Vēstule varmācīgam vīrietim: es neticēju, ka var būt labāk

Vēstule varmācīgam vīrietim: es neticēju, ka var būt labāk
Foto: Shutterstock

Ikvienas sievietes, kas cietusi no vardarbības, stāsts ir atšķirīgs, tomēr daudzos no tiem ir līdzīgas iezīmes. Sākotnēji varmāka var šķist mīlošs un gādīgs, tāpēc upuris notikušajā vaino sevi. Neticību, ka iespējams citādāk, ka var dzīvot labāk, izjūt teju katra. Lai palīdzētu izprast dzīvi vardarbīgās attiecībās, piedāvājam iepazīties ar speciālistu sagatavotu vēstuli, ko sieviete varētu rakstīt vardarbīgam vīrietim.

"No brīža, kad pirmo reizi izdzirdēju Tavu balsi, zināju, ka tu esi īpašs cilvēks. Mēs stundām ilgi runājām un dalījāmies savos noslēpumos. Mēs smējāmies, runājāmies un smējāmies vēl vairāk. Mums bija brīnišķīga dzīve un šķietami laimīga ģimene. Mums ir lielisks dēls, mums bija gandrīz nesalaužama draudzība un mīlestība, kas bija dziļāka par jebko, ko esmu piedzīvojusi.

Laikam ritot, viss mainījās. Arvien biežāk sastapāmies ar aizvainojumu, sāpēm un nožēlu. Jau trīs mēnešus pēc mūsu kāzām Tu kļuvi agresīvs. Tu uzstāji, ka man ir dēka. Tu biji greizsirdīgs, kaut arī es biju uzticīga. Tavi pārmetumi bija nepelnīti, bet Tu manī neklausījies. Tu biji greizsirdīgs pat uz maniem draugiem, Tu noniecināji manu izglītību un darbu, lai padarītu mani vāju. Es sāku justies ļoti neērti ar Tevi kopā kaut kur iziet, bet nedrīkstēju nekur iet bez Tevis. Izvairījos apmeklēt pasākumus ārpus mājas, lai tikai aiztaupītu pārmetumus, kurus man izteici un "sodus", ko pēc tam saņēmu.

Es nemitīgi meloju ģimenei un draugiem, ka mūsu attiecības ir ideālas. Es biju tik nobijusies, ka izmisīgi slēpu savainojumus uz ķermeņa, ko biji tur atstājis pēc kārtējās iekaustīšanas. Man bija kauns un es pat nespēju uz sevi paskatīties spogulī, cik ļoti biju sākusi sevi ienīst. Tu tik bieži man teici, ka neviens ar mani nespētu būt kopā, un Tu ar mani dzīvo tikai žēluma pēc. Tu atkal un atkal atkārtoji, cik resna, neglīta un nevērtīga es esmu. Tu to teici tik bieži, ka ar laiku sāku to pieņemt par absolūtu patiesību. Tāpēc es negāju prom. Neticēju, ka varēšu dzīvot labāk, neticēju, ka esmu kaut kā vērta.

Visvairāk sāpēja tas, ka es Tevi patiešām mīlēju, un atdotu visu, lai mēs nekad tik tālu nenonāktu. Taču tev tas acīmredzot nebija svarīgi, varbūt bija, taču tu nespēji atrast veidus, kā kopt mūsu mīlestību un būt kopā. Es mēģināju samierināties, jo gribēju, lai esam līdzās. Taču ar laiku sapratu, ka kopā pavadītie skaistie gadi ir pagātne. To aizēnoja naids, izmisums un nepanesamas sirdssāpes. Man ir žēl, ka mana mīlestība vien nespēj piepildīt šo tukšumu. Es nožēloju, ka Tevi tik ļoti mīlēju, ka ļāvu Tev pret mani izturēties nežēlīgi, ignorējot savu un mūsu bērna pašsajūtu. Diemžēl Tu nevari paņemt atpakaļ niknos, naidīgos vārdus un sāpīgos sitienus.

Es zinu, ka esmu pieļāvusi smagas kļūdas un sliktus lēmumus, ļaujot sev darīt pāri. Pateicoties mūsu kopā pavadītajam laikam, man ir bijusi iespēja mācīties. Tagad es tikai vēlos, lai arī Tu "atrodi savu ziedu nezāļu laukā". Vēlos, lai Tu sastopi to, kas liek Tev pasmaidīt un saprast savas kļūdas. Šis ir brīnišķīgs laiks mums abiem, lai mainītu to, ko zaudējām gadu gaitā. Dzīve ikdienas bailēs ir padarījusi mani par stiprāku cilvēku, un es novērtēju katru dienu, kad pamostos, un man vairs nav bail. Paldies Tev par to! Un paldies Tev par to, ka parādīji, cik esmu stipra!

