Vilšanās, kas mijas ar cerībām, solījumi, ka viss mainīsies – tās ir sajūtas, ko piedzīvojuši daudzi, kas cenšas palīdzēt atkarību varā nonākušam tuviniekiem. Lai arī mēdz uzskatīt, ka attiecībās, kur viens ir atkarīgs, bet otrais cenšas viņu glābt, viens ir sliktais, bet otrs ir labais, tā nebūt nav. Var gadīties, ka abi ir nonākuši slazdā – viens ir atkarīgs, bet otrs līdzatkarīgs. Psiholoģe Dace Caica skaidro, ka pārliekas rūpes ne vienmēr nāk par labu, jo neļauj alkoholiķim uzņemties atbildību par savu rīcību.

"Naiva cerība, ka tas beigsies, nu tikai vēl šoreiz, mēs vienojāmies," par to, kādām lietām cilvēki bieži tic, skaidro speciāliste. Līdzatkarīgie cer, ka attiecības mainīsies, bet patiesībā viss notiekošais cikliski atkārtojas. "Tiklīdz tas atkarīgais ir izgulējies, tā viņš nožēlo, tā viņš lūdz, sola, atvainojas." Tā tas var turpināties ļoti ilgi. Lai tas mainītos, ir jāsaprot, ka gan alkoholisms, gan līdzatkarība ir slimības, un ļoti bieži līdzatkarīgais bez atkarīgā jūtas nevajadzīgs un nederīgs.

Līdzatkarība ir slimība, nevis palīdzība

"Visu laiku slēpdams un palīdzēdams, līdzatkarīgais atņem atkarīgajam iespēju uzņemties atbildību par savu rīcību," līdzatkarības ēnas puses skaidro speciāliste. Tas nozīmē, ka atkarīgais vairs to nedara un arī neplāno darīt – visa atbildība par alkohola lietošanas sekām ir jāuzņemas līdzatkarīgajam. Caica stāsta, ka nav iespējams viennozīmīgi pateikt, ka līdzatkarīgais traucē alkoholiķim uzsākt cīņu ar atkarību. "Parasti viņi sadzīvo kā cimds ar roku," saka speciāliste, "viņi viens otram ir vajadzīgi, un gadu gaitā viņi ir arī pieslīpējušies."

Caica norāda, ka nereti tiek piedzīvoti gadījumi, ka attiecības izjūk pēc tam, kad atkarīgais pārstāj dzert, nevis laikā, kad alkohols tiek lietots bieži un daudz. "Līdzatkarīgais vairs neredz savu pielietojumu, viņš nesaprot, kā šajās attiecībās būt," skaidro psiholoģe, norādot, ka līdzatkarībā vērojams abpusējs izdevīgums – bieži gan tas ir neapzināts. Šādās attiecībās cilvēki var dzīvot patiešām ilgi. "Viens dzer, otrs viņu "dresē", un viņi kaut kādā ziņā pat ir laimīgi," līdzatkarību attiecībās raksturo speciāliste.

Ne visi cilvēki, esot kopā ar atkarīgu personu, kļūst līdzatkarīgi. "Katram no mums ir vajadzīga atzinība, un tiem, kam tā ir vajadzīga vairāk, tie noteikti (ir pakļauti lielākam līdzatkarības riskam – red.), ja ģimenē ir līdzīgas attiecības novērotas, ir ļoti liels risks, ka tas atkārtosies no paaudzes uz paaudzi. Tādi empātiski, mierīgi cilvēki var ātrāk kļūt līdzatkarīgi," skaidro speciāliste.

Līdzatkarīgi cilvēki bieži paši neatpazīst, ka radusies problēma, jo uzskata, ka rūpes par līdzcilvēkiem ir kaut kas, ar ko jālepojas. Caica norāda, ka līdzatkarīgie ļoti bieži ieņem upura lomu. "Tā loma viņiem ir vajadzīga un izdevīga," viņa piebilst. Žēlot līdzatkarīgo un pārliecināt viņu par to, cik labs cilvēks viņš ir, nevajadzētu. "Ir jāatceras, ka ikviens izvēlas to, ko viņš izvēlas savā dzīvē, arī līdzatkarīgais izvēlas auklēties ar cilvēku, kurš ir slims, kurš ir alkoholiķis. Tā ir viņa izvēle, un tur neviens nav jāvaino."

