, ko var lietas labā darīt, jāpieņem lēmums darīt kaut ko vai nedarīt neko. Ja izvēlos nedarīt neko, tad kā es varu ar to labi sadzīvot?
Iepriekš jau pieminēji, ka sasniegumi rada drošu pamatu, kas palīdz arī turpmāk uzdrošināties. Savukārt no neveiksmēm varam mācīties un kļūt stiprāki. Taču pieņemu, ka ne visi ir gana spēcīgi, lai nepadotos neveiksmēm, tādējādi viņu pārliecība par sevi un saviem spēkiem krītas. Kas vēl var likt zaudēt pārliecību?
Noticēšana meliem. Vispirms mēs noticam tiem meliem, kurus stāstām paši sev par sevi. Bieži vien tās ir domas par sevi, kas ir saņemtas mantojumā no citiem cilvēkiem, piemēram, no vecākiem, kas cilvēku ir salīdzinājuši ar citiem. "Kaimiņu Anniņai ir labākas atzīmes, tavas klases Pēteris ir stiprāks, tev arī tādam jāiemācās būt" u. tml. Beigās mēs šīs lietas pieņemam kā savu pārliecību.
Tāpat arī noticam dzīves notikumiem, kurus uztveram kā neveiksmi, izgāšanos. Pieņemam to kā gala spriedumu: "Es izgāzos, tātad esmu slikts cilvēks. Nekam nederīgs cilvēks. No manis nav nekādas jēgas." Mēs neskatāmies uz to kā pieredzi vai notikumu, kurā ir vērtīgas zināšanas, no kurām var mācīties un iet tālāk. Taču jāatceras, ka reizēm ir arī situācijas, no kurām nav, ko mācīties, ir vienkārši jāiet tālāk. Nevajag neko, ko paši vai kāds cits uzskata par izgāšanos, ielaist mūsu sirdī, dvēselē, jo neviena neveiksme vai izgāšanās nenosaka manu kā cilvēka vērtību. Problēma sākas tad, ja mēs tam noticam.
Labā ziņa ir tā, ka ir iespējams sevi pasargāt no pārliecības grāvējiem, taču jāņem vērā, ka, visticamāk, tas neizdosies vienas dienas laikā. Sevi no tā varam pasargāt divos veidos – cenšoties atrasties vidē, kas cilvēku nerauj uz leju, kur nav nepārtrauktas kritikas, jo ilgstoša atrašanās šādā vidē neviena cilvēka pašapziņai par labu nenāk. Jārūpējas par to, lai esam starp konstruktīviem, vēlams, pozitīviem vai vismaz neitrāliem cilvēkiem, lai neturpinām atrasties negatīvas vides postošajā ietekmē.
Otra lieta ir – kāda ir mūsu iekšējā vide, kuru mēs radām paši ar savām domām. Daudzi cilvēki, kam ir grūtības ar pārliecību par sevi un savām spējām, ir ļoti pieraduši pie sev neizdevīgām un negatīvām domām par sevi, tādējādi tām noticot. Rezultātā, lai arī ko cilvēks darītu, negatīvās domas neatkāpjas, tāpēc bieži vien šādi cilvēki padodas. Taču vienmēr ir jēga censties, un jāsaprot, ka, 25, 30 un vairāk gadu dzīvojot ar šādām noniecinošām domām, būs vajadzīgs laiks, lai no tām atbrīvotos. Ar vienu semināru vai terapijas nodarbību, visticamāk, nepietiks. Jācenšas izvēlēties tās domas, kas nevis traucē, bet palīdz dzīvot, un jāmācās pie tām turēties.
Vairāk informācijas par publiskās runas konferenci "uz: RUNA", tās programmu un lektoriem meklē šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
