Pilsoniskā izglītība – kā šodien veidojam labu nākotnes pilsoni?
Foto: Shutterstock

Ceturtajā Izglītības un zinātnes ministrijas klausāmsarunu cikla “Zinātjauda” sērijā ieskatīsimies, kas ir pilsoniskā sabiedrība un cik attīstīta tā ir Latvijā. Kāda ir skolu, pulciņu un vecāku loma pilsoniskas sabiedrības veidošanā? Kādas iespējas Latvijā pastāv un būtu jāattīsta, lai vairāk iesaistītu jauniešus kā pilsoniskās sabiedrība veidotājus? Meklēsim arī atbildi uz jautājumu, vai pastāv tieša korelācija starp augsti attīstītu pilsonisko sabiedrību un paaugstinātu labklājības līmeni.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šos un citus jautājumus "Zinātjaudas" kapteinim Artim Ozoliņam 4. sērijā palīdz atklāt Latvijas Universitātes vadošā pētniece, docente, IEA "Starptautiskā pilsoniskās izglītības pētījuma ICCS 2022" vadītāja Latvijā Ireta Čekse, Latvijas Pilsoniskās alianses direktore Kristīne Zonberga un Latvijas Bankas Finanšu pratības daļas vadītājs Kaspars Kravinskis.

Noklausies!


Kas ir labs pilsonis?

Runājot par pilsoniskumu, jāatceras, ka tas ir duāls termins. Tiesiski tas nozīmē būt Latvijas pilsonim. Otra nozīme – piederības sajūta Latvijas sabiedrībai un valstij, par ko arī eksperti spriedīs šajā "Zinātjaudas" epizodē. Kā skaidro Ireta Čekse, pilsoniskā izglītība tiešā izpratnē ir vairāk formāls process, kura laikā skolēni apgūst zināšanas un prasmes, kā risināt problēmas, kā līdzdarboties sabiedrībā, t.sk., kā būt politiski aktīvam un ko darīt vai nedarīt, lietojot mediju piedāvāto saturu. Tā patiesi ir ļoti visaptveroša sfēra.

"Man patīk pilsonisko izglītību salīdzināt ar sētnieka darbu. Tajā laikā, kad sētnieks strādā labi, mēs nepamanām to lielo darbu, kas ikdienā tiek paveikts. Taču, līdzko sētnieks nav darbā, tā mēs ieraugām nekārtību sev apkārt. Līdzīgi ir arī ar pilsonisko sabiedrību. Ja sabiedrībā visi procesi norit harmoniski, tad harmoniski arī tajā jūtamies un trūkumus neredzam," skaidro pētniece Čekse.

Ko nozīmē būt labam pilsonim? Protams, katrā valsts iekārtā tam var būt nedaudz cita forma un izpratne. Piemēram, Skandināvijas valstīs labs pilsonis ir rezervēts un atturīgs. Viņš varbūt neiesaistās visos procesors, bet ir ļoti erudīts. Taču, ja raugāmies uz demokrātisko Latviju, tad ar labu pilsoni saprotam cilvēku, kurš nodrošina savas ģimenes labklājību, ir likumpaklausīgs un ciena citu tiesības un viedokli. Labam pilsonim Latvijā ir svarīgs individuālais līmenis – būt labam pilsonim, sākot ar sevi –, ne tik daudz nacionālā vai starptautiskā šķautne. Kristīne Zonberga laba pilsoņa īpašību sarakstu papildina ar Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības pamatnostādnēs minēto – aktīvs pilsonis, saliedēta sabiedrība un atbildīgs pilsonis savā ikdienas rīcībā. Aktivitāte ir ne tikai dalība vēlēšanās, sabiedriskajās un politiskajās organizācijās un ziedošana, bet arī atbildīga rīcība jebkurā ikdienas izpausmē.

Kā mūsdienās top pilsoniski aktīvi skolēni un jaunieši?

