Galvenais ir būt līdzās – kā palīdzēt tuviniekam ar depresiju

Kā iepriekš rakstīts, raksturīgākie depresijas simptomi ir motivācijas un enerģijas trūkums, kā arī pazūd interese par lietām, kuras agrāk interesējušas. Nenoliedzami, depresijas periodā cilvēks bieži jūtas nomākts un vientuļš, tāpēc ceļā uz atlabšanu ļoti svarīgs ir tuvinieku atbalsts.

Lazdāne min, ka ir divas svarīgas lietas, kas jāsaprot, – depresija ir slimība, tā nav izlaidība, slinkums vai iedomas, tāpēc cilvēku, kam ir depresija, nedrīkst kaunināt, vainot, kā arī jebkuri pārmetumi ir nevietā.

"Cilvēkiem, kuriem ir depresija, vainas sajūta ir cieši blakus esoša. Viņi par jebko ļoti ātri jūtas vainīgi un visu laiku tā jūtas." Otrkārt, kad cilvēks negrib kaut kur iet, piedalīties, pret to ir jāizturas ar izpratni, var piedāvāt, taču nevajag apvainoties un taisīt traci, ka cilvēks to nevēlas darīt. Šīs lietas depresijas slimniekam liek justies vēl sliktāk.

"Tas, ko līdzcilvēks var darīt, ir būt blakus, uzklausīt, atbalstīt, nevajag neko darīt slimnieka vietā, nevajag viņa vietā uzņemties atbildību," pauž Lazdāne. Psiholoģe stāsta, ka bieži vien cilvēki, kuri ir depresijā, lūdz palīdzību vai uzmanību, bet tas nenotiek apzināti. Ja neprot par sevi parūpēties, viņi grib, lai citi viņu vietā parūpējas. Viņi var un māk rūpēties par citiem, bet bieži aizmirst par sevi. "Tieši šajā situācijā ir svarīgi neiekrist tā dēvētajā "glābēja trijstūrī" – es par tevi rūpēšos, bet tu – par visiem mums. Tāds atbalsts nav vajadzīgs. Ir vajadzīgs atbalsts, kas ietver frāzes – es tevi dzirdu, es tevi pieņemu, es atbalstu, ka tu ej pēc palīdzības un tev paliek labāk. Zinot tavu stāvokli, es no tevis neko negaidu." Situācijās, kad cilvēkam ir smaga depresija un viņš nevar strādāt, tas nenotiek tāpēc, ka viņš ir slinks, tas ir tāpēc, ka cilvēks tiešām nespēj un viņam tas ir fiziski un emocionāli ļoti grūti.

Speciāliste norāda, ka atbalsts var arī kaitēt. Tas notiek brīžos, kad slimnieka vietā sāk kaut ko darīt, – pārspīlēts, glābjošs atbalsts. Depresijas slimnieks beidz dzīvot, kad pats nedzīvo savu dzīvi, viņš piespiež citus dzīvot savu dzīvi un uzņemties atbildību. Atbildība te ir ļoti svarīgs aspekts.

Bez šaubām, depresijas slimniekam atbalsts ir ļoti nepieciešams, iespējams, tas slimnieku var izglābt no domām par pašnāvību un tās izdarīšanu, tomēr kā ir ar līdzcilvēku, kurš slimniekam ir blakus ik dienu? Dienu no dienas cilvēks ir jāredz skumjš un jādzird, iespējams, pat ļoti drūmas lietas. Psiholoģe stāsta, ka līdzcilvēkam atbalsts ir tikpat vajadzīgs kā depresijas skartajam. "Būt blakus cilvēkam ar depresiju – tas nav vienkārši, tas ir toksiski. Cilvēks, kurš atbalsta slimnieku, savā veidā var "inficēties", jo tas var ietekmēt noskaņojumu, sajūtas, iespējams, pat dzīves kvalitāti. Tas var notikt arī neapzināti, cilvēks var tikt ierauts līdzi tā saucamajā toksisko attiecību trijstūrī – upuris–glābējs–varmāka. Cilvēks, kuram ir depresija, automātiski ieņem upura pozīciju, tā rezultātā izaicina otru cilvēku ieņemt glābēja vai varmākas lomu. "Tieši šī iemesla dēļ cilvēkam, kurš palīdz depresijā nonākušajam, ir svarīgi saņemt palīdzību." Tas tāpēc, lai cilvēks varētu labāk apzināties robežas. Viena no svarīgākajām lietām, esot blakus depresijas slimniekam, ir rūpēties pašam par savām robežām, tas būs labi gan viņam, gan pašam slimniekam.

