'Slimības laikā savu ģimeni aizvedu līdz ellei un atpakaļ' - Ivetas stāsts par pēcdzemdību depresiju
Foto: Shutterstock

Lielbritānijā dzīvojošā latviete Iveta Parravani ir cīņai ar pēcdzemdību depresiju veltītās biedrības "Debesmanna" idejas autore. Ivetas pirmdzimtais – dēls Oskars bija plānots un ilgi gaidīts mazulis, taču tieši sāpīgā pieredze, ar ko sieviete saskārās pēc mazuļa nākšanas pasaulē, pamudināja Ivetu palīdzēt sievietēm, kuras nonākušas līdzīgā situācijā.

"Kad gaidīju Oskaru, grūtniecība noritēja bez jebkādām problēmām un komplikācijām. Visu šo laiku pavadīju ar smaidu sejā, izbaudīju katru mirkli. Abi ar vīru nepacietīgi gaidījām to brīdi, kad varēsim Oskaru beidzot ieraudzīt.

Man teju bija apritējusi grūtniecības 38. nedēļa, kad Oskars bija gatavs ienākt šai pasaulē. Mazliet ātrāk kā iecerēts, bet tai pat laikā to uztvēru pavisam mierīgi, jo zināju vienu – beidzot ieraudzīsim mūsu tik ilgi gaidīto mazuli.

Tālākais viss noritēja kā ļaunā murgā, kura iznākumu paredzēt nevarēja neviens. Man atliek vien pateikties pašam Dieviņam, ka Oskars tomēr izturēja un ir kopā ar mums – visiem saviem spēkiem viņš centās pasauli ieraudzīt dabiskā veidā un nenogurdams mēģināja piedzimt, neraugoties uz to, ka dzemdības bija ieilgušas jau gandrīz pāri mūsu abu izturības robežai.

Tā kā ūdeņi bija nogājuši jau vairāk par 24 stundām, tika pieņemts lēmums sākt stimulēt pašu dzemdību procesu, jo mans dzemdes atvērums spītīgi palika pie trīs centimetriem. Lai mazinātu sāpes, ārsti piedāvāja epidurālo anestēziju. Pēc garām 48 stundām Oskara sirdspuksti jau bija kritiski – tie bija krituši trīs reizes, un, kad viņam tika diagnosticēta bradikardija, tika pieņemts lēmums par akūtu ķeizargriezienu," atminas Iveta.

Tieši šī traumatiskā pieredze sāka bruģēt ceļu sievietes pēcdzemdību depresijai un pēctraumas stresa sindromam.

"Šo garo stundu laikā es jutos tik bezspēcīga. Ārsti vien kratīja galvas – nu kā tā var būt, ka es, ne ar tik trauslo ķermeni, nevaru pati piedzemdēt? Guļot operācijas zālē uz galda, skatoties, kā ārsti skraida apkārt, un jūtot spilgtās gaismas manā sejā, nespēju elpot. Sajūtas vēl smagākas padarīja arī Oskars, kurš gulēja ar savu muguru pret manu muguru un nospieda diafragmu.

Kad ārsti lika uz manas sejas skābekļa masku, mani jau bija pārņēmušas paniskas bailes no nāves. Manī arvien spēcīgāk iesēdās pārliecība, ka nomiršu gan es, gan mans tikko dzimušais mazulis. Sajūta, ka kaut kas nav tā un ka viss beigsies bēdīgi, mani nepameta ne brīdī, kad man beidzot iedeva Oskaru rokās, ne vairāku gadu garumā," atklāj sieviete.

Atceroties pagātnē pieredzēto, Iveta piemin tukšumu. Tukšumu, kas tik ļoti sāpējis. Izsapņotais sapnis par tik ļoti gaidīto mazuli bija pārvērties par murgu, kas pavadīja jaunās mātes dzīvi arī vairākus gadus pēc Oskara piedzimšanas. Traumatiskā dzemdību pieredze Ivetas atmiņā bija iesēdusies tik ļoti, ka to nebija iespējams aizmirst.

"Man bija paniskas bailes pieķerties savam mazulim un viņu iemīlēt, jo manī joprojām dzīvoja pārliecība, ka viņš nomirs. Es sev mēģināju iestāstīt, ka tādā veidā man būs vieglāk pārdzīvot viņa aiziešanu. Es negribēju ar viņu palikt divatā. Pie katras raudāšanas man gribējās sev plēst matus no galvas. Es negribēju iet laukā no mājām.

