Vēzis nav nolemtība: iedvesmojošs stāsts par uzvaru pār slimību
Foto: Shutterstock

Vēzis ir viena no biedējošākajām (īpaši, ja par to neko nezina) slimībām, kas reti pāriet tāpat vien, bez ķirurģiskas iejaukšanās, smagas apstarošanas vai ķīmijterapijas. Un arī tad parasti iespējams vien paildzināt dzīvi, nevis izārstēt slimību. Tomēr, atklāts laicīgi, arī vēzis ir ārstējams, un iespējami arī ļoti veiksmīgi slimības ārstēšanas scenāriji. Lūk, Kristīnes stāsts, kā viņai izdevās uzvarēt slimību.

"Man bija 18 gadu, kad uzzināju, ka esmu slima ar vēzi. Esmu mēnešiem dzīvojusies pa slimnīcām. Vāju, bālu, izkāmējušu ārsti mani dzenāja viens pie otra un meklēja jaunus manas slimības cēloņus," stāsta Kristīne portālam "Womanparadise".

Smagā diagnoze un slimība

Vēzis nav nolemtība: iedvesmojošs stāsts par uzvaru pār slimību
Foto: Shutterstock

"Pastāvīgā stresa dēļ es praktiski pārstāju ēst un gulēt. Nonācu pat tik tālu, ka pati sāku meklēt savas sliktās pašsajūtas cēloņus un skaidrot, kas ar mani īsti notiek. Simptomi līdzinājās limfomai - ļaundabīgam audzējam, kas skar organisma limfātisko sistēmu," viņa stāsta. "Vēlāk pie ārstiem devos ar pašas noteikto diagnozi. Dzirdēju tikai sekojošo – "ko tu izdomā" un "tu esi pārāk jauna kam tādam". Katru dienu bija viens un tas pats."

Tāpēc, kad beidzot saņēmusi nosūtījumu pie onkologa, un diagnoze tikusi apstiprināta, Kristīnei šoks nemaz neiestājies, bet bijis atvieglojums par to, ka ir atrasts sliktās pašsajūtas cēlonis: "Es taču esmu jauna un stipra, nodomāju." Pēc statistikas esot tā, ka 90 procenti limfomas slimnieku mēdzot izārstēties, tāpēc ārsti teikuši, ka ar meiteni būšot tāpat. Taču, uzzinot, kāda veida ārstēšana sagaida, Kristīnes optimisms noplacis.

"Mana slimība neparedz operatīvu iejaukšanos, taču no ķīmijterapijas un apstarošanas izvairīties nevaru. Bija sākusies smagākā slimības stadija. Sākumā tā bija agresija. Uzdevu sev jautājumus – kāpēc es, man ir tikai 18 gadu, un es esmu pārāk jauna. Skaista, jauna, mācos otrajā kursā psiholoģijas fakultātē, bet tagad būšu piekalta gultai ar neskaitāmiem katetriem," Kristīne atceras slimības sākuma stadiju.

"Pats šausmīgākais tobrīd man šķita, ka es pazaudēšu savus skaistos, garos matus. Es nekādi nevarēju pieņemt diagnozi un ārstniecību. Nevarēju pieņemt vārdu "vajag", neko negribēju darīt. Saņemties un kaut ko darīt mani piespieda tikai domas par mammu. Viņa man ir tuvākais cilvēks. Es sapratu, ka viņa pārdzīvo līdz ar mani. Es ļoti notievēju no savas slimības, savukārt viņa – no nerviem. Esmu vienīgais bērns ģimenē, un mums vienmēr ir bijušas tuvas attiecības, un tagad notika šis… Mammai bija daudz grūtāk nekā man."

"Mati izkrita… Tobrīd gan es iegādājos skaistu parūku, tāpēc tas mirklis pagāja vairāk vai mazāk mierīgi.” Kristīne

"Toreiz man uzradās daudz draugu," Kristīne atceras. "Parasti paziņas kļuva par īstiem un tuviem draugiem. Es nevienam neslēpu savu diagnozi. Uzskatu, ka nevajag noliedzoši izturēties pret onkoloģiju. Tā nav venēriska slimība, tas nav nekas nosodāms, un par to nevajag kaunēties."

Kristīne stāsta, ka smagi esot pārcietusi ārstēšanos, bet kļuvis labāk. "Slimība atkāpās, tas bija redzams. Sāku atveseļoties. Man radās vairāk spēka. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka slimība tik tiešām atkāpjas. Mati gan izkrita… Tobrīd es iegādājos skaistu parūku, tāpēc tas mirklis pagāja vairāk vai mazāk mierīgi."

Šeit jāpaskaidro, ka vairākums organisma šūnu lielāko savas dzīves daļu pavada miera stāvoklī un vairojas tikai tad, kad nepieciešams aizstāt bojātās šūnas. Turpretī ļaundabīgas šūnas vairojas nepārtraukti. Ķīmijterapijas zāles ir paredzētas tam, lai izmantotu šo atšķirību un iznīcinātu audzēja šūnas to vairošanās laikā, teikts mājaslapā "Onko". Tomēr šis process ir ļoti smags, un katrs organisms uz ārstēšanu reaģē citādi.

"Tā pagāja desmit ķīmijterapijas reizes. Mani izrakstīja no slimnīcas. Bija dīvaina sajūta – it kā milzīgs prieks, bet tajā pašā laikā – bailes no dzīves. Pateicoties vecākiem un draugiem, viss pamazām nostājās savās vietās."

