Kauja par Debaļcevi: kā tas notika – stāsta aculiecinieki  (239)

Pēdējās nedēļas laikā, arī pēc Minskā panāktā pamiera, kas stājās spēkā 15. februārī, Ukrainas spēki Debaļceves apkārtnē tika pakļauti pastāvīgām Maskavas atbalstīto kaujinieku apšaudēm. 18. februāra rītā Ukrainas spēki sāka atkāpšanos no pilsētas.

Par to, kas Debaļcevē notika pēdējās dienās, laikraksts "Ukrainskaja pravda" vaicājis dramatisko notikumu aculieciniekiem.

Stāsta Doņeckas apgabala Iekšlietu ministrijas vadītāja vietnieks Iļja Kiva

Vēl pirms tā sauktā "klusuma režīma" Iekšlietu ministrija organizēja masveida iedzīvotāju evakuāciju no Debaļceves. No pilsētas izbrauca visi, palika vien atsevišķas personas, kuras nebija pierunājamas doties prom.

Tagad ir pilnībā sagrautas administratīvās ēkas, daļēji sagrauta pilsētas administrācija, milicijas iecirknis, pilnībā izpostīts dzelzceļa mezgls.

Kāpēc mēs pēdējās dienās turējām Debaļcevi? Tāpēc, ka tika gatavoti jauni nocietinājumi, tehniskās būves. Mums bija plāns tam gadījumam, ja pretinieks neievēros klusuma režīmu un turpinās sistemātisku mūsu pozīciju apšaudīšanu.

Saskaņā ar šo plānu, lai izvairītos no personālsastāva zaudējumiem, mēs pārdislocējāmies uz jaunu sagatavoto robežu.

Pēc pamiera stāšanās spēkā mēs neatbildējām uz masīviem triecieniem pa mūsu pozīcijām. Mēs nevarējām pilnvērtīgi aizsargāt savas pozīcijas arī tāpēc, lai nedotu ieganstu Minskas vienošanās izgāšanai.

Uz šodienu visi Iekšlietu ministrijai pakļautie bataljoni no Debaļceves ir izvesti. Kritušo nav, ir viens smagi ievainotais.

Vai bija katls? Manā vērtējumā drīzāk nē. Tas bija daļējs mūsu spēku operatīvais aplenkums, kas faktiski sniedza mums iespēju noturēt savas pozīcijas un gatavot nocietināto rajonu pie Debaļceves.

Pretinieks nolēma, ka viņam vieglāk būs padzīt mūs no pilsētas, sagraujot infrastruktūru un dzelzceļa mezglu. Viņiem Debaļceve ir politisks jautājums, kas nepieciešams tai skaitā arī informācijas kampaņai par it kā "iekarotām jaunām pilsētām". Domājams, ka viņi remontēs šo mezglu. Bet tādā stāvoklī, kāds tas ir tagad, tā izmantošana nav iespējama. Pilsēta faktiski ir pārvērtusies drupās.

Rezultātā mēs izlīdzinājām fronti un likvidējām "apendicītu".

Stāsta 25. motorizēto kājnieku bataljona medicīnas daļas koordinatore Jevgēnija Jančenko

Debaļcvē ar 25. bataljonu mēs atradāmies kopš rudens. Četru mēnešu laikā mūsu sektorā mēs zaudējām astoņus cilvēkus, bet pēdējo trīs nedēļu laikā (no 24. janvāra) – 18 krituši, aptuveni 35 ievainoti, trīs pazuduši bez vēsts, divi sagūstīti. Šie skaitļi norāda uz karadarbības dinamiku.

Trīs nedēļas mēs novērojām, kā pretinieks cenšas mūs ielenkt, sagrābjot blakus esošos ciemus – Vuhļehirsku, Čornuhini, Ņikišini, Lohvinovi.

Pamiera dienā 15. februārī ar "Grad" tika noklāts "S" sektora štābs. Nākamajā dienā apšaudīja Artemivsku. 17. februārī – tiešs trāpījums 25. bataljona komandpunktā, par laimi neviens necieta. Pēdējās divas dienas bija ielu kaujas pašā Debaļcevē.