Viss, ko tobrīd vēlējos bija vienkārši nomirt. Ticēju, ka tā būs vieglāk visiem, jo īpaši – dēlam. Manuprāt, viņam nebija vajadzīga tāda māte kā es. Es biju izgāzusies kā māte, kā sieviete, kā sieva. Viss juka un bruka, un ar katru dienu es riebos sev arvien vairāk," nopūšas Iveta.

Oskaram bija 11 mēnešu, kad Iveta nolēma aiziet pie sava ģimenes ārsta. Apnikums pašai pret sevi un dzīvi bija tik liels, ka sieviete vairs sevi nepazina. Iveta nespēja rast atbildes uz tik daudziem jautājumiem. Vienkārši nezināja, kā iet uz priekšu. Patiesībā – iet uz priekšu pat negribējies.

"Par to, kā es jutos, es nebiju runājusi ne ar vienu. Kauns mani no iekšas dedzināja. Es devos pie sava ģimenes ārsta. Knapi biju sākusi runāt un stāstīt par savām izjūtām, kad vienkārši histēriski sāku raudāt un sabruku.

Aizpildot Edinburgas testu (ar tā palīdzību var noteikt depresijas smaguma pakāpi) un parādot to ārstam, viņš īsi noteica – tev ir pēcdzemdību depresija. Tik vienkārši, bet tai pat laikā – prātam neaptverami. Kas – depresija?

Pagāja ilgs laiks, līdz es spēju pieņemt, ka man ir uzstādīta šāda diagnoze un jāsaka, ka tikai tad viss sāka mainīties uz labo pusi. Dzīvojot noliegumā, tu sev nodari lielāku ļaunumu. Cīņu pret depresiju uzsāku ar regulārām vizītēm pie psihiatra un antidepresantu lietošanu," stāsta Iveta, piebilstot, ka brīdi, kad tika izdzirdēts "Diagnoze – depresija", šķitis, ka jau tā pussabrukusī pasaule sabrukusi vēl vairāk.

"Lai arī zināju, kāpēc esmu tā jutusies un jūtos, tomēr bija ļoti smagi sev to atzīt. Es biju dzirdējusi par tādu pēcdzemdību depresiju, bet nebiju nekad tai pievērsusi nekādu uzmanību. Joprojām man bija par to ļoti smagi runāt. Vīrs bija vienīgais cilvēks, kurš zināja par manu stāvokli. Kaut kāda iemesla dēļ man bija liels kauns ne tikai to atzīt, bet arī par to runāt.

Uzlabojumus sāku manīt pēc neilga laika – mitējās raudulīgums un nomāktība. Cītīgi lietoju antidepresantus. Lai arī jutos mazliet labāk, joprojām bija ļoti grūti palikt divatā ar dēlu. Joprojām manī bija liela atturība viņam tuvoties. Bija ļoti sāpīgi atcerēties viņa piedzimšanu un par to runāt ar kādu citu bija neiespējami.

No savas pieredzes varu teikt, ka dzīvesprieks sāka atgriezties tieši pēc regulārām vizītēm pie psihiatra. Terapijas un zāļu kombinācija pavēra man ceļu un atveseļošanos. Šis ceļš bija ilgs un ļoti grūts, un reizēm tā vien gribējās mest plinti krūmos. Tas bija ļoti smags darbs ar sevi – izdzīvot un izsāpēt vēlreiz visu to, ko tik ļoti esi centusies aizmirst.

Pamazām sāku "celt" attiecības ar sevi un Oskaru. Mums vienam otru bija kārtīgi jāiepazīst un jātuvojas, bet ar katru dienu to izdarīt bija vieglāk. Bija tik labi ļaut šīm sāpēm aiziet un sākt baudīt dēla klātbūtni. Arvien biežāk sevi pieķēru smejamies. Bija tik labi apzināties, ka es gribu dzīvot un baudīt dzīvi," atzīst sieviete.

Taujāta par savu dzīvi šodien, Iveta atklāj, ka gribas teikt, ka pēcdzemdību depresija nu ir aiz muguras. Cīņa ar to bijusi vissmagākā, kādu jebkad dzīvē nācies piedzīvot. Tomēr tā ir ne tikai vissāpīgākā, bet arī viena no labākajām pieredzēm, kas gūta.