"Strādājot ar klientiem, kuriem ir depresija, esmu novērojusi, ka viņi līdzcilvēku iespaidā iedzīvojas vainas sajūtā par to, ka nevar saņemties. Tā ir lieta, kas ir jāapzinās, – tā nav cilvēka gribēšana, tā ir slimība," atgādina speciāliste. Saprotot to, ka tā ir slimība, pašam depresijas slimniekam ir jāvēršas pēc palīdzības pie psihiatra, psihologa vai psihoterapeita. Lazdāne skaidro – ja depresija ir gēnos, tai būs tendence ik pēc laika atkārtoties, bet ir iespējams palīdzēt gan medikamentozi, gan ar atbilstošu terapiju, vismaz to padarot vieglāku, lai uzlabotos dzīves kvalitāte. Tomēr jāatgādina, ka tā ir paša atbildība – vērsties pēc palīdzības.

"Dažkārt depresijas slimniekam ir tendence noliegt, ka viņš jūtas slikti. Līdzcilvēks no malas labāk ierauga, kas ar cilvēku notiek, jo depresija var būt ļoti maskētā formā. Tā var izpausties kā nogurums, ilgstošas galvassāpes, muskuļu sāpes, gremošanas sistēmas problēmas."

Psiholoģe uzsver, ka depresija ietver risku, ka cilvēks var izdarīt pašnāvību. Tādā gadījumā vairs nav jautājumu slimniekam par to, ko viņš vēlas vai nevēlas. Tiek darīts viss, lai iespējamo pašnāvības risku novērstu. Tomēr, ja tas ir pieaudzis cilvēks, viņam palīdzību uzspiest nevar. "Nevienu nevar piespiest pieņemt palīdzību, jo, ja viņš tiks aizvests ar varu, tad palīdzība īsti nefunkcionēs, it īpaši tad, ja runājam par psihoterapiju, jo tur ir vajadzīga sadarbība. Zāles gan iedarbosies, uzlabojot situāciju un radot skaidrāku skatu uz dzīvi." Lazdāne atgādina, ka šajā gadījumā atbildību nevar uzņemties cilvēka vietā, jo viņš pats ir atbildīgs par sevi. Līdzcilvēks drīkst mudināt un ieteikt vērsties pēc palīdzības. "Svarīgs ir arī robežu jautājums – es neuzņemos tavā vietā atbildību, es nevaru tevi izglābt, bet es tomēr turpinu dzīvot savu dzīvi kvalitatīvi. Ja es tev piedāvāju kaut kur doties, tu drīksti atteikties." Slimnieks ir jāiedrošina, ka viņam pašam jāuzņemas atbildība par sevi, pēc tam jāsaprot – ja kaut kas nav kārtībā, jāvēršas pēc palīdzības. Robežu noturēšana ir ļoti svarīgs aspekts šajā gadījumā gan slimniekam, gan līdzcilvēkam. "Cilvēkam var palīdzēt tikt galā ar depresiju, bet tikai tad, ja pats slimnieks vēršas pēc palīdzības."

