Lai iepazītu suņus, kas izaugs par lielākajiem savas sugas pārstāvjiem pasaulē, vari ieskatīties šeit. Savukārt, ja plāno uzņemties rūpes par kādu šuneli, kurš dzīvos laukos, vērts ieskatīties šajos ieteikumos, kur padomos dalās arī Latvijas Kinoloģiskās federācijas vadītāja. Taču šeit atradīsi vēl citas šķirnes, kas būs piemērotas dažādiem saimniekiem ar aktīvu vai mazāk aktīvu dzīvesveidu.
Tāpēc turpinājumā vari iepazīties ar vairāku šķirņu aprakstiem un, iespējams, atklāt kādu iepriekš nedzirdētu suņu šķirni!
Atceries, ka topošajam saimniekam allaž jābūt atbildīgam un jāapsver visi faktori, piemēram, suņa raksturs, fiziskās nepieciešamības (daudziem suņiem vajadzīga liela fiziskā slodze, turklāt dzīve šauros mājokļos tiem būs kā apgrūtinājums), kā arī paša cilvēka spējas sunīti uzturēt un audzināt. Taču nav šaubu, ka apņēmīgākajiem dzīvnieku draugiem izdosies ar suni izveidot lieliskas un ciešas attiecības, un ikkatrs mājas mīlulis kļūs par uzticamu sabiedroto!
Grenlandes suns, kas radis dzīvei aukstumā
Redzot kādu suni, kas lieliski darbojas sniegotos apstākļos un salā, teju vai uzreiz gribas iesaukties, ka tas noteikti ir Sibīrijas haskijs vai Aļaskas malamuts, vai arī sniegbaltais samojeds. Taču ir vēl kāda šķirne, kas, iespējams, nemaz tik bieži netiek piesaukta, un tas ir Grenlandes suns. Vizuāli šo mīluli tik tiešām varētu nosaukt par kādu no iepriekš minēto šķirņu pārstāvjiem, taču Grenlandes sunim ir sava vēsture.
Starptautiskās Kinoloģiskās federācijas apstiprinātais šķirnes standarts vēsta, ka suns radies Dānijai piederošajā Grenlandes salā. Kā zināms, šajā salā klimatiskie apstākļi nebūt nav silti, salu klāj ledus un sniegs. Taču jau tūkstošiem gadu senā pagātnē Grenlandes suņi bijuši tie, kas palīdzējuši Grenlandes pamatiedzīvotājiem jeb inuītiem ikdienas darbos. Līdzīgi kā sugasbrāļi haskijs un malamuts, arī Grenlandes suns lieliski darbojas kā kamanu vilcējs, palīdzot iedzīvotājiem pārvietoties pašiem un ņemt līdzi arī gana smagu vezumu.
Vācu baronu mīlulis – hofavarts
Hofavarts ir viena no vecākajām suņu šķirnēm, kas radusies Vācijā. Lai arī suņi novēroti jau gadsimtiem tālā pagātnē, pirms aptuveni 100 gadiem sākts rūpīgs darbs pie šķirnes atjaunošanas. Paskatoties uz šiem dzīvnieciņiem, noteikti prātā nāks ne viens vien salīdzinājums ar citu šķirņu pārstāvjiem.
Lai arī par šo suņu šķirni noteikti dzirdam nesalīdzināmi retāk nekā par vācu aitu suni, hofavarts tiek minēts kā ļoti sens darba suns, kas radies Vācijā. Ārēji tā iezīmes varētu atgādināt, piemēram, Bernes ganu suni, un ar šo minējumu greizi nošauts gan nebūs. Suņu entuziastu dēļ, cenšoties atjaunot šķirni, kas savulaik gandrīz pilnībā izzudusi, Bernes ganu suns tik tiešām izmantots vairāku suņu krustošanā, tāpēc, iespējams, nezinātājs hofavartu varētu nosaukt citas suņu šķirnes vārdā. Taču arī hofavarts pelnījis saņemt uzmanību un ievērību.
Tosa, spēcīgais japāņu suns, kuru daudzās valstīs aizliedz
Liels, spēcīgs suns, kurš spēj pastāvēt par sevi un savu ģimeni – tāds ir japāņu mīlulis tosa. Daudzās valstīs šo suņu šķirni aizliedz trauksmainā, neparedzamā un bīstamā rakstura dēļ, taču tosa apzinīgiem saimniekiem sevi ir pierādījis kā lielisku mājdzīvnieku, kas spēj būt gan mierīgs, gan arī aktīvs.
Tosa ir suns, kas nereti tiek salīdzināts ar sumo cīkstoni. Šķirne radusies Japānā, kur tās pārstāvji galvenokārt pildījuši sargsuņa funkciju, tāpēc salīdzinājums ar sumo šķiet pamatots – suns ir salīdzinoši liels, ar masīvu augumu un raksturu, kas liek sevi, savu ģimeni un teritoriju apsargāt no jebkura ienaidnieka, sparīgi metoties cīņā pret viņu. Tiek minēts, ka tosa arī cīkstējies suņu cīņās. Iespējams, tas arī ir iemesls, kāpēc tosa nereti tiek minēts starp aizliegtajām šķirnēm dažādās valstīs, piemēram, Lielbritānijā, Turcijā, Austrālijā un citviet. Suņa trauksmainais temperaments, cieņu raisošais augums un sava veida neparedzamība ir iemesli, kā dēļ daudzi cilvēki tomēr izvēlētos citas suņu šķirnes pārstāvi kā mājdzīvnieku. Tosa nav suns jebkuram.