"Es esmu sapratusi, cik svarīgi ir runāt par savām jūtām ar sev tuviem cilvēkiem un ka jebkuru cīņu ir vieglāk uzveikt, ja to nedari viena. Depresija ir atvērusi man acis uz daudzām lietām. Esmu iemācījusies uzklausīt un sapratusi, ka ne viss ir melns un balts.

Oskaram nu jau ir pieci gadi un ar dēlu atklāti runāju par savu slimību. Es negribu, lai mūsu starpā ir kas nepateikts. Man ir svarīgi, lai viņš saprot, ka es biju slima un tā nebija mana izvēle rīkoties tā, kā es rīkojos. Es gribu, lai viņš skaidri zina, ka viņš nav vainojams manā nomāktībā, asarās, skumjās. Es gribu, lai viņš zina, ka mana pasaule bruka ne jau viņa, bet gan manas slimības dēļ.

Mēs kopīgi esam izgudrojuši pasaku par mazu puisēnu, kurš drosmīgi iet lielajā pasaulē meklēt to briesmoni, kas ir apēdis viņa mammas prieku. Turklāt ļoti bieži dēls vēlas, lai šo pasaku stāstu vēl un vēl," priecājas Iveta.

Ideja izveidot biedrību un tās mājas lapu "Debesmanna", lai palīdzētu citām jaunajām mātēm, kuras saskārušās ar tikpat sāpīgu pieredzi, Ivetai radās pirms pāris gadiem.

"2011. gada vasarā es dibināju pirmo atbalsta grupu draugiem.lv portālā. Savā ziņā grupa tapa mana egoisma dēļ. Tas bija laiks, kad es pamazām sāku atklāties par savu slimību, man bija svarīgi par to runāt. Un kur gan vēl labāk to darīt, ja ne internetā? Grupa bija slēgta un pamazām tai piebiedrojās arvien vairāk sieviešu.

Iesākām stāstīt savas bažas, izrunāt bailes un raizes. Un pats galvenais – viena otru atbalstījām un iedrošinājām. Ar katru brīdi mūsu kļuva arvien vairāk. Jo vairāk runājām, jo vairāk sapratu, ka Latvijā nav pilnīgi nekādas atbalsta sistēmas sievietēm un viņu ģimenēm. Sievietes man rakstīja – kur lai eju, ko lai daru, kur lai meklēju palīdzību? Un tā pamazām manī iezagās doma, ka kādu dienu vēlos radīt ko tādu, kas varētu palīdzēt šīm sievietēm un ģimenēm," stāsta Iveta.

2013. gadā tika dibināta vēl viena šāda grupa portālā "Māmiņu Klubs". Ar vēl kādu sievieti viņas iniciatīvas dēļ nolēmām atvērt atbalsta grupu arī Rīgā. Lailas vīrs mums piedāvāja telpas, un tā nu mēs izdomājām mēģināt. Tā 2013. gada 2. jūlija vakarā piedzima "Debesmanna". Kāpēc "Debesmanna" un kas šim gardumam kopīgs ar depresiju? It kā nekas, bet tai pat laikā ļoti daudz. 

Savā ziņā depresijas uzveikšana arī ir viena liela kulšanās, un ir jākuļ labu laiku, lai sasniegtu brīdi, kad esi apmierināts ar rezultātu – dzīvē ir atgriezušās krāsas un tu to vari baudīt uz pilnu klapi," smaida sieviete.

Nu šādas atbalsta grupas interneta formātā ir jau četras – jau esošajām pievienotas portāla "Cālis" un sociālā tīkla "Facebook" grupas. Savukārt klātienes grupa joprojām darbojas Rīgā, kuru brīvprātīgi vada topošā psihoterapeite Līna Kovaļevska. Tāpat pagājušā gada novembrī uzsākti kafijas rīti jaunajām māmiņām arī Kuldīgā. Grupas ir pieejamas ikvienai sievietei un ir bezmaksas.

"Man gribas ticēt, ka esam palīdzējuši daudzām sievietēm. Ļoti bieži saņemam vēstules ar vārdiem "Paldies, ka jūs esat!" Reizēm, viss, kas ir vajadzīgs, ir atbalsts un iedrošinājums, un to arī cenšamies sniegt. Mūsu mērķis nav tikai atbalstīt sievietes, bet arī izglītot mūsu sabiedrību par pirms/pēcdzemdību depresiju un citiem psihoemocionāliem traucējumiem. 

