Atgriezies no Marsa. Andris Bunka, šoziem uzveicis Covid-19

Ar šo rakstu turpinām sēriju "Zudušais gads?", kurā, uzklausot cilvēku pieredzes stāstus, aplūkojam laika nogriezni gada garumā, kopš pagājušā gada 2. marta, kad Latvijā reģistrēja pirmo pozitīvo Covid-19 testa rezultātu. Kā pandēmija atsaukusies uz cilvēku dzīvi un dažādām nozarēm, tostarp ārstniecību, tautsaimniecību, izglītību un kultūru? Vai šis ir bijis "zudušais gads"?

Nomiršu. Tā sievai janvārī īsziņā rakstīja Andris Bunka, elpodams ar skābekļa maskas palīdzību. Sieva apsauca, lai beidz runāt par miršanu, taču vīra pēdējās vēlmes – kam atdot automašīnu, kam velosipēdu – uzklausīja. Ne velti, jo Andrim ir 75 gadi un, Covid-19 tāda vecuma cilvēkus pļauj veikli. Pie tam viņš ir otrā tipa diabētiķis, sirdi stutē stenti un kardiostimulators. Tomēr izdevās izķepuroties. Pats gan nedomā, ka ir vesels, jo saglabājies nepatīkams klepus. "Kovids var iebliezt pa otru sānu. Lekties nevar. Šī slimība ir tik riebīga, ka var pārsteigt," viņš saka rāmā balsī, tikko iznūjojies pa sniegotiem mežiem Ogrē. Priecīgs, ka saņēmis negatīvu testu, viņš sevi par brīvu no Covid-19 dēvē kopš 13. februāra.

Patlaban Andris ir pensijā, dzīvo Ogrē. Savulaik strādājis vadošos amatos kriminālpolicijā un valdības apsardzē, tai skaitā – piedalījies barikāžu notikumos, taču nosargāt sevi no Covid-19 nespēja. "Nav ne jausmas, kur inficējos. Uzpasējāmies ar sievu ļoti: maskas, dezinfekcijas līdzekļi – mašīnā, somā, kabatās. Ciemos negāju. Iepirkos "rimčikā" tikai agros pirmdienu rītos un – visai nedēļai," saka Andris.