"Dodoties uz skolām un stāstot par sabiedrības līdzdalības aktivitātēm, vaicājam skolēniem, vai viņi var iesaistīties pilsoniskās sabiedrības veidošanā. Bieži vien dzirdam, ka nē, skolēni nevar piedalīties, jo ir jāsagaida 18 gadu slieksnis. Taču jau nodarbības beigās, kad esam izzinājuši dažādās līdzdalības formas – brīvprātīgais darbs, ziedošana, dalība talkās u. tml. –, jauniešos parādās lepnums. Lepnums par to, ka viņi jau ir spējuši iesaistīties," atklāj Zonberga. Viss sākas ar informācijas pieejamību, lai jaunieši zina, kur un kā viņi var iesaistīties sabiedrības procesos. Jaunieši jau patiesībā ir aktīvi, ko parādīja arī pandēmijas laiks, taču nepieciešams pamudinājums un virziena parādīšana, kurā ielikt savu enerģiju.

Ikdienā pilsoniskās aktivitātes virzītājspēki, kā rāda pilsoniskās izglītības pētījums, kurā iesaistījās pētniece Čekse 2021. gadā, pēc skolēnu teiktā, spilgtāk iezīmējas individuālā līmenī. Liela autoritāte ir viņu ģimene. 93% skolēnu saka, ka ģimene ir informācijas pirmavots. 90% atzīst, ka tie ir tieši viņu vecāki vai aizbildņi, atbilžu trešajā vietā ierindojoties draugiem. Te būtiski, kāda informācija pieejama šajos cilvēku lokos. Ģimene un draugi ir tā vieta, kur pirmkārt veidojas pilsoniskā sabiedrība. Ieradumi, piemēram, vēlēšanu apmeklēšana, ir spēks, un tie ir jāattīsta ne tikai ģimenes, bet arī skolas līmenī.

Arī Latvijas Banka, kā skaidro Finanšu pratības daļas vadītājs Kaspars Kravinskis, strādā pie pilsoniskās sabiedrības veidošanas. Tieši finanšu pratība un izglītošana ekonomikā ir Latvijas Bankai būtiski darba virzieni. Kā jauniešiem, tā plašākai sabiedrībai banka ir klātesoša un pieejama ar tiešsaistes izglītības iespējām un mācību materiāliem, mudinot būt pilsoniski aktīviem caur ekonomikas procesu izpratni. "Naudas skola", "Mana ekonomika" – tie ir tikai daži no resursiem, kur var uzzināt daudz jauna un atsvaidzināt zināšanas. Jāizglītojas ir kā skolēniem, tā viņu ģimenēm, jo ģimenes vide ir tā, kur top izpratne arī par finanšu pratību. Šodienas piecpadsmitgadnieki būs nākotnes valsts līderi.

"Mēs no jaunās paaudze nevaram prasīt būt "11. klasē", ja paši esam "4. klasē". Arī mums ir jātiek līdz "11. klasei", un nav lifta, ar kuru uzbraukt ātri no 4. uz 11.," izkristalizē Ireta Čekse. Zināšanas un prakse iet roku rokā, to atspoguļo arī Pilsoniskās izglītības pētījums, kura 2016. gada dati rāda, ka Latvijā maziem solīšiem tuvojamies Eiropas līmenim. Taču, kā uzsver Čekse, tas notiek ļoti, ļoti lēni. Salīdzinājumam varam paskatīties uz kaimiņvalstīm. Ja Latvijā augstas pilsoniskās kompetences ir 19%, tad Igaunijā tie ir 43% un Lietuvā – 31%. 2022. gada pētījumā mēs, visticamāk, atklāsim, ka esam pietuvojušies Lietuvas 2016. gada līmenim.

Pilsoniskās sabiedrības veidošanā, kā skaidro Zonberga, būtiska ir arī skolotāja loma. Arī skolotājiem ir jābūt "11. klases līmenī". Motivācijai būt aktīvam jāstrāvo arī no skolotājiem, kuri ir kā paraugs skolēniem. Pieredzes faktors ir spēcīgs kā mājās, tā skolās. Ja pašam senāk ir bijusi slikta pieredze ar kādu pilsoniskās sabiedrības jautājumu, tad tas nenozīmē, ka tas ir akmenī cirsts un nākotnē nebūs labāk.

Vai pilsoniskā sabiedrība iet roku rokā ar labklājību?