Mīl un nespēj beigt rūpēties – kā atpazīt līdzatkarīgo

"Pazīmes ir daudzas un dažādas, bet būtiskākā varētu būt tāda, ka tuvinieki, mīlēdami un labu gribēdami, nespēj beigt rūpēties, kontrolēt, pieskatīt un tamlīdzīgi, un tas aiziet tādās galējībās, ka viņi paši nesaprot, kas viņiem ir vajadzīgs," par to, kas raksturo līdzatkarību, stāsta Caica. Cilvēkam, kas ir līdzatkarīgs, nav atbildes uz jautājumu "kā tu jūties". Viņš ir pieradis domāt tikai par sava atkarīgā tuvinieka vajadzībām. "Ar laiku viņi vairs nespēj un neprot parūpēties par sevi un neatpazīst savas jūtas."

Biedrības "Esi brīvs" mājaslapā, raksturojot līdzatkarību, ir norādīts, ka līdzatkarīgi cilvēki izrāda ļoti lielas rūpes par saviem tuvajiem, viņi jūtas atbildīgi par citu veiksmēm, neveiksmēm un dzīvi kopumā, viņi nespēj atteikt palīdzību un jūtas dusmīgi, ja sniegtais atbalsts nav izrādījies efektīvs. Tāpat līdzatkarīgiem cilvēkiem parasti ir zems pašnovērtējums, viņi sevi vaino teju visā notiekošajā, vēlas justies vajadzīgi un bieži ieņem upura lomu.

Tāpat jānorāda, ka līdzatkarīgi cilvēki bieži apspiež savas domas un jūtas. Viņi bieži baidās būt paši un var šķist "apsēsti", jo visu savu enerģiju virza uz citu cilvēku dzīvēm un problēmām. Šie cilvēki cenšas visu kontrolēt un baidās šo kontroli zaudēt, kā arī viņi mēdz dzīvot noliegumā. Viņiem var būt arī saskarsmes problēmas, un iekšējie jautājumi var būt līdzīgi tiem, ar ko nespēj tikt galā citi atkarīgie, piemēram, neapmierinātība ar sevi un ieciklošanās uz kaut ko vai kādu, ko uzskata par laimes avotu.

Atkarīgajam vajag redzēt realitāti, nevis ucināšanos

Runājot par to, kā tad ir iespējams izkļūt no atkarību slazda, psiholoģe norāda: "Es domāju, ka galvenā rīcība, kas jāveic – gan atkarīgajiem, gan līdzatkarīgajiem ir jāapzinās, ka darīšana ir ar slimību. Tas nav rakstura vājums vai spītība." Ir jāatzīst, ka atkarība ir slimība, kam ir sava gaita un simptomi, tā ir hroniska slimība, kas jāārstē. Caica piebilst, ka alkoholiķim, tāpat kā depresijas slimniekiem, nevar vienkārši pateikt "saņemies!". To nevar vienkārši izdarīt. "Viņam ir jāparāda, kāda ir tā realitāte, ka tu esi slims un tev ir nepieciešama, lūk, šāda ārstēšanās. Tas ir tas galvenais." saka Caica.

"Atkarīgajam cilvēkam, ja viņš nesaņem pienācīgu ārstēšanu un psiholoģisko atbalstu no speciālistiem, ir ļoti grūti uzveikt atkarību. Ir tādi, kas atmet dzeršanu un nedzer, bet tad jautājums ir, kādu cenu viņi par to maksā." Caica skaidro, ka cilvēks, kas vienkārši pārtrauc dzert, neārstējot atkarību, var kļūt drūms vai piedzīvot citas blaknes. "Tā slimība ir jāārstē," viņa uzsver, piebilstot, ka tas nav nekas jauns vai nezināms.

Speciāliste stāsta, ka ārstēšanas gaita ir zināma – jāsāk ar konsultāciju pie narkologa un jāmeklē anonīmo alkoholiķu grupas. Ja finanšu līdzekļi atļauj, Caica iesaka terapeita pakalpojumus – tie var būt nepieciešami ne tikai alkoholiķim, bet arī viņa tuviniekiem. "Tas ir tādā ideālā gadījumā," saka speciāliste.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!