Arhitekte Līga Gaile: vajag noskaņoties uz augstajām frekvencēm
Foto: Luca Berti

Ir pelēks februāra rīts, dienai uzņemot tās apgriezienus. Ar arhitekti Līgu Gaili tiekamies viņas dzīvoklī, aiz loga dunot Rīgas trokšņiem. Fonā klusi skan saksofons un karameļu krāsas labradora ošņāšanās. Gaisā vējo tikko grauzdētu kafijas pupiņu aromāts, bet starp darba dokumentu mapēm un zīmējumiem paslēpušies ziemas vidū plaukstoši ceriņi.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Līgas ikdienā ir nedaudz no ķerta radošuma un nedaudz – no nesatricināma miera. Par to, kā rast savu līdzsvara punktu un netiekties pēc Stikla pils, bet dzīvot šodienā, arī rit mūsu saruna.

Sākšu ar vienkāršāko – kā nolēmi un kāpēc kļuvi par arhitekti?

Esmu no cilvēkiem, kuri visu grib darīt paši. Jau no bērna kājas visu meistaroju ar savām rokām. Atceros, ka gāju un pati pierakstījos dažādos radošos pulciņos, par kuru eksistenci mamma pat nenojauta. Tā nu visu laiku kaut ko līmēju, griezu, krāsoju…

Pusaudzes gados ļoti gribēju stāties Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolā, ko tolaik vienkārši dēvējām par "lietišķajiem". Biju apņēmības pilna kļūt par modes dizaineri. Lai tur iestātos un man būtu pēc iespējas augstāki vērtējumi, gāju sagatavošanas kursos. Taču, īsi pirms pamatskolas beigām, konsultējos ar kādu tēlnieci, rādot viņai savus darbus, un viņa ieteica arī man labāk iet uz tēlniekiem.

Tai brīdī mana izsapņotā modes dizaineres karjera burtiski sabruka. Tēlnieka profesija man saistījās ar sievieti milzīgā vadmalas halātā un āmuru rokās, kura visu mūžu kaut ko klapē – tas mani nepavisam nevilināja. Tā nu es pārdomāju un "lietišķajos" nemaz neiestājos. Tagad gan nākas secināt, ka savā ziņā es tomēr esmu tēlniece. Patiesībā par to kļuvu gluži organiski.

Kā no sapņa par modes pasauli nonāci līdz arhitektūras studijām?

Arhitektes profesija man agrāk saistījās ar tādu glancētu biroju un patiešām foršu vidi. Grāmatas par interjeru un arhitektūru, interesanti cilvēki… Tas apbūra un it kā ievilka.

Tēlnieka profesija man saistījās ar sievieti milzīgā vadmalas halātā un āmuru rokās, kura visu mūžu kaut ko klapē – tas mani nepavisam nevilināja. Līga Gaile, arhitekte

Kad bija jāstājas augstskolā, man bija tāds mazs bukletiņš. No tā ar dedukcijas metodi svītroju ārā visu to, kas mani neinteresē, un man palika divas izvēles – vai nu arhitekti, vai režisori.

Iestājeksāmenu režisoros rakstīju matemātikas konsultācijā vidusskolas pēdējā klasē. Man bija jāraksta recenzija par kādu filmu, izvēlējos krievu kino klasiku – "Sargies, auto!". Tam visam procesam laikam piegāju kā caur mākoņiem, un, iespējams, ja es būtu tam visam vairāk nokoncentrējusies, iznākums varētu būt citāds. Beigu beigās iestājos "arhitektos".

Universitātes laiks pagāja samērā bezrūpīgi. Studēšanu es noteikti nevaru dēvēt par brīvdienām, taču ne mirkli nepameta sajūta, ka kopā vienkārši ir sanācis bariņš ar radošiem, nedaudz ķertiem cilvēkiem un visu laiku kaut kas notiek.

Kāda esi pati – tā ķertā vai racionālā?