Slimības atgriešanās

Un tad ar Kristīni noticis, tas, no kā viņa visvairāk baidījusies – pēc nostāšanās atkal uz kājām, slimība atgriezusies. "Kāpēc? Es darīju visu, ko man lika ārsti. Kādēļ tad slimība atgriezās? Tikai vēlāk sapratu, ka tas ir no stresa. No tādas diagnozes ir grūti saglabāt normālus nervus," domā jaunā sieviete. "Kad es biju uz pēdējām apmācībām par onkoloģijas tēmu, ar vēzi saslima mans mīļotais vectētiņš. Un, lai kā tas neizklausītos, arī manam kaķim atklāja vēzi."

"Kad es saslimu, kaķis mēdza man uzgulties uz kakla, un arī viņam vēzi atklāja tieši kaklā. Visi teica, ka kaķis ir pārņēmis daļu manas slimības. Vectēvs nomira un pēc tam arī kaķis. Visu to laiku es ārstējos ar ķīmijterapiju. Pēc tam mani izrakstīja. Domāju, ka viss šis smagais periods arī kļuva par iemeslu tam, ka atgriezās slimība. Tam es nebiju gatava, un man sākās panika," Kristīne atceras.

Jāpiebilst gan, ka šīs ir tikai Kristīnes pašas pārdomas, jo pētnieki vēl joprojām nespēj izskaidrot, kāpēc un kas izraisa vēzi, lai arī ir noskaidroti dažādi faktori, kas ietekmē šūnu mutācijas. Vairāk par to lasiet šeit.

Mīlestība un spēja dzīvot tālāk

Kristīne daudz esot vērsusies internetā pie cilvēkiem ar tādu pašu diagnozi . Tur dzirdējusi, ka limfomu ārstē ar ķīmijterapiju un kaulu smadzeņu transplantāciju. "No otrā varianta es baidījos ārkārtīgi," viņa atzīst. "Sākās biopsijas un visādas procedūras. Šo izmeklējumu periodā es pavisam nejauši,draudzenes dzimšanas dienā, satiku kādu jaunu cilvēku. Mēs viens otram iepatikāmies, gājām uz randiņiem. Es viņam izstāstīju visu par savu slimību – par to, kā saslimu, ko pārdzīvoju, kā slimība atgriezās, kā izkrita mani mati un par bailēm, vai vispār izveseļošos."

Vēzis nav nolemtība: iedvesmojošs stāsts par uzvaru pār slimību
Foto: Shutterstock

"Kādēļ es izlēmu viņam visu uzstāstīt? Baidījos no nodevības vēlāk. Nolēmu, ka labāk ir izstāstīt visu tagad, nekā tad, kad iemīlēšos, viņš uzzinās par slimību un aizies," Kristīne atzīstas. "Taču viņš neaizgāja. Uzzināju no kopīgajiem draugiem, ka viņš par mani jau zinājis iepriekš, tomēr interese par mani bija tik un tā. Viņš bija pārsteigts par to, ko stāstīju viņam – par savām sajūtām. Es viņam stāstīju un raudāju. Viņš mani apskāva un teica, ka mēs visu kopīgi pārdzīvosim. Es burtiski lidoju. Braucu mājās un raudāju. Man vienmēr licies, ka esmu vāja – vēzis, kas piemeklēja divas reizes… Taču es izdzīvoju!"

"Tam, ka atgriezās slimība, es nebiju gatava, un man sākās panika." Kristīne

Pagājis garš atveseļošanās periods. "Mēs abi sākām dzīvot kopā. Viņš mani lutināja kā mazu bērnu, taču tas man palīdzēja atveseļoties. Drīz es atgriezos institūtā, un pēc gada mēs apprecējāmies," Kristīne stāsta.

"Es turpinu runāt par savu slimību, mēģinu palīdzēt citiem cilvēkiem. Daudzi domā, ka vēzis ir nolemtība. Es stāstu, kā man ir gājis, un ka ar vēzi var tikt galā. Mūsdienās informācija ir vairāk pieejama – ar internetu un sociālajiem tīkliem. Es vadu atbalsta grupu cilvēkiem, kam ir vēzis. Mēs viens otru atbalstām, palīdzam tiem, kas tikko ir uzzinājuši diagnozi un nezina, kā rīkoties. Daudzi domā, ka no vēža mirst, bet ne vienmēr tā ir. Amerikā ir tāds termins "cancer survivor" – tas, kurš ir uzveicis vēzi. Cerams, arī mēs to spēsim."

Eksperti un papildu informācija

"Ja pacientam konstatē šādu pataloģiju, to uzreiz nevajag uztvert kā traģēdiju, jo mūsdienās to labi un efektīvi ārstē. Tas nenozīmē sev uzreiz parakstīt nāves spriedumu. Limfu mezgli ir visiem cilvēkiem, un to palielināšanās uzreiz nenozīmē, ka cilvēks ir slims ar vēzi, lai gan daudzos gadījumos tas tomēr ir onkoloģijas simptoms. Biežāk ārsti to atklāj otrajā vai trešajā slimības stadijā," min ārsts-onkologs Aleksandrs Kurguzkins.

Raidījumā "Laimīgs un vesels" var iepazīties ar tēmu "Vēzis nav nāves spriedums".

Šeit var noskatīties raidījumu, kur speciālists stāsta vairāk par limfomu, tās pazīmēm un ārstēšanu (video - krievu valodā).

Source

DELFI Viņa

Tags

Mati Mīlestība Slimība Vēzis
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form