Kā liecina portāla "Healthline" sniegtā informācija, depresijas gadījumā emocijas var būt ļoti mainīgas. Vienu brīdi cilvēks var būt izteikti noskumis un raudulīgs, bet jau nākamajā brīdī viņu var pārņemt nevaldāmas dusmas. Lazdāne skaidro, ka dusmas depresijas slimniekam ir klātesošas, tikai tās ir apspiestas. Depresijas gadījumā tas pat esot labi, jo dusmām ir vēlme izlauzties uz āru, tas slimniekam dod enerģiju, iespējams, arī doties pēc palīdzības. Dusmas ir kaut kur paslēpušās – vērstas pret kādu personu, iespējams, cilvēku, ar kuru dzīvo kopā, varbūt pret kādu, kas bērnībā ir nodarījis pāri, varbūt pret abiem kopā.

"Depresijas slimnieku sadusmot, iespējams, ir pat viena no labākajām lietām, ko izdarīt, tāpēc ka tas dod enerģiju." Psiholoģe stāsta, ka mēs redzam depresīvo cilvēku bremzētu, lēnu, nomāktu. Emocijas gan esot, bet tās visas ir iekšā. Slimnieks taupa enerģiju, lai tās saturētu iekšā. Tāpēc šajā gadījumā ir pat labi, ja kaut kas izlaužas uz āru. "Bet ir svarīgi, kā šī sistēma strādā. Ja viens ir upuris un otrs sāk spēlēt glābēja lomu, tad sistēmai būs tendence saglabāties. Tāpēc ir svarīgi neieņemt šīs lomas, bet dzīvot maksimāli savu dzīvi."

Ja cilvēks ir kļuvis izteikti antisociāls un nevēlas nekur iet, tas nozīmē, ka depresija ir jau ļoti smagā formā un slimība progresē. Šajā gadījumā būtu svarīgi motivēt slimnieku vismaz dzert zāles. Kad sāk dzert zāles, sāk apzināties realitāti, tad var doties uz psihoterapiju. Psiholoģe uzsver, ka zāles vienas pašas nedarbojas, ir jāmaina domāšana, cilvēka uztvere, tāpēc ir svarīgas abas lietas – gan medikamenti, kuri palīdz sakārtot hormonālo sistēmu, gan psihoterapija, kas palīdz mainīt uztveri.

Brīdis, kad Zane saprata, ka kaut kas nav kārtībā, bija aptuveni 17 gadu vecumā. Pirmos depresijas simptomus viņa pamanīja, mācoties vidusskolā. Viss sācies ar panikas lēkmēm, stress gan esot bijis visu laiku. "Es kā bērns biju vienmēr ļoti uztraukusies un bailīga." Kad sapratusi, ka kaut kas nav kārtībā, meitene devusies pie ģimenes ārstes, abas esot secinājušas, ka kaut kas nav labi. Kopš tā laika depresija meitenei ir ik pa laikam. Ir bijuši arī ļoti slikti periodi. Laikā, kad parādījās pirmās depresijas pazīmes, Zanei bija daudz pienākumu, piemēram, autovadītāja eksāmena kārtošana. "Likās, ka visa ir par daudz, man viss apkārt notika tik nereāli ātri, tad viss kaut kādā veidā salūza. Tev laiks apstājas tajā brīdī, kad saproti – tev ir depresija. Viss notiek uz riņķi, liekas – tev laika nav, bet visiem citiem ir."

Zane jau sen bija izdomājusi, ka pēc vidusskolas dosies studēt, jo tas viņai šķita loģisks un gaidīts nākamais solis. "Es biju viens no tiem "gudrajiem bērniem" savā vidusskolā, no kura daudz gaidīja gan skolotāji, gan ģimene." Lai arī Zane bija veiksmīgi uzsākusi studijas Rīgā, depresija bieži lika par sevi manīt, tā arī diezgan ātri bija saasinājusies. Tas notika tādēļ, ka viņa juta izteiktas bailes no dzīves galvaspilsētā, sabiedriskā transporta, jauniem cilvēkiem apkārt. Tāds kontrasts esot bijis liels pārdzīvojums.