Es visās lietās meklēju kaut kādu balansu, taču, iespējams, kādreiz to arī neredzu un neapzinos, kurā pusē esmu nostājusies. Mans iekšējais dialogs šai profesijai un radošā ķertuma pakāpei, kāda nepieciešama, gan ir samērā stabils. Patiesībā tas pat ir tāds visnotaļ patīkams dvēseles stāvoklis, kas ļauj diskutēt pašai ar sevi.

Vai pēc mājokļa iekārtojuma var raksturot cilvēka personību?

Protams, to ir iespējams izdarīt, taču šādā gadījumā rezultāts var sanākt visai tendenciozs. Tas uzliks zīmogu, kas ne vienmēr būs pamatots. Domāju, visi cilvēki nav vienādā līmenī tendēti uz interjeru kā tādu.

Protams, ir forši, ja to veidojam apzināti, taču bieži vien ir situācijas, kad tik lielu izvēles iespēju nemaz nav. Piemēram, tas var būt vēsturiskais mantojums, ar ko jāiemācās sadzīvot, kā arī citi dažāda veida uzslāņojumi, kas radušies neatkarīgi no mājokļa saimnieka.

Manuprāt, vecajam vienmēr būs priekšroka pār jauno. Vai nu laika zoba dēļ, vai tāpēc, ka vecajām lietām un ēkām ir tāda īpašāka dvēsele… Lai cik mūsdienīgas un interesantas ir modernās mēbeles un projekti, tās nespēj telpu padarīt tik omulīgu un mājīgu kā tās, kas saglabātas no it kā aizgājušiem laikiem. Līga Gaile, arhitekte

Šīs ir tās nianses, kas apgalvojumu, ka pēc interjera varam atklāt cilvēka personības nianses, padara tādu, manuprāt, pat samērā netaisnīgu.

Šeit ir jūtama šī vēstures elpa. Kā ar to iemācījies sadzīvot? Varbūt nemaz nebija jāmācās?

Daļa no mēbelēm, kas ir manā dzīvoklī, ir mantotas no omes. Viņa vēlējās atbrīvoties no savām vecajām lietām, un dažas no omes mēbelēm es saglabāju. Viņai ļoti patika antikvāras lietas, ko esmu iekļāvusi sava dzīvokļa interjerā šobrīd, tās papildinot ar pašas atradumiem līdzīgā stilistikā.

Man vispār ir tuva ir pagātnes lietu un tendenču sintezēšana ar mūsdienīgumu, tāpēc labprāt atrodu veidus, kā nosacīti vecām lietām piešķirt jaunu elpu. Ja izdodas atrast pareizo līdzsvaru, šīs divas it kā tik diametrāli pretējās noskaņas patiesībā spēj ļoti labi sadzīvot kopā un pat viena otru izcelt.

Pilnīga līdzvērtība gan ir grūti panākama – kāda no pusēm parasti tomēr ir dominējošā…

Jā, šai ziņā ievēroju vienu niansi – manuprāt, vecajam vienmēr būs priekšroka pār jauno. Vai nu laika zoba dēļ vai tāpēc, ka vecajām lietām un ēkām ir tāda īpašāka dvēsele… Lai cik mūsdienīgas un interesantas ir modernās mēbeles un projekti, tās nespēj telpu padarīt tik omulīgu un mājīgu kā tās, kas saglabātas no it kā aizgājušiem laikiem.

Kas tavā izpratnē veido mājīgumu? Tā ir vairāk netverama sajūta vai apzināti radīts process?

Manuprāt, mājīgums rodas no tā, ka vide nav pārlieku sterila, nevainojama. Tad tā kļūst auksta. Vajag atstāt nedaudz vietas tam nepareizajam.

Mans interjers pēc tās sajūtas, ko mēģinu radīt, ir notikumu un krāsu detaļu bagātība. Iespējams, to var sasaistīt ar Paolo Sorentīno filmu "Dižais skaistums". Arī tajā valda milzīgs orķestris no visa kaut kā… Vispār šī filma mani satrieca. Pieņemu, mana dzīves uztvere varētu būt tuva tam, kā pret to attiecas filmas galvenais aktieris.