Priecājos, ka pazinu Tevi, priecājos, ka mīlēju un esmu pateicīga, ka pēc visa spēju turpināt piepildīt savu dzīvi ar mīlestību: pret sevi, bērnu un pasauli."

Speciālista komentārs

Skaidro Santa Ozoliņa, krīžu centra "Skalbes" klīniskā psiholoģe, atbalsta tālruņa noziegumos cietušajiem koordinatore

Strādājot ar vardarbībā cietušajiem, pamatā pēc palīdzības vēršas sievietes, taču arvien vairāk to dara arī vīrieši, kas paši piedzīvojuši pazemojumu partnerattiecībās. Nenoliedzami, no kļūšanas par vardarbības upuri nav pasargāts neviens, taču statistikas dati joprojām ir nepielūdzami – cietušo sieviešu pārsvars ir nomācošs. Pēdējā laikā mēdijos arvien vairāk tiek runāts par vardarbību un cietušajiem, taču gandrīz nemaz par to, kas notiek ar varmāku, kādi ir iemesli šādai rīcībai, kāda palīdzība viņam būtu nepieciešama un kas var palīdzēt pārtraukt šāda veida uzvedību.

Nevar noliegt, ka darbs ar sevi gan vardarbības, gan citos gadījumos prasa daudz enerģijas, resursu un atbalsta, taču tas ir iespējams. Lielākais kavēklis uzsākt terapiju parasti ir vardarbības veicēja grūtības definēt un apstiprināt, ka viņa uzvedība ir vardarbīga. Nereti uzbrucēji paši jūtas kā upuri un, iespējams, jau no bērnības iemācījušies problēmas risināt tikai vardarbīgā, kontrolējošā veidā. Visbiežāk vainīgais izprot, ka izrēķināšanās un pakļaušana ir krimināli sodāma, taču vienalga iekšēji izjūt, ka viņam ir taisnība.

Lai uzsāktu pārmaiņas, nepieciešams godīgi atbildēt uz diviem vienkāršiem jautājumiem – "vai esmu vardarbīgs?" un "vai vēlos mainīties?" Ja atbilde ir apstiprinoša, pirmā un vissmagākā izmaiņu daļa ir atzīt, ka tava uzvedība ir nepareiza un nav pieļaujama. Ir ļoti svarīgi uzņemties atbildību par problēmu un saņemt palīdzību, lai to pārtrauktu.

Ļaunprātīgas uzvedības maiņa ir ilgstošs un izaicinājumiem bagāts process, kuru grūti iedomāties darām vienatnē. Saņemot palīdzību, vardarbīgajam partnerim ir iespēja mainīties un iemācīties, kā izturēties pret otru ar patiesu cieņu. Tāpēc ir svarīgi, ka rehabilitācijas process norit profesionāla speciālista pavadībā. Iesākumā profesionālis var palīdzēt ieraudzīt ieguvumus un jēgu vardarbības pārtraukšanai, tālāk arī būt blakus pārmaiņu procesā.

Vardarbīga izturēšanās, kā likums, veicina attiecību un ģimenes zaudējumu, cietušā veselības problēmas, nāvi vai emocionālu atsalumu pret partneri. Nereti pāris izjūt mīlestību viens pret otru un ilgojas pat tad, kad izjutuši pret sevi nežēlīgu izturēšanos. Un parasti tas notiek tādēļ, ka kopdzīvē ir bijuši arī lieliski brīži. Interesanti ir tas, ka grūtību priekšā, lai izturētu smagos apstākļus, cilvēks atminas tieši labo, lai emocionāli aizsargātos no traumas, ko piedzīvo šobrīd. Tas var izskaidrot, kāpēc liela daļa vardarbības upuru šādas attiecības turpina gadiem. Taču jāatceras, ka jo ātrāk problēma tiek risināta, jo ir lielāka iespēja attiecības saglabāt. Turklāt sava atbildība šeit ir abiem no partneriem – vienam nesamierināties ar notiekošo, otram – atzīt, ka ir vardarbības veicējs un šāda uzvedība nav pieņemama.

Ja esi kļuvusi par vardarbības upuri, aicinām zvanīt uz cietušo atbalsta tālruni 116006, lai saņemtu profesionālu padomu un atbalstu. Bet atceries, ja, šķiet, ka pastāv tūlītējas fiziskas briesmas, zvani policijai pa tālruņa numuru 112. Plašāk par atbalstu vardarbībā cietušajiem lasi šeit.

Materiāls tapis Labklājības ministrijas un Eiropas Savienības programmas "Tiesības, vienlīdzība un pilsonība" līdzfinansētā projekta "Izpratnes veidošanas kampaņa par nulles toleranci attiecībā uz vardarbību pret sievietēm "Vardarbībai patīk klusums" ietvaros.

Source info

DELFI Viņa


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl