Labākās suņu šķirnes cilvēkiem, kuri dzīvo laukos. Iesaka speciāliste  (6)

Lasītāja Linda pie "MansDraugs" vērsās ar jautājumu par suņiem, kuri būtu piemēroti dzīvei laukos. Tāpēc, reaģējot uz Lindas lūgumu, gan ieskatījāmies jau esošās suņu saimnieku diskusijās par to, kuru šķirņu mīluļi ir piemēroti lauku dzīvei un mājas, kā arī teritorijas sargāšanai, gan vērsāmies Latvijas Kinoloģiskajā federācijā (LKF).

Federācijas prezidente Vija Klučniece uzreiz paskaidro, ka ir ļoti, ļoti daudz suņu šķirņu, no kurām izvēlēties sev piemērotāko četrkājaino draugu. Taču ir gana daudz faktoru, kas jāņem vērā sunīša izvēlē, piemēram, suņa lielums, raksturs, fizioloģija un spalvas biezums, un vēl citi faktori. Taču speciāliste Klučniece uzreiz min, ka nav vēlams izvēlēties medību šķirnes suni. "Ja viņš paspruks no mājām, viņš var iet patstāvīgi medīt," viņa raksturo. Protams, ja līdzās lauku mājām ir mežs, suns ar aso ožu ātri vien saodīs kādu savvaļas zvēriņu, kuram aizrautīgi dzīt pēdas, taču tas var vien sagādāt liekas problēmas saimniekam.

Tāpat suņu šķirnes izvēlē liela nozīme ir spalvas biezumam, skaidro Klučniece: "Sunim ar biezāku spalvu var būt grūti atbrīvoties no blusām, ja tādas rodas." Tiesa, par attiecīgās vai jau noskatītās suņu šķirnes īpašībām un raksturojumu katrs saimnieks var iepazīties jau laikus, izpētot šķirnes aprakstu vai vēršoties LKF. Tajā ir pieejama daudzu suņu šķirņu audzētāju kontaktinformācija, kuri, gluži kā federācijas pārstāvji, var palīdzēt izlemt par labu vienam vai otram sunim, kā arī dalīties ar pieredzes stāstiem par suņu audzināšanu.

Turpinājumā var iepazīties gan ar tām suņu šķirnēm, kuras bieži vien figurē dažādās interneta dzīlēs atrodamās saimnieku diskusijās, gan tām, kuras iesaka prezidente Klučniece. Ņem vērā - fakts, ka tavs sunītis, kurš dzīvo laukos un ir citas šķirnes pārstāvis, šajā šķirņu sarakstā nav atrodams, nenozīmē, ka viņam dzīve ārpus pilsētas ir nepiemērota. Katrs saimnieks, protams, var izvēlēties savam dzīvesveidam un vajadzībām atbilstošāko dzīvnieciņu, kurš ģimenē iekļaujas vislabāk!

"Vispiemērotākie ir aitu suņi, jo viņi sargā savu ganāmpulku un savu teritoriju. Visvairāk mums ir vācu aitu suņi, mazāk beļģu aitu suņi," skaidro prezidente Klučniece.

Vācu aitu suns ir ļoti gudrs un apķērīgs dzīvnieks, kurš uzcītīgi mācās, ir paklausīgs, sabiedrisks, draudzīgs, uzmanīgs, modrs, drosmīgs, labs aizstāvis, pašpārliecināts, neatkarīgs un bezgala uzticīgs savam saimniekam un viņa ģimenei. Turklāt šis aitu suns teritoriju sargā teju vai instinktīvi, tāpēc viņam nevajadzētu būt paradumam skriet no tās prom.

Salīdzinot ar vācu aitu suni, malinuā ir nedaudz mazāks un vieglāks. Taču abiem ir diezgan līdzīgs, pat niansēs precīzs izskats, kas nezinātāju varētu mulsināt un malinuā nosaukt par daudziem zināmo detektīvu "Reksi". Tāpat, salīdzinot abus suņus, raksturots, ka malinuā esot paklausīgāks, kamēr vācu aitu suns var iespītēties. Taču abus vieno izcilās darba spējas, kas daudzās nozarēs ļauj šiem suņiem kļūt par lieliskiem palīgiem cilvēka ikdienā.

Turklāt tieši vācu un beļģu aitu suņi ir tās šķirnes, kuru suņus visvairāk izmanto arī pašmāju robežsardzē. Plašāk par to, kā četrkājainie draugi palīdz atrast narkotikas, tabaku un naudu un kā norit viņu darbs robežsardzē, lasiet šeit.