Regulāri tiek organizēti semināri, lekcijas un vasarā ir trīs dienu nometne, kurā dalību ņem Latvijā zināmi speciālisti. Pērnā gada oktobrī sadarbībā ar fotogrāfu Mārci Baltskaru rīkojām arī foto izstādi, lai informētu sabiedrību, ka pēcdzemdību depresija ir realitāte," uzsver Iveta.

Taujāta par to, kā depresijas pārvarēšana ir mainījusi attiecības ar bērnu un partneri, "Debesmannas" idejas autore pasmejas, ka vēlas ticēt, ka ir dzimusi laimes krekliņā: "Man ir lieliska ģimene, dēls un vīrs. Jau no paša sākuma man vīrs ik dienu atgādināja – tu neesi viena šai cīņā. Mēs kopā uzveiksim depresiju. Es, Oskars un tu – pa visiem mēs to izdarīsim. Un tas bija ļoti svarīgi - apzināties, ka man bija tik ļoti vajadzīgais atbalsts.

Kad es pamazām sāku atveseļoties, arvien vairāk sāku runāt par savu depresiju. Daži saprata uzreiz, dažiem tas prasīja ilgāku laiku saprast, ka tās nav tikai manas iedomas, bet gan nopietna slimība. Apziņa, ka tu par to vari runāt ar savu ģimeni ir lieliska. Atbalsts ir viens no svarīgākajiem aspektiem atlabšanas periodā. Es zinu, ka savu ģimeni aizvedu līdz ellei un atpakaļ savas slimības laikā, un apzinos, ka bez viņiem es nebūtu depresiju uzveikusi."

Sīkāka informācija par pēcdzemdību depresiju - kur vērsties sievietēm, kuras saprot, ka mazuļa gaidīšana vai piedzimšana nesniedz cerētās emocijas? Kas jāzina, ar to sastopoties?

Kā atzīst pēdējos gados veikto pētījumu rezultāti, pēcdzemdību depresija ir izplatītākais traucējums periodā pēc dzemdībām. Depresija var būt viegla, vidēja un smaga, un tā ietekmē ne tikai sievietes emocionālo un fizisko labsajūtu, bet arī attiecības ar bērnu, partneri un bērna kognitīvo un emocionālo attīstību, darba spējas un kvalitāti, attieksmi pret sevi un apkārtējo pasauli. Diemžēl arī vīrieši mēdz izjust nozīmīgu nomāktību un depresiju jau partneres grūtniecības laikā un pēc tam.

Svarīgi apzināties, ka depresija ir traucējums. Pēcdzemdību jeb perinatālā depresija var sākties, jau gaidot mazuli, vai sešu nedēļu laikā pēc dzemdībām. Lai gan klasifikatorā minēts laika ierobežojums PD sākumam – sešu nedēļu laikā pēc dzemdībām, speciālisti uzsver, ka PD var sākties jebkurā laikā bērna pirmajā dzīves gadā, tātad, pat pusgadu pēc dzemdībām. Pirms un pēc dzemdībām sieviete (un arī vīrietis) var piedzīvot vērā ņemamus depresijas simptomus vai pat nozīmīgu depresiju. Tātad tā nav izlaidība vai slinkums, bet medicīniski atzīts traucējums, kas var skart jaunos vecākus šajā dzīves posmā. Tieši tāpēc ir svarīgi meklēt palīdzību, ja jūs jūtat šo traucējumu.

Pēcdzemdību nomāktība ir raksturīga 30 – 85% sieviešu. Tā parādās trešajā – piektajā dienā pēc dzemdībām un pamazām pāriet apmēram divu nedēļu laikā. Šos traucējumus saista ar hormonu (progesterona, estrogēna un prolaktīna) līmeņa svārstībām. Grūtsirdību var piedzīvot ikviena sieviete, parasti tā izzūd dažu dienu laikā, bet ir daži simptomi, kurus var novērot ilgākā laika periodā, pat līdz trīs nedēļām pēc dzemdībām.

Pēcdzemdību nomāktība jeb grūtsirdība nav jāārstē! Tā nav saslimšana, bet dabisks process, kas pats no sevis pāriet, ja sieviete saņem visa veida atbalstu.

Pēcdzemdību depresija visbiežāk sākas pirmajās nedēļās pēc dzemdībām, bet tā var sākties arī pēc ilgāka laika posma pirmajā gadā pēc dzemdībām. Pēcdzemdību depresijai ir daudz veicinošo faktoru, kuru vidū nav viena noteicošā, drīzāk, tie kombinējas katrā individuālā situācijā. 