Šobrīd Zanei ir pavisam cits dzīves ritms. Viņa to mainīja, jo pēc diviem gadiem universitātē zaudēja vietu budžeta grupā. "Es sapratu, ka savas emocionālās veselības dēļ uz gadu jāpaņem akadēmiskais pārtraukums. Tāpēc pārcēlos uz laukiem, uz dzimto pusi dziļi Vidzemē, kur tiešām nekas nenotiek, katru dienu redzu vienus un tos pašus cilvēkus, bet, atklāti sakot, reti kādu satieku vispār." Meitene pauž, ka tas gan viņai ir nācis tikai par labu, jo ir sevi daudz labāk iepazinusi, it īpaši savas robežas. Kā lielu plusu šī brīža dzīvei viņa min darbu, kuru var veikt attālināti, no mājām. Dzīvojot lauku mājās, neesot nekādu lielo maksājumu, tāpēc viņa esot varējusi samierināties ar darbu, kas nav labi apmaksāts.

Depresijas periodā svarīgs ir līdzcilvēku atbalsts, tas palīdz depresijas slimniekam just, ka viņš nav viens, un tuvinieks var motivēt vērsties pēc palīdzības vai arī vienkārši uzklausīt un būt blakus. Zane stāsta, ka viņas brālis cīnās ar tādām pašām lietām, tikai tas neesot tik izteikti. "Mēs viens otru ļoti atbalstām, vienkārši ar sarunām, ar to, ka mēs viens otram jūtam ļoti līdzi."Arī Zanes draugs ir liels atbalstītājs, lai gan no sākuma nav sapratis, kas īsti notiek. "Es pat viņam aizsūtīju prezentāciju par to, kas tas ir, lai viņš mani saprastu. Arī pašā sākumā, kad sākām tikties, mēs jau atklāti runājām par tādām lietām, un viņš ir bijis liels atbalsts, viņš ir pirmais cilvēks, uz ko es varu paļauties."

Arī Zanes ģimene esot ļoti saprotoša. Sākumā gan pagāja kāds laiks, kamēr saprata, kā tas viss notiek. Pirmos gadus esot vairāk runājusi ar tēti, taču tad meitene pārcēlās uz dzīvi Rīgā un sāka izvairīties no sarunām pa telefonu. "Meloju un teicu, ka man iet labi, ka universitātē viss labi."

Vēlāk vecāki arī pārtrauca zvanīt. Zane stāsta, ka lielākoties kontakts esot bijis tikai ar brāli, ar viņu esot bieži komunicējusi. Tagad, kad meitene ir pārcēlusies atpakaļ uz laukiem, viņa dzīvo ar mammu, līdz ar to bieži parunā, un no viņas puses esot liels atbalsts.

Pati pirmā, kas uzzinājusi par Zanes slimību, esot bijusi labākā draudzene, tas esot bijis tad, kad viņa bija pārcēlusies uz Rīgu un sāka studēt. Draudzene esot studējusi psiholoģiju. Meitenes dzīvoja vienā istabiņā, burtiski piecu metru attālumā. "Nevarēja jau nepamanīt, ka negribēju runāties. Viņa man arī deva pildīt visādus testus un tamlīdzīgas lietas, mēs kopā kaut kā risinājām tās problēmas. Viņai arī bija līdzīgas kaites kā man, tieši mentālās kaites." Sākumā gan Zane neesot gribējusi nevienam par to stāstīt, viņa savu kaiti gribējusi slēpt. Viņai esot licies dīvaini, ka no malas nevar pamanīt, ka viņai ir veselības problēmas, jo pašai tas likās ļoti pamanāmi.

"Negāju uz lekcijām, neizkāpu no gultas divas dienas pēc kārtas. Tad es domāju – ja jau neko nepamana, tad es arī neteikšu. Beigās tomēr nolēmu pateikt, jo sapratu, ka daru sev pāri."

Vēlāk meitenes spriedušas par to, cik jocīgi, ka neko nevarēja pamanīt, tiesa, draudzene arī esot ļoti apātisks cilvēks. Viņa pēc tam pati sevi šaustīja, ka nebija pamanījusi. No Zanes puses gan tas esot bijis ļoti apzināts lēmums – neteikt nevienam.