Kā tad ar borderkolliju un viņa iekļaušanos lauku dzīvē? "der, vienīgi borderkollijs ir ārkārtīgi pilns ar enerģiju. Ja viņu nenoslogos un nekastrēs, viņš var sākt klejot un pat demolēt vidi, ķert vistas. Šis suns ir kustīgs, viņam prieku sagādā jebkuras darbības – jo vairāk, jo labāk," draiskulīgo sunīti raksturo Klučniece.

Borderkollijs raksturots kā suns, kuram ļoti patīk iepriecināt saimnieku un izpildīt viņa vēlmes. Turklāt mīlulis nav nemaz tik viegli apmuļķojams, jo ir pietiekami gudrs un apķērīgs. Tiesa, lai šīs īpašības neraisītu destruktīvu uzmanību, ko var veicināt arī nepietiekamas fiziskās aktivitātes, vajag padomāt gan par fiziskām, gan prāta nodarbēm. Kopā ar saimnieku suņuks var nodoties paklausības komandu apguvei, šķēršļu joslām un jebkam citam, kas kustinās kā suņa kājas, tā prātu.

Parasti borderkolliji novērojami melnbaltā spalvas krāsojumā ar baltu svītriņu tieši galvvidū, starp actiņām un līdz pat purniņam, tādējādi radot īpašu pievilcību tik aktīvajam suņukam.

Plašāk par borderkolliju lasiet šeit.

"Rotveilers var būt labs ģimenes suns, bet, protams, visiem ģimenes locekļiem rotveilera audzināšanā ir jāpieliek pūles, lai viņš saprastu, ka viņš ģimenes barā ir viszemākajā pakāpē, un lai nedarītu pāri ģimenes locekļiem," tā par šīs šķirnes sunīti saka Klučniece.

Rotveilers ir liela, pat masīva auguma suns ar izteiksmīgu melni brūnu spalvas krāsojumu. Tiesa, šo suni neiesaka nepieredzējušam saimniekam, turklāt cilvēkam jābūt ar stingru, nelokāmu nostāju, kā jau ieteica LKF prezidente Klučniece. Pieredzes stāstā kāda rotveilera saimniece pat skaidro, ka šīs šķirnes suns, ja nonācis nepareizās rokās, var kļūt pat bīstams, tāpēc ar viņu ir jāstrādā. Suns laikus jāapmāca, jāsocializē, jāpavada laiks ar ģimeni. Tāpat sunim noder plaša teritorija, kas laukos ir pārpārēm, jo rotveileram nepieciešams plašums, kur izskrieties.

Plašāk par rotveileru dāmu Reičelu var lasīt pieredzes stāstā šeit.

Kaukāzietis jeb Kaukāza aitu suns ir viens no sarežģītākajiem aitu suņiem, jo ir grūti kopt vilnu, skaidro Klučniece. "Mūsu apstākļos ir daudz lietainu un mitru dienu, un suni ir ļoti grūti kopt. Tur, kur suņi ir paredzēti, kalnos, sausā gaisā, vilna tik ļoti nesaķep un nesaveļas, un suņi īpaši negrib, lai viņu vilnu kopj. Viņi ir ar diezgan neatkarīgu raksturu, dominanti, grūti apmācāmi, salīdzinot ar pārējiem aitu suņiem. Viņš ir selekcionēts cīņai ar vilku, un visbiežāk atzīs tikai vienu cilvēku. Ja kaukāzieti tur pie ķēdes, var gadīties, ka sunim ar laiku pat saimnieks nevarēs pieiet klāt."

Kaukāza aitu sunim jēdziens "teritorija" nav svešs, turklāt, nedaudz spēlējoties ar šķirnes nosaukumu, teritorijas apzīmējums iekļauts arī tajā (suns radies Kaukāza kalnu reģionā). Savulaik Gruzijas apvidū viņš izmantots māju un mājlopu sargāšanai, taču mūsdienās arvien vairāk tiek izmantoti kā dzīvnieki kompānijai, lai gan, protams, senās darba spējas viņos nebūt nav zudušas, jo joprojām suņi var kļūt pat agresīvi, aizstāvot to, kas pieder viņam. Šo suni laikus jāsāk socializēt un apmācīt, lai izvairītos no potenciālām problēmām nākotnē.

