Foto: Aizsardzības ministrija
Pavisam nesen Latviju pāršalca ziņa, ka pirmo reizi tās vēsturē pulkveža pakāpi ieguvusi sieviete. Viņa kā dabaszinātņu studente militārajā jomā nonāca nevilšus – lai studiju laikā piepelnītos. Kas gan būtu domājis, ka pēc 26 gadiem viņa būs dienestā bruņotajos spēkos, turklāt vēl ieņems tik augstu posteni?

Mūsu sarunas laikā viņa jau ir jaunajā dienesta vietā, kuru turpmākos četrus gadus sauks par mājām – Amerikā. Viņa uzskata, ka nav jēgas projicēt nākotni tālu uz priekšu, katram jāatrod pamats, pie kura turēties un izvēlētais darbs jāveic, cik labi vien iespējams, bet brīvajos brīžos jāatceras sevi palutināt ar kosmētisku procedūru, grāmatu vai izbraucienu ar skrituļslidām. Šis stāsts ir par pulkvedi Ilzi Žildi.

Sāksim ar noteikti vispopulārāko jautājumu – kā dzīves ceļš jūs aizveda līdz militārajai karjerai?

Jā, par to tiešām esmu daudz stāstījusi. Noteikti jāsāk nu jau ar pagājušo gadsimtu, 1994. gadu, kad man bija studiju laiks. Deviņdesmito gadu sākums bija ļoti grūts, tāpēc arī klātienes studenti bija spiesti piepelnīties, lai tīri finansiāli sevi spētu uzturēt. Tā nu arī es biju darba meklējumos. Manas kursa biedrenes vīrs bija sācis strādāt Zemessardzē un arī viņa pati bija tur iesaistījusies tādā darbā, kas saistīts ar dokumentu izskatīšanu, klasificēšanu, šķirošanu. Tā bija liela dokumentu plūsma sakarā ar cilvēkiem, kuri vēlējās iestāties Zemessardzē, un tika pārbaudīta viņu iepriekšējā biogrāfija, tajā skaitā sodāmības jautājumi, līdz ar to bija liels informācijas apjoms, procesi tika protokolēti, bija arī daudz rakstāmo darbu. Tad pienāca brīdis, kad viņiem bija jābrauc prom no Latvijas, un attiecīgajā darba pozīcijā meklēja jaunu cilvēku. Kursa biedrene man jautāja, vai nevēlos iet viņas vietā, un, tā kā tas sakrita ar manām interesēm, aizgāju strādāt uz Zemessardzi kā līgumdarbinieks šajā pozīcijā.

Pēc darbā pavadītiem vairākiem mēnešiem, kad jau biju visu redzējusi no iekšpuses – gan cilvēkus, gan atmosfēru –, man piedāvāja stāties Zemessardzē un sākt dienestu. Piekritu. Mans "jā" vārds tobrīd bija jau apzināts, jo sapratu, kur nonākšu un kas būs sagaidāms no nonākšanas dienestā. Lūk, tā sāku savu militāro karjeru.

Otrs izšķirošs moments bija 1998. gads, kad bija iespēja izvēlēties mācīties Aizsardzības akadēmijā. Tajā laikā es jau biju pabeigusi universitāti, ieguvusi civilo izglītību. Pieņēmu lēmumu – vēlos veidot virsnieka karjeru. Tā arī līdz pat šim brīdim, cauri gariem gadiem esmu palikusi dienestā – kā pilna laika dienestā esošs karavīrs.

26 gadi dienestā ir diezgan daudz... Vai ir bijis laiks, kad gribējies to pamest?

Pieņemu, ka šādi pārdomu brīži ir vienmēr un jebkurā darbā. Bet dienests, it īpaši pēc tik ilga laika, paliek par tādu mūža lietu. Gadiem ejot uz priekšu, šī jautājuma būtība arī ir mainījusies. Jā, kā jebkuram dzīvam cilvēkam arī man ir bijuši momenti, kuros pārdomāju šādas lietas, taču, saliekot kopā gan misijas apziņu, gan to, cik spēcīgs pamats un jēga ir dienestam, atbilde šaubu brīžos un domās par promiešanu tomēr ir bijusi "nē". Jo es, par spīti visam, redzu savu vietu un, kaut kur varbūt nedaudz pārkāpjot sev un savām šaubām tajā brīdī pāri, esmu palikusi un turpinājusi dienestu.

Kāda bija jūsu bērnība? Vai spēlējāt kariņos ar kaimiņu zēniem?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!