Kad universitātes periodā bijusi veselības krīze, meitene esot aizbraukusi uz mājām. Mamma ar māsu jautājušas, kas tās Zanei par rētām uz rokām. Sākumā meitene slēpa un meloja, bet ar laiku izstāstīja patiesību par to, ka pati savas rokas graizījusi. "Gan mana mamma, gan māsa bija gandrīz līdz asarām, viņas nesaprata, kā tas var būt. Tajā brīdī, kad saskaries ar līdzcilvēku šoku, jūties daudz sliktāk. Es centos to visu pēc iespējas labāk izskaidrot." Zanei nepatīkot, ka par viņu runā un īpaši rūpējas, viņa grib pati ar visu tikt galā. Par graizīšanos viņa sāka runāt, kad gandrīz jau tam bija tikusi pāri. Kad sāka tikties ar draugu, viņam gan to izstāstījusi uzreiz. "Protams, viņš to smagi uzņēma. Es sapratu, ka man pašai ar to ir jātiek galā."

Kā lielāko iemeslu nedalīties sajūtās par depresiju meitene min kaunu. "Kauns atzīt, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Mēs esam draudzenes no skolas laikiem, un skolā man bija tāda labā bērna reputācija, uz kuru var paļauties. Tāda arī biju savu draugu acīs. Tādu es arī sevi redzēju. Kad redzi, ka tā nav taisnība, tevi pārņem depresija, tu sevi ieraugi citādu, nekā pārējie tevi redz. Man bija kauns par to, ka es sevi vairs neredzēju tādu kā agrāk." Viņa min, ka ir introverts cilvēks, līdz ar to atbalstu nevēlas uzspiesti, bet gan tad, kad pati to meklē. "Man nepatīk, ka cilvēks man uzbāžas ar savu atbalstu. Man patīk pašai savākties, tad es arī varēšu runāt ar kādu citu."

Smagākais posms esot bijis, kad Zane sev esot darījusi pāri. Tas bija smagi un ilgu laiku. Kādu brīdi tas esot bijis intensīvāk, vēlāk ik pa laikam. "Es griezos. Tā bija lieta, ar ko es aizstāju to atbalstu, kuru varbūt vēlējos, bet tajā brīdī nevarēju saņemt." Kā otru slikto ieradumu grūtajā periodā meitene min domu novēršanu, komunicējot sociālajos medijos. Tas esot sācies vidusskolas laikā. Viņa esot sekojusi daudzām populārām lietām portālā "Twitter". "Ar tiem cilvēkiem es varēju pavadīt laiku teju visu dienu, vienkārši runājot, man likās, ka viņi mani sapratīs labāk. Tā bija sava veida bēgšana no savas tā brīža realitātes. Tie bija pāris gadi, kad vienkārši visu dienu skatījos telefonā – un viss," atceras meitene. Sociālie tīkli Zani līdz pat šim brīdim slikti ietekmējot – kad skatās bildes, kurās pazīstami cilvēki izskatās priecīgi. Tomēr tagad viņa esot sapratusi, kā tas patiesībā ir. Tajā brīdī tas esot licis domāt – kā tas ir, ka viņiem viss ir kārtībā, bet man nav?

Meitene atzīst, ka vislabākais atbalsts ir būšana klāt, lai nav sajūtas, ka esi viena pati. "Būt klāt, bet maigi, lai es varētu atklāties tam cilvēkam un viņš man spētu dot drošības sajūtu."

Cilvēkiem, kuri saskaras ar depresijas skarto, piemēram, darba devējiem, draugiem, kuriem, iespējams, depresija kā slimība ir nesaprotama vai nezināma, Zane iesaka būt saprotošākiem, ļaut šādam cilvēkam būt elastīgākam ar laika grafikiem, saprotošākiem gadījumā, ja viņš atsakās ierasties uz kādu pasākumu, jo nejūtas labi. Meitene piebilst, ka svarīgākais ir nelikt cilvēkam justies slikti par to, ka viņš atsaka kādam kaut kur doties, jo vainas apziņa ietekmējot ļoti daudz ko slimnieka dzīvē un pašsajūtā.