Uzticamais Brazīlijas fila
"Uzticīgs kā fila!" skan brazīļu teiciens. Un ne velti - Brazīlijas fila, valsts nacionālais suns, ir ārkārtīgi uzticīgs savam saimniekam, bezbailīgi to aizstāv, taču tam ir arī ēnas puse. Šīs šķirnes mīluļi daudzviet pasaulē ir aizliegta suņu šķirne, ko ietekmē suņu agresivitāte.
Brazīlijas fila ir šīs valsts nacionālais suns. Ar šo mīluli tiešām var lepoties – izcilas darba spējas, draudzīgs raksturs pret bērniem, galēja uzticība saimniekam... Šķiet teju vai pārsteidzoši, ka suns ar šādām īpašībām var tikt uzskatīts par agresīvu un pat bīstamu. Taču fila jau gadsimtiem ilgi pierāda, ka spēj tikt galā ne tikai ar lopiem, bet arī, kā tas savulaik notika, vergiem.
Čaklais boserons, kurš piedalījās karos
Boserons, ticams, nebūs tā suņu šķirne, par kuru ir bieži dzirdēts un kuru pārstāvji ir satikti teju vai uz katra stūra. Taču jau vēsturiski boseroni izveidojušies kā lieliski darba suņi ar teicamām prasmēm. Turklāt ļoti interesants ir arī suņu kažoka krāsojums – tajā vienmēr konkrētās vietās jābūt brūnām nokrāsām.
Prātojot, kur suns radies, un redzot šķirnes nosaukuma rakstību angļu valodā ("Beauceron") vai franču valodā ("Berger de Beauce"), rodas nojausma – boserona dzimtene ir Francija, turklāt reģions, kur tas radies, arī ir iekļauts šķirnes nosaukumā. Bose reģions ir vieta, kur nosakāma ganu suņa izcelsme.
Retais Latvijas dzinējsuns, kas radīts medībām
Taksis ar garām kājām – tā esmu dzirdējusi cilvēkus sakām par šīs suņu šķirnes pārstāvjiem. Daudzi, iespējams, nemaz nezina, ka šis īpatnējais "taksis" patiesībā ir vienīgā Latvijā radītā suņu šķirne – Latvijas dzinējsuns.
Pirmās ziņas par Latvijas dzinējsuni meklējamas Kurzemē, kur 17. gadsimta laikā hercogs Jēkabs Ketlers izveidojis savu šķirni, kas sākotnēji nosaukta pēc rašanās vietas – par Kurzemes dzinējsuni. Lai arī konkrēti nav skaidrs, kā tieši šie suņi radušies, tiek pieļauts, ka krustošana notikusi starp Lucernas dzinējsuni, angļu dzinējsuni un Sv. Hūberta dzinējsuni.
Kurzemes dzinējsuns līdz Pirmajam pasaules karam bija ļoti populāra un izplatīta suņu šķirne, taču kara gados tā nekontrolēti sapārojās ar citu šķirņu suņiem. Taču entuziasti bija apmņēmības pilni šķirni atjaunot, tāpēc tika apzināti visi Kurzemes tipa dzinējsuņi, no tiem atlasīti tie, kuri bija vistuvāk šķirnes standartam, un pavairoti.
1969. gadā Vissavienības šķirnes medību suņu izstādē prezentēta vienādu suņu grupa, 1970. gadā šķirne uzrādīta PSRS Kinoloģiskās padomes komisijai, taču gadu vēlāk, 1971. gadā, apstiprināta šķirne, kura nosaukta par Latvijas dzinējsuni.
Ņūfaundlenda melnbaltais 'brālis' – lendsīrs
Liels, melnbalts suns ar mīlīgu izskatu, lieliskām rakstura īpašībām un mīlestību pret ūdeni, turklāt iemūžināts gleznā – izklausās sapņaini, vai ne? Taču visu iepriekšminēto raksturo viens vārds – lendsīrs. Viņš ir gluži vai kā mistērija, kuru vienā pasaules daļā saprot kā citas šķirnes paveidu, kamēr citā – kā pilntiesīgu un atšķirīgu suņu šķirni.
Raksturojot lendsīru, šī suņu šķirne tiek piedēvēta Vācijai un Šveicei, lai gan tieša saikne suņiem patiesībā ir ar angļu mākslinieku, seru Edvinu Henriju Lendsīru. Tieši viņš savā gleznā, kas tapusi 19. gadsimta pirmajā pusē, attēlojis visai liela auguma suni, kura spalva ir galvenokārt balta, bet galva – melna. Nostāsti vēsta, ka attēlotais suns patiesībā tiešām reiz ir dzīvojis četrkājainais draugs, kas glābis cilvēkus no noslīkšanas. Vēlāk, kad šķirnei deva nosaukumu "lendsīrs", ņēma vērā mākslinieka uzvārdu, tādējādi atzīstot viņa devumu, gleznā iemūžinot šīs šķirnes vai tai līdzīgu mīluli.
Taču, redzot lendsīru, daudzi noteikti teiks – tas ir vien melnbalts ņūfaundlends jeb ņūfaundlendietis. Un nepareizi tas nav, jo daudzi cilvēki tik tiešām maldās un melnbalta kažoka lendsīrus nosauc par ņūfaundlendiem. Taču lendsīrs ir atsevišķa suņu šķirne, ko atzinusi Starptautiskā Kinoloģiskā federācija.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