Mēs visi esam kā tādi staigājoši radio aparāti ar saviem viļņiem un frekvencēm. Reizēm, kad pamostamies, šī frekvence ir zemāka, reizēm – augstāka. Un tad mums ir iespēja sevi uzskaņot. Un apkārtējie cilvēki, savukārt, pieskaņojas sev līdzīgajām frekvencēm. Līga Gaile, arhitekte

Redzu, tavs televizors stāv uz grīdas…

Televizors mūsdienu pasaulē tiek dēvēts par neatņemamu interjera sastāvdaļu. Arī savā mājoklī es visu laiku meklēju piemērotāko vietu, kur ierīkot kinozāli. Tai brīdī, kad to puslīdz biju atradusi un ieskicējusi to īsto vietu, kur es varētu skatīties televizoru, es to vienkārši pārstāju darīt…

Protams, reizēm vēl mēdzu to ieslēgt, bet tikai filmām. Šķiet, kādā brīdī nostrādāja mana iekšējā vēlme pēc miera. Es pārstāju skatīties televizoru, lasīt ziņas un patiesībā sāku justies pat ļoti labi un komfortabli.

Izklausās vienkārši!

Es kaut kā visu laiku filtrēju to informāciju, ko pielaižu sev klāt. It kā jautāju – vajag, nevajag? Kas attiecas uz ikdienas dzīves negācijām – ziņām par sabiedrībā notiekošo – mums to patiesībā nemaz nevajag. Protams, šī informācija ir saistoša, tā ievelk kā nebeidzams filmas atrisinājums un kāpinājums vienlaikus, taču tā nav mums vērtīga.

Vispār jau mana izdzīvošanas metode ir diezgan vienkārša. Es vairāk esmu introverts cilvēks, tā aisberga lielākā daļa slēpjas kaut kur manī iekšpusē. Mani interesē viss, kas ir saistīts ar garīgām lietām.

Pasauli izprotu caur atziņu, ka mēs visi esam kā tādi staigājoši radio aparāti ar saviem viļņiem un frekvencēm. Reizēm, kad pamostamies, šī frekvence ir zemāka, reizēm – augstāka. Un tad mums ir iespēja sevi uzskaņot, ja ne uz kādu augstāku, tad vismaz normālāku. Un apkārtējie cilvēki, savukārt, pieskaņojas sev līdzīgajām frekvencēm. Tad nu man šķiet, ka, jo augstāk noskaņojos es pati, jo foršāki ir cilvēki un viņu frekvences man apkārt. Viss vienkāršais jau patiesībā ir ģeniāls.

Atliek vien saprast, ka vari sevi uzskaņot , un tad paskatīties apkārt un palūkoties uz pasauli mazliet citām acīm. Ne vienmēr ir jāseko tam, ko mums rāda un uz ko mūs mēģina noskaņot. Jāatceras, ka mēs katrs varam brīvi skaņoties uz to pusi, kuru gribam.

Esmu sapratusi, ka ikdienā sevi nevajag apzināti piespiest uz kādām konkrētām darbībām. Bet, ja sāksi vairāk koncentrēties uz tām labajām lietām, mirkļiem un sajūtām, piemēram, priecāsies par vienkāršajām lietām, tad tas arī, gluži neapzināti, izdosies – būs tā augstā frekvence! Līga Gaile, arhitekte

Kā uz tām augstajām frekvencēm skaņojies tu?

Esmu sapratusi, ka ikdienā sevi nevajag apzināti piespiest uz kādām konkrētām darbībām. Bet, ja sāksi vairāk koncentrēties uz tām labajām lietām, mirkļiem un sajūtām, piemēram, priecāsies par vienkāršajām lietām, tad tas arī, gluži neapzināti, izdosies – būs tā augstā frekvence! Savukārt pēc zināma laika šī prasme jau būs uztrenēta...

Par ko tu priecājies šobrīd?

Vienkārši par konkrēto brīdi - mēs sēžam dīvānā, skan laba mūzika, ir it kā darba dienas rīts, bet mēs varam tā vienkārši papļāpāt.