Korelāciju starp pilsonisko sabiedrību un labklājības līmeņa celšanos ir grūti nomērīt, skaidro Latvijas Bankas pārstāvis Kravinskis, jo to ietekmē daudz dažādu faktoru. Citi faktori sabiedrības labklājību ietekmē daudz tiešākā un pamanāmākā veidā nekā pilsoniskā aktivitāte vien.

"Runājot par labklājīgām valstīm un pilsonisko aktivitāti, ir niša, kurā spēcīgi parādās, cik demokrātiski nobriedusi ir valsts. Tas ir mecenātisms un labdarība. Jo labklājīgāka valsts, jo vairāk cilvēki domā par mecenātismu, brīvprātīgo darbu un vairāk iesaistās. Šeit var savilkt tiešu saikni starp abām lietām," papildina Čekse.

Neskatoties uz to, ka tieša korelācija starp pilsonisko aktivitāti un sabiedrības labklājības līmeni nav novērojama, arī ar finansiāliem lēmumiem var ietekmēt sabiedriskos procesus, piemēram, balsojot ar maciņu un saviem pirkumiem, kas ir 2022. gada pirmajā pusē īpaši izteikti novērota prakse, cilvēkiem uzmanīgi sekojot līdzi notikumiem Ukrainā. Emocijas lielā mērā ir tās, kas diktē arī šāda veida lēmumus.

"Ētiskā patērēšana ir viens no sabiedriskās līdzdalības veidiem. Mēs izvēlamies, kādas preces un pakalpojumus ikdienā lietot. Ja primāri uz to raudzījāmies no vides aspektiem, tad tagad jau skatāmies arī uz to, kas ir ražotājs. Vai ražotāja vērtības sakrīt ar manām? Un tad ar maciņu var atbalstīt sev atbilstošos," piebilst Zonberga.

Kā attīstīt pilsonisko līdzdalību?

"Nākotnes uzdevums ir skolās sagatavot cilvēkus dzīvei sabiedrībā. Vai tas būtu par finansēm vai par pilsonisko stāju – ar to vien nepietiks. Jāstrādā arī ar attieksmēm un uzvedību, kas, pieaugot finanšu kompleksitātei, ieņems arvien būtiskāku lomu," uzsver Kravinskis.

Labai valsts pārvaldībai ir saikne ar sabiedrisko līdzdalību. Ja cilvēks aiziet uz vēlēšanām, beigu beigās ievēl viņa atbalstīto kandidātu un viņš arī pēc tam godīgi darbojas, tad ir labsajūta par labi izdarītu lēmumu un lielāka motivācija līdzdarboties nākotnē. Būtiska nozīme ir arī tam, lai jebkura saikne ar valsts iestādēm būtu pozitīva. Tas veicina uzticēšanos visai valsts pārvaldei un politiķiem.

Paradumu veidošana un ģimene ir visa pamatā. Kā uzsver Ireta Čekse, paradumu veidošana un praktiskā rīcība jāizkopj jau ģimenē. Tas ir uzdevums vecākiem, jo viņi iemācīs to, ko skola nekad nepaveiks. Paradumi ir viena no tādām lietām. Mācīšanās darot. Ja skola iedod zināšanas, tad vecāki atbalsta ar praktisko rīcību un pilsonisko ieradumu veidošanu.

Novēlējums visai sabiedrībai – neveicināt pilsonisko bezpalīdzību. Nevajag palīdzēt nevietā un lieki dot padomus. Centīsimies vairāk uzdot jautājumus, mazāk iebarot gatavas atbildes. Palīdzēt izzināt vaicājot. Tāpat arī jāskatās sabiedrības līmenī, kur tiešām vajadzīga palīdzība un kur bez tās var iztikt.

Un beigu beigās komunikācijai ir nozīme – nauda, sabiedriskie procesi, politika utt. Ģimenē tiem nevajadzētu būt tabu tematiem. Censties vienkārši un saprotami runāt par sarežģīto ģimenes lokā, lai mūsu atvases sāk izzināt sabiedriskos procesus jau laikus.

Lai uzzinātu vairāk, noklausies ceturto Izglītības un zinātnes ministrijas klausāmsarunu cikla "Zinātjauda" sēriju, kas veidota ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu projektā Nr. 8.3.6.1/16/I/001 "Dalība starptautiskos izglītības pētījumos".


Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Izglītības un zinātnes ministrija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form