Pēcdzemdību depresija var attīstīties jebkurai sievietei, neatkarīgi no socioekonomiskā statusa vai partneru attiecību kvalitātes.

Ja pēcdzemdību skumjas ir pārejošs stāvoklis, tad pēcdzemdību depresija ir ilgstošs nomākts garastāvoklis, pazeminātas spējas priecāties par lietām, kuras agrāk sagādāja patiku, intereses zudums par dažādiem notikumiem.

Sieviete kļūst raudulīga, nespēj "savākties", cenšas slēpt savas izjūtas, un tas situāciju tikai vēl pasliktina. Bieži attīstās negatīvas domas par sevi (esmu slikta mamma) par pasauli (neviens man nevar palīdzēt) un par nākotni (tas nekad nebeigsies). Sieviete bieži jūtas vainīga par savām izjūtām, attīstās kauns un pamazām situācija attīstās uz slikto pusi.

Ir svarīgi saprast, ka depresija ir stāvoklis, kas traucē funkcionēt visdažādākajās dzīves jomās – aprūpēt mazuli, veidot attiecības, uzturēt sociālos kontaktus, tikt galā ar ikdienas pienākumiem un atpūsties. Katram gadās piedzīvot sliktu garastāvokli, taču tas pāriet.

Depresija reti pāriet pati no sevis. Kaut gan tā var notikt, tomēr ir svarīgi apzināties šo traucējumu un meklēt atbalstu un palīdzību. Jāatceras, ka pēcdzemdību depresijai ir nepieciešama palīdzība! Vispirms – tuvinieku atbalsts, pēc tam – profesionāla palīdzība.

Pēcdzemdību depresija var būt viegla, vidēja vai smaga. Nereti viegla PD pāriet pati, bet vidēja PD ir problēma, kas pati no sevis nepazudīs. Šeit nepieciešama speciālista iesaistīšanās. Tas būtu kvalificēts psihologs, psihoterapeits. Smagas depresijas gadījumā sievietei, līdztekus psiholoģiskajai palīdzībai, jādzer arī medikamenti.

Perinatālās depresijas simptomi: tos var iedalīt trīs grupās – jūtu, domāšanas un uzvedības sfēra.

Jūtu sfēra:

  • Pastāvīgi nomākts garastāvoklis, sevišķi slikts tas var būt no rītiem vai vakaros;
  • Straujas garastāvokļa maiņas, aizkaitināmība, dusmas;
  • Neatbilstības izjūta, bailes, bezpalīdzība, bezcerība, nepatika pret sevi;
  • Izsīkums, tukšuma sajūta, raudulība;
  • Vainas sajūta, kauns, nederīguma izjūta;
  • Apmulsums, trauksme, panika;
  • Vēlēšanās bēgt.

Domāšana:

  • Nespēja skaidri domāt un pieņemt lēmumus;
  • Koncentrēšanās spēju un atmiņas pavājināšanās (pavājināta kognitīvās sfēras darbība);
  • Vājinās uztvere – grūtāk dzirdēt, redzēt, vājinās garšas izjūta;
  • Domas par iespējamu partnera vai bērna nāvi, slimību vai citu iespējamu nelaimi;
  • Domas, ka partneris noraidīs, nepieņems sievieti;
  • Domas, ka varētu nodarīt pāri bērnam;
  • Pašnāvības domas.

Uzvedība:

  • Sieviete bieži cenšas slēpt savas izjūtas;
  • Zūd interese un prieks par ikdienas aktivitātēm un darbošanos;
  • Zūd seksuālā interese;
  • Miega traucējumi – bezmiegs, pārmērīga miegainība;
  • Ēšanas traucējumi – nav apetītes /pārmērīgs ēdelīgums;
  • Pazemināta enerģija un motivācija;
  • Izvairīšanās no sociāliem kontaktiem;
  • Nevērība pret sevi;
  • Nespēja tikt galā ar ikdienas pienākumiem, "automātiska" darbošanās;
  • Nespēja rūpēties par bērnu vai gluži pretēji, hiperaprūpe, bērna simptomu pārspīlēšana.

Informāciju par PD simptomiem sagatavojusi Diāna Zande (mg.arts., mg.psych.) psiholoģe, KBT psihoterapeite, doktora grāda pretendente klīniskajā psiholoģijā.

Vairāk informācijas šeit.

Source

DELFI Viņa

Tags

Depresija Lasāmgabali Pēcdzemdību depresija Depresija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form