Vispār tai brīdī, kad iemācīsies priecāties par sīkumiem, būsi atradis kāpnes uz atklāsmi, ka patiesībā jau mums visapkārt ir kaut kas skaists. Tas tikai ir paslēpts zem tā jau pierastā negatīvisma un ikdienišķības lietussarga.

Man vispār šķiet, ka zināmā vecumā mēs sākam riņķot paši savās orbītās, taču cilvēka iedzimtā slinkuma dēļ to rādiuss arvien samazinās. Un to pieļaut nedrīkst. Tieši otrādi – vajag arvien paplašināt to savas pasaules rādiusu un plašumus. Lai neieslīgtu stagnācijā, savā dzīvē jāļauj darboties arī šim gadījuma spēkam un vienkāršiem impulsiem, kas mūs pamudina darīt to vai citu lietu. Sevi ik pa laikam vajag izmest no pierastās orbītas un ieriņķot kādā citā.

Kad tu pēdējo reizi izleci no savas orbītas?

Agrā pusaudzes vecumā trenējos jāšanā, taču pēc tam pārstāju. Savukārt, pagājušā gada rudenī kādā ceļojumā man bija iespēja aiziet uz zirgu stalli un nopirkt tajā vienu mācību stundu. Es izlēmu, ka ļoti sen neko tādu neesmu darījusi un ir pienācis laiks atsvaidzināt savas zināšanas. Un tā bija ļoti liela motivācija, lai, atbraucot atpakaļ uz Latviju, es atsāktu ar to nodarboties. Patiesībā jau ļoti vienkārši.

Mēs, nez kāpēc, reizēm sev neļaujam to darīt. Neļaujam būt laimīgiem.

Uzskatu, ka uzstādījums – man nekam nav laika – ir tikai koncepts. Laiks ir tik relatīvs, jo minūte var būt kā īss brīdis dienas gaitā vai laiks, kurā spējam izdomāt divdesmit domu. Man šķiet, ka laiks ir arī ļoti dinamisks – vienkārši ir pieņemts kaut kāds atskaites punkts, no kura lineāri ejam uz priekšu. Brīžam – ātrāk, brīžam – lēnākā tempā. Būtiski jau ir iemācīties saprast to, ka nekas nav perfekts un arī mums tādiem nav jābūt. Lai izdarītu kaut ko jaunu, nav jāgaida tas īpašais mirklis. Mēs nevaram kaut ko iemācīties, sagatavoties un tad sākt darīt – vienmēr būs jāļaujas nezināmajam. Tu nezini, pamēģini un tad skaties – vai sanāk.

Būtiski jau ir iemācīties saprast to, ka nekas nav perfekts un arī mums tādiem nav jābūt. Lai izdarītu kaut ko jaunu, nav jāgaida tas īpašais mirklis. Mēs nevaram kaut ko iemācīties, sagatavoties un tad sākt darīt – vienmēr būs jāļaujas nezināmajam. Tu nezini, pamēģini un tad skaties – vai sanāk. Līga Gaile, arhitekte

Man ļoti patīk Džūlija Čailda – viņa bija kulināro raidījumu pioniere, turklāt pirmā sieviete Amerikā, kura televīzijā vadīja pati savu programmu, radot lielu sabiedrības ažiotāžu. Viņa vienkārši aizbrauca mācīties uz Franciju, atgriezās Amerikā un izveidoja savu raidījumu. Man ļoti patīk viņas aforismi. Vienā no tiem Čailda aicina visus, kuri sāk kaut ko gatavot, vispirms izvēlēties vislielāko katlu. Jo pēc tam taču būs iespējams pāriet uz kaut ko mazāku.