Kā jau raksturoja Klučniece, biezā vilna var radīt arī problēmas, taču Latvijas klimatiskajos apstākļos pasargā sunīti no sala.

Bernes ganu suns, kura izskats ir drīzāk vilinošs, ne svešinieku atbaidošs, patiesībā nemaz tik nevarīgs vis nav. "Liela auguma suns, kož labi," raksturo Klučniece. "Te atkal ir problēma ar vilnu. Ja suni neapstrādās pret blusām, tad viņš sāks slimot ar blusu alerģiju un sevi saplēsīs, sakodīs." Tāpēc saimniekam jāapdomā, vai par skaisto mīluli viņš varēs parūpēties pilnībā, nevis tikai iegādāsies un uzņemsies rūpes, un aizmirsīs, ka ap māju kāds skraida.

Bernes ganu suns ar savu interesanto izskatu – melno kažociņu ar brūnajām un baltajām nokrāsām, kas šīs šķirnes suņa veidolu padara par īpašu atpazīstamu – ir vizuāli skaidrs, emocionāli līdzsvarots un bezbailīgs dzīvnieciņš. Auguma un fizisko prasību dēļ dzīve šaurā mājoklī viņam būs apgrūtinoša, tāpēc lauku plašumi kā reiz Bernes skaistulim būs īpaši piemēroti. Tas gan nenozīmē, ka plašumos suns vēlēsies atrasties viens, jo neizbēgama un neatņemama ir suņa saikne ar saimnieku, kopīgi pavadītais laiks, komunikācija vienam ar otru. Lieliski, ja saimnieks ar sunīti var iesaistīties arī aktīvākās nodarbēs, piemēram, skriešanā vai bumbiņas mētāšanā, tādējādi suns gūs lielu, lielu prieku.

Plašāk par Bernes ganu suni lasiet šeit.

"Laukiem ļoti piemēroti ir Vidusāzijas aitu suņi, viņiem ir īsa, blīva vilna, var dzīvot ārā skarbos apstākļos," tā Klučniece.

Šīs šķirnes suņa saimniece Baiba "MansDraugs" reiz atklāja, ka Vidusāzijas aitu suns saimnieku sargā kā acuraugu un nevienam svešiniekam teritorijā ienākt neizdosies. Sargāšana ir viena no šī suņa labākajām un spēcīgākajām īpašībām. Turklāt mīlulis jāapmāca jau no mazotnes, lai nākotnē negadītos nepatīkami pārsteigumi.

Tāpat saimniekam jābūt ar stingru nostāju un neatkarīgam, tādējādi suns ņems vērā cilvēku, nevis paļausies uz saviem spriedumiem. Taču nav tikai tā, ka suns ir radies darbam un viss. Šie mīluļi ir draudzīgi un saticīgi, un, ja vien tuvumā nepastāv kādi draudi, suns būs mierīgs un jauki pavadīs laiku ar ģimenes locekļiem.

Lai arī suņa spalva ir īsa, mīlulim ir bieza pavilna, tāpēc karstajās vasaras dienās ēna noteikti būs vieta, kur sunītis gribēs patverties.

Plašāk par Vidusāzijas aitu suni lasiet šeit.

Jautāta, vai lauku teritorijām var izvēlēties arī jauktenīti, ne tīršķirnes mīluli, LKF prezidente Klučniece izsakās pozitīvi: "Ļoti labi, tikai lai nebūtu medību suņu instinkts. Ja viņš ir ar izteiktu medību suņu instinktu, var iet uz mežu medīt."

Tā kā dzīvnieku patversmēs lielākoties uzturas jauktas šķirnes sunīši, saimnieks, kurš savam mīlulim var piedāvāt plašu teritoriju ap māju, savu nākamo mājdzīvnieku var izvēlēties no patversmes. Tur speciālisti un patversmes darbinieki palīdzēs saprast, kurš dzīvnieciņš būs visatbilstošākais, kā arī iespēju robežās pastāstīs, kādi ir katra mīluļa paradumi un raksturs.

Speciāliste katram suņa saimniekam, kurš mīt lauku īpašumā, atgādina: "Redziet, mums nav tradīcijas žogot lauku īpašumus, tas ir dārgi. Saimniekam viennozīmīgi jāgarantē tas, lai suns neapdraud gājējus pa ceļu jeb servitūtu. Saimniekam pareizi jāaudzina savs suns, lai viņš skrien līdz savai teritorijas robežai, bet neapdraud nevienu."