Suns Vecāķu pludmalē nogāž gar zemi bērnu; zoopsiholoģe nosoda saimnieka rīcību  (16)

"Mūsu ģimenē ir divi pirmsskolas vecuma bērni. Spēlējoties krastmalā, notika nepatīkama situācija ar suņu īpašnieku, kurš atstāja savu suni bez uzraudzības," vēstulē raksta bērna tēvs. "Suns pēkšņi pieskrēja pie bērna, bērns metās skriet, kā secinājumā suns sāka skriet viņam pakaļ, nogāza to uz zemes. Saprotams, ka bērnam radās bailes no suņa." Artūrs norādījis, ka Vecāķu pludmale, īpaši vietā, kur viņi pastaigājušies, esot iecienīta daudziem apmeklētājiem, to skaitā ģimenēm ar bērniem.

"Mēs mīlam dzīvniekus un ar saprašanu attiecamies pret dzīvnieku īpašniekiem. Mēs gribētu pievērst nedaudz uzmanības suņu saimniekiem, cerot uz viņu sapratni, ka apkārt viņu dzīvniekiem ir dzīvas būtnes, kuras līdz galam nav gatavas satikties aci pret aci ar dzīvnieku, un viņiem ir grūti apdomāt un izdarīt pareizo rīcību, kas varētu saglabāt viņu mieru. Kā zinām, suns vadās pēc saviem dzīvnieka instinktiem un var izdarīt neapdomātas darbības," tā notikumā iesaistītā bērna tēvs raksturojis savas sajūtas. Viņš arī vēlējies atgādināt suņu īpašniekiem, ka ir jābūt atbildīgam par savu dzīvnieku, kas ir pieradināts, un neatstāt tos bez uzraudzības mazgadīgu bērnu tuvumā.

Lai noskaidrotu, vai un kā suņu saimnieki tiek kontrolēti pludmalē, "MansDraugs" vērsās Rīgas pašvaldības policijā (RPP), kuras pārstāvis Toms Sadovskis skaidroja: "Rīgas domes saistošie noteikumi Nr.80 "Sabiedriskās kārtības noteikumi Rīgā" paredz, ka dzīvniekus nedrīkst ievest peldvietās, bet uz pārējo pludmali ārpus peldvietas robežām šie noteikumi neattiecas. Turklāt jāpiebilst, ka pie pavadas sunim ir jābūt pašā pilsētā un, piemēram, parkos, bet pavadai nav obligāti jābūt mežā vai šajā gadījumā – pludmalē ārpus oficiālas peldvietas. Taču tas, ka sunim nav obligāti jābūt pie pavadas, nenozīmē, ka šādu suņa īpašnieku nevar saukt pie atbildības. Katram suņa saimniekam pašam šādos gadījumos jāmāk izvērtēt tas, vai viņa dzīvnieks ir pietiekami paklausīgs, lai to varētu laist brīvi skraidīt. Proti, katrs saimnieks pats ir atbildīgs par savu mājdzīvnieku un, ja šis dzīvnieks citiem nodara kaitējumu, saimnieks ir saucams pie atbildības."

Peldvietās RPP glābēji galvenokārt atrodas peldsezonas laikā, kas parasti ir no 15. maija līdz 15. septembrim, norādīja Sadovskis, bet pārējā laikā glābēji piesaistīti citu jautājumu risināšanā, piemēram, iesaistīti patruļās.

"Ja saimnieks savu suni ir aizvedis uz mežu vai pludmali izskraidīties, tad vispareizākā rīcība, ieraugot, ka tuvojas citi atpūtnieki, būtu paņemt suni pavadā, lai palaistu vaļā tikai tad, kad citi atpūtnieki būtu pietiekami tālu, lai suns tiem vairs netraucētu," teica Sadovskis.

"MansDraugs" arī vērsās pie zoopsiholoģes Ingas Cerbules, kura, iepazīstoties ar konkrēto gadījumu, nosodīja suņa saimnieka rīcību. "Suņu īpašnieka pienākums ir nodrošināt, ka viņu hobijs – turēt suni – netraucē un neapdraud apkārtējos, gan cilvēkus, gan dzīvniekus. Suņa īpašnieks ir pārkāpis veselu rindu Ministru kabineta noteikumos uzskaitītās prasības. Ļoti bezatbildīga rīcība! Nosodu šādu īpašnieka bezatbildīgu rīcību, jo tas veicina sabiedrības negatīvu attieksmi pret visiem suņu īpašniekiem un pret suņiem."

Speciāliste uzsvēra, ka bērnu vecākiem nebūtu jālūdz sapratne, jo tā "no suņu īpašnieku puses bērnu vecākiem pienākas, un tas ir skaidri noteikts mūsu valsts normatīvajos aktos". Turklāt nebūt neesot tā, ka suņa īpašniekam vajadzētu kontrolēt visu pasauli, lai apkārtējie cilvēki izturētos pareizi pret suni, jo esot jāsāk ar sevi un sava suņa kontrolēšanu, lai dzīvnieks netraucētu un neapdraudētu citus cilvēkus un dzīvniekus.

"Tā kā bērns sāka skriet aiz bailēm, mēs nevaram bērnam neko pārmest. Ir par daudz prasīts, lai bērns kontrolētu savas baiļu reakcijas. Bērniem, protams, jāmāca, lai izturas ar cieņu pret visu dzīvo, lai neiet klāt svešiem suņiem, lai nekaitina. Tas nenāks par sliktu. Bet konkrētajā gadījumā vaina ir neapšaubāmi suņa īpašnieka pusē," secināja Cerbule, uzsverot, ka nav vainīgs ne suns, ne arī bērns. "Par suni atbild īpašnieks, par bērnu – vecāki."

Jautāta, kāpēc suns varēja sākt skriet, Cerbule uzskaitīja vairākus variantus: "Suņiem ir iedzimta tieksme sekot kustīgiem objektiem, bet nevaru pateikt, vai tas bija aiz ziņkāres, aiz draudzības, vai arī sunim bija kādi agresīvi nolūki – bet tas nav būtiski. Būtiski ir, ka saimnieks nedrīkst pieļaut šādu situāciju. Sunim bija jābūt pavadā. Vai arī, ja suns ir tik perfekti apmācīts, ka suni var kontrolēt ar balss komandām, tad saimniekam bija jābūt klāt un jāaizliedz suņa tuvošanās bērnam."

"Suņu īpašniekiem jāatceras, ka jebkuram cilvēkam ir tiesības nemīlēt viņa suni un ir tiesības negribēt kontaktu ar suni," atgādināja zoopsiholoģe. "Uzsaukšana: "Nebaidieties, viņš nekož!" situāciju neglābj. Sunim ir jabūt pavadā vai ar balss komandām tiešā saimnieka tuvumā, un nav pieļaujama suņa patvaļīga iešana pie citiem cilvēkiem vai citiem dzīvniekiem."