Man šķiet, šī doma ir ļoti būtiska jo īpaši mums – sievietēm. Nekad nevajag samierināties ar kaut ko sākotnēji mazāku un pēc tam domāt, kā to pārvērst par ko lielāku. Vienmēr vajag iztēloties pašu, pašu lielāko un diženāko skaistumu, kas ar mums varētu notikt, un pēc tam vienkārši tiekties pēc tā. Sevi nevajag ierobežot kaut kādos rāmjos. Un jāatceras, ka nav svarīgs tas, kāds tas katls jeb iznākums būs galā. Svarīgi ir iet un darīt ar domu, ka pilnīgi viss ir iespējams.

Vai ir bijuši posmi, kad tev ir šķitis, ka neesi ne īstajā vietā, ne laikā? Ar tādu ikdienas krīzi, krīzīti šobrīd, šķiet slimo katrs.

Sevis izzināšanas process ir vajadzīgs. Tas var būt sāpīgs un pat mokošs, taču tam noteikti nevajadzētu būt pašiznīcinošam. Ja mēs sevī nerakāsimies, tad ļausimies stagnācijai un pazaudēsim paši savu pamatuzdevumu – to dzīves ziņu, ar ko jums ir jābūt.

Bet, jā, arī man šādi posmi ir bijuši. Kādreiz strādāju vidē, kas man kā radošam cilvēkam bija ļoti disharmoniska, taču projekti, ko šai laikā varēju realizēt, vienlaikus bija ļoti intriģējoši un ļāva pārbaudīt savu spēju robežas. Mans darbs tolaik saistījās ar administratīvām un sabiedriskām ēkām un to interjeru. Projekti bija daudzveidīgi, taču es nejutos savā īstajā vietā. Kad esi apstākļos, kad nejūti harmoniju, vienlaikus tomēr ir iespējams daudz ko iegūt un iemācīties. Taču esmu secinājusi, ka sadzīvot ar šīm sajūtām gan nav vērts. Ja nejūti to harmoniju, ir jāieņem cits virziens.

Nekad nevajag samierināties ar kaut ko sākotnēji mazāku un pēc tam domāt, kā to pārvērst par ko lielāku. Vienmēr vajag iztēloties pašu, pašu lielāko un diženāko skaistumu, kas ar mums varētu notikt. Nav svarīgs tas, kāds tas katls jeb iznākums būs galā. Svarīgi ir iet un darīt ar domu, ka pilnīgi viss ir iespējams. Līga Gaile, arhitekte

Vairāk koncentrējoties uz triviālām ikdienas lietām, mēs reizēm aizmirstam par savu iekšējo balsi vai nez kāpēc izliekamies to nedzirdam. Ja mēs nerezonējam ar to, ko darām, negūstam pievienoto vērtību un gandarījumu, tad vide ir jāmaina. Tas, protams, nenozīmē, ka kāda konkrēta vide, vieta vai profesija ir slikta – tā vienkārši nav mums piemērota. Par šo tēmu aizdomājoties, man šķiet, ka ikdienas vide vispār ir mūsu pašu pasaules paplašinājums un var eksistēt neatkarīgi no ģeogrāfiskā novietojuma.

Piemēram, esmu secinājusi, ka viss jaunais ir vecais, tāpēc mana meditācija ir darbs. Brīžos, kad zīmēju vai plānoju jaunu projektu, es pilnībā atslēdzos no ikdienas un iegrimstu gluži citā pasaulē, kuru patiesībā arī vienlaicīgi radu pati un no jauna.

Tu esi bijusi Tibetā. Vietā, kurp braucam, lai atrastu sevi. Vai atradi? Varbūt nemaz nebiji pazaudējusi?

Tibetā nonācu gluži neplānoti. Autobusā, kas devās ceļojumā, bija viena brīva vieta, līdztekus 51 ezotēriķim. Man jau no 14 gadiem bija vēlme aizbraukt uz šo vietu pašai, lai klātienē redzētu tās ainavas, kas rotāja manis krātās pastkartes pusaudzes gados.