Tāpēc nebija iespējams nogādāt pat pārtikas produktus saviem karavīriem pilsētā. Ceļi bija bloķēti, apšaudīja visas automašīnas, tai skaitā ātrās palīdzības. Manā mediķa skatījumā katls tomēr bija. Tagad [18.02.] karavīri nāk ārā ar kauju, jau ir izvesta liela daļa mūsu karavīru. Pilnībā izvests 25. bataljons.

Stāsta 40. bataljona 17. tanku brigādes karavīrs Eduards

Mēs stāvējām Debaļcevē, pēc tam Novohrihorivkā. No šīs pilsētas un ciema praktiski nekas pāri nav palicis. Viss ir iznīcināts ar "gradiem" un "smerčiem", "uraganiem" un artilēriju, viss ir drupās, es to nevaru nosaukt citādāk kā par Staļingradu.

Pēc 22. janvāra sākās zaudējumi. Pašas smagākās dienas bija pēc Minskas vienošanās parakstīšanas – no 12. līdz 15. februārim. Daļa puišu nokļuva gūstā, jo viņiem nebija citas izejas, kaujas komplekti bija beigušies.

Debaļcevē mēs stāvējām pie depo. Mūsu pozīcijas kreisā puse nebija piesegta, un LTR ["Luhanskas Tautas Republika"] kaujinieki lauzās cauri. Mēs atkāvāmies, kā varējām.

Mums krita Vaļera ar iesauku "Grieķis", viņu ievainoja galvā. Mēs nevarējām viņam piekļūt, bet otrā dienā, kad atgriezāmies, krūtīs bija vēl trīs ložu caurumi. Tas ir, viņi šāva pa viņu jau mirušu. Mēs skaidri zinām, ka mums promejot viņš jau bija miris. Viņu apklāja ar telteni un gatavojās evakuēt, bet nevarēja savākt, jo situācija neļāva – pa mums šāva tiešā tēmējumā.

Izrādījās, ka viņi [kaujinieki] piezvanīja visiem viņa radiniekiem un pateica, ka kaujas biedri viņu pametuši. Kad es piezvanīju viņa sievai – mums ilgu laiku nebija sakaru, nebija pat iespējas uzlādēt akumulatorus – viņa man atbildēja, ka visu jau zina. Viņi bija teikuši, ka mēs esam viņu nošāvuši, lai nemokās. Bet tas ir izslēgts, jo, ja šautu pa dzīvu, tur būtu asinis.

Tagad ķermenis jau ir Artemivskā. Savu cīņu biedru mēs izvedām, par citiem puišiem es neesmu gatavs atbildēt.

Palīgā mums atnāca 95. brigādes desantnieki. Tā sākās ielu kaujas. Kaujinieki piekļuva mums tuvu, un mēs bijām spiesti uz brīdi atkāpties. Kad atgriezāmies, izrādījās, ka viņi ir savākuši daļu mūsu produktu un mantu.

15. februārī tika izvirzīts ultimāts – vai nu mēs padodamies, vai nu mūs ielenc. Protams, mēs šo piedāvājumu nepieņēmām. Viņi sāka uzbrukt. Sākuma nāca kājnieki, bet pēc tam viņi saprata, ka mūs neieņemt, un sāka graut ēkas. Tāpēc ēkās bija lieli caurumi.

Kad apmainījāmies ar kritušajiem, pie mums uz pārrunām nāca viņu priekšnieki. Par vienu bija redzams, ka viņš ir štata Krievijas karavīrs, bet apstiprinājuma tam man nav nekāda. Tie nogalināto kaujinieku dokumenti, ko es redzēju, bija Ukrainas karadienesta biļetes un LTR, DTR ["Doņeckas Tautas Republika"] dokumenti.

Mums pavēlēja sadedzināt un uzspridzināt munīciju. Tā mēs atkāpāmies uz Novohrihorivku un izlauzāmies pie savējiem. Noturējāmies divas diennaktis un tad nolēmām lauzties ārā, jo faktiski bijām ielenkti.

Ārā lauzāmies kolonnā – 40. bataljons, 48. brigāde, vēl kādas vienības. Tas bija bataljona komandiera lēmums. Mūs apšaudīja, bet iztikām bez zaudējumiem. Pavisam šajā laikā bija ap 18 kritušo un 60 ievainoto.

Mums pazuda mans novadnieks – bataljona komandiera vietnieks, ceru, ka viņš ir dzīvs un vienkārši nokļuvis gūstā. Meklēsim viņu un cerēsim. Nezinu, kāds tur par mums būs politiskais lēmums, bet vienu varu pateikt droši – mēs savas pozīcijas nepametām, un pretiniekam bija spēku un tehnikas pārspēks.

Pilsēta un tās apkārtne ir pilnībā sagrauta. Pat nespēju iedomāties, kā to visu var atjaunot.

Stāsta žurnālists Štefans Šulle

Vakar [17.02.] mēs centāmies tikt pēc iespējas tuvāk Debaļcevei. Mums bija viens jautājums – vai darbojas pamiers?

Izbraucot no Artemivskas mēs dzirdējām artilērijas šāvienus no divām pusēm. Par spīti tam mēs aizbraucām līdz Zaicevai, pēc tam līdz Mironivskes ciemam, iebraucām Svitlodarskā.

Iebraucām Ukrainas kontrolpostenī. Karavīri mūs nosauca par jukušiem un aizliedza braukt tālāk. Mēs aizbraucām līdz Luhanskei, tur netālu stāv bataljons "Donbass". Jau otrdien pēc noskaņojuma bija skaidrs, ka Ukrainas karavīriem neiet viegli, pamiera nav, bet viņu iespējas ir ierobežotas.

Mēs uzkavējēmies Mironivskē. Tur vēl ir saglabājušies 80% dzīvojamā fonda, bet cilvēki dzīvo pagrabos, nav gaismas, elektrības, siltuma. Kādam ir ģenerators, bet nav naudas, nav benzīna, lai to izmantotu.

Mironivskē ir liela bumbu patvertne. Tur cilvēki mums pastāstīja, ka tie ir ukraiņi, kas viņus apšauda un ka viņi nav par DTR, bet ir pret Ukrainu.

100 metrus no patvertnes dzīvo Nadjas tante, Ukrainas patriote. Viņa mums norādīja uz "gradiem", kas lidojuši no dienvidaustrumiem, no DTR puses. Viņa ar kaimiņiem periodiski strīdoties par ideoloģiskiem jautājumiem. Citi mums rādīja šāviņus, kas lidojuši no ziemeļiem.

Visi šie ciemi pie Debaļceves tagad ir izdedzināta teritorija. Svitlodarska, Luhanske, Mironivske pārvēršas par jaunām Debaļcevēm. Mierīgā dzīve te tiek iznīcināta. Tur mēs redzējām daudzus ukraiņu karavīrus. Acīmredzot tur būs jaunā frontes līnija.

Man patika Ukrainas karavīru noskaņojums, viņiem ir augsts kaujas gars un, šķiet, viņi ir labi sagatavoti.

Artemivskā mēs saskārāmies ar citu absurdu – kaut viņiem tuvojas frontes līnija, iedzīvotāji nav gatavi atzīt, ka viņi ir piefrontes pilsēta. Visi strādā, ļaudis pastaigājas ar bērnu ratiņiem, puišeļi pilsētas centrā braukā ar kalnu velosipēdiem.

Vēstīts, ka trešdien sākta Ukrainas spēku izvešanas no stratēģiski svarīgās Debaļceves pilsētiņas. Vakarā Ukrainas prezidents Petro Porošenko paziņoja, ka no Debaļceves iznākuši 2475 karavīri. Ceturtdien no rīta ziņots, ka izvesti 90% Ukrainas karavīru.

Pēdējo dienu laikā kaujās gājuši bojā vismaz 22, bet ievainoti vairāk nekā 150 Ukrainas armijas karavīri, atsaucoties uz Ukrainas pretterorisma centra informāciju ziņo "Ukrainskaja Pravda". Vairāk nekā 100 ievainoto nogādāti slimnīcā Artemivskā.

Vēstīts, ka Debaļceve ir stratēģiski svarīga, jo tajā atrodas dzelzceļa mezgls, kas dotu iespēju Krievijai apgādāt kaujinieku kontrolētās teritorijas Luhanskas un Doņeckas apgabalos.

Maskavas atbalstītie kaujinieki iepriekš paziņoja, ka pilsētiņa ir ielenkta, tāpēc uzskatāma par viņu teritoriju, uz kuru 15. februārī spēkā stājusies uguns pārtraukšana neattiecas.