Šai ceļojumā vairāk gan biju ar vēlmi aplūkot un izbaudīt dabas ainavas, nevis devos garīgos meklējumos. Taču daba un apkārtējā vide mani ļoti iedvesmoja. Kāpjot kalnos, sapratu, ka ir pilnīgi vienalga, vai esi ārsts, skolotājs, prezidents vai sētnieks, jo šai vidē strauji uzplauka un noteicošās bija cilvēciskās vērtības un attiecības, atmetot sociālos statusus, profesijas, maciņa biezumu un citus patiesībā triviālus sīkumus. Visi bija līdzvērtīgi un apzinājās, ka vieni paši bez citiem nemaz nespēj izdzīvot.

Aktieriem parasti ir viņu mūža lomas, ko gribas un vajag nospēlēt. Kāda ir arhitektes Līgas Gailes Stikla pils?

Patiesībā man tāds objekts jau ir, turklāt realizēts. Baltezera baznīca. Tas bija konkurss, kurā uzvarēju pirms 12 gadiem un guvu iespēju iekārtot baznīcas interjeru. Baznīca ir unikāla, bija būvēta baroka un eklektikas sajaukuma stilā, taču padomju laikā viss oriģinālais interjers tika iznīcināts.

No baznīcas bija palikušas tikai kāpnes, ēkai tiekot izmantotai gan kā noliktavai, gan kinoteātrim. Mans uzdevums bija radīt visu no jauna, izdomājot, kā radīt noskaņu, kas idejiski ļautu saglabāt to īpašo baznīcas garu. Tā nu interjers sanāca kā veltījums gaismai.

Brīžos, kad zīmēju vai plānoju jaunu projektu, es pilnībā atslēdzos no ikdienas un iegrimstu gluži citā pasaulē, kuru patiesībā arī vienlaicīgi radu pati un no jauna. Līga Gaile, arhitekte

Kādas ir tevis pašas attiecības ar reliģiju?

Tās noteikti nav mietpilsoniskas. Man ļoti patīk tā vide un interjers, kas ir vecās baznīcās. Dodoties ceļojumos, es vienmēr cenšos tās apmeklēt un noķert to īpašo sajūtu, kas valda dievnamos. Tomēr attiecībās ar Dievu, manuprāt, noteicošā ir tā iekšējā vērtību sistēma. Dievs nav jānoķer aiz piedurknes, ejot tieši uz baznīcu. To varam izdarīt arī domās, iztēlojoties sevi tērzējam ar Viņu arī ikdienišķās situācijās. Iespējams, tai visā ir arī kaut kas pagānisks.

Vispār man ļoti tuva ir minimālisma filozofija, jo izdzīvot, dzīvot un piedzīvot ir iespējams arī ar tādām ļoti mazām prasībām pret sevi un ikdienu. Nav līdzi jāstaipa servīze un nagu šķērīšu vai vīlīšu komplekts, lai dzīvi tvertu pilniem malkiem. Šo piegājienu dzīvei cenšos ienest arī savā ikdienā – gribu atvēlēt pēc iespējas vairāk vietas savai iekšējai pasaulei un atmest nevajadzīgās domas un nevajadzīgās lietas, kas aizņem gluži lieku telpu. Un te atkal jārunā par to, ko minēju iepriekš. Tā priecāšanās par mazajām lietām un negaidītiem mirkļiem nes daudz lielāku laimi, nekā gaidas par tādu lielu, visaptverošu un milzīgu prieku.

Protams, es varētu šeit sēdēt kā arhitekte un apcerēt, kāds būs tas manis projektētais milzu stikla kalns pēc desmit gadiem, bet tam taču nav nozīmes. Tā sāls ir tajā, ka katram ir jānoķer šis konkrētais brīdis un jāabstrahējas gan no pagātnes, gan nākotnes, jo tā dzīves esence jau ir atrodama tieši šajā brīdī. Nevis nākamajos Ziemassvētkos vai no 1. janvāra. Dzīve ar mums notiek šobrīd. Un tur ir gan nākotne, gan pagātne vienlaicīgi. Dzīvojot uz koferiem starpposmā "no uz", mēs nemaz nepaspējam dzīvot.

Tags

Dzīve Eiropa Lasāmgabali Māksla
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form