Kur pazūd tavu mērķu sasniegšanai vajadzīgā enerģija?

Bet labākai šo likumsakarību sapratnei vispirms jāsaprot tas, ka mūsu domas ir materiālas un spējīgas iedarbināt, izveidot veselu enerģijas kanālu, kas aiznes mūsu enerģiju vai nu uz pagātni, vai uz nākotni. Un šīs kanāls, kas no mūsu domām automātiski atveras, par visiem 100% vairs neaizveras nekad. Kaut sīciņš enerģijas strautiņš ar plūsmu pagātnē vai nākotnē paliek vienmēr.

Un tas atkal atveras uz pilnu klapi tad, kad mēs aktualizējam domu, ko jau bijām domājuši. Nav svarīgi – vai par pagātni, vai par nākotni.

Jāsaprot arī tas, ka vienīgais enerģijas avots, kas var barot mūsu nākotni un mūsu tagadni, ir tas enerģijas daudzums, kas mums ir šodien, šeit un tagad. Tātad – šis enerģijas daudzums ir ierobežots.

Bet, jo vairāk mums ir nākotnes plānu un atmiņu par pagātni, jo vairāk tādu enerģijas kanālu mēs atveram – un jo vairāk no ierobežotā "šeit un tagad enerģijas" daudzuma tiek automātiski paņemts.
Ne mazāk svarīga enerģijas noplūde notiek tad, kad mēs pukojamies, lieki nervozējam, izrādām dusmas un apvainojumus un citas negācijas. Es runāju par tagadni. Arī tad tiek tērēti mūsu enerģijas limiti, un ir liela varbūtība, ka tieši šī enerģijas daudzuma pietrūks kāroto mērķu sasniegšanai.

Jāņem vērā arī tas, ka viss, kas notika un bija aktuāls vakar (pat, ja tas ir sākums šodienas raizēm – enerģijas patēriņam), pieder pagātnei – emocionāla piesaiste vakardienas negatīviem ir lieks enerģijas patēriņš jeb "bēršana caurā maisā".

Pret pagātnes (arī vakardienas) negatīvajiem notikumiem ir jābūt maksimāli emocionāli vienaldzīgam. Tas nenozīmē, ka mācības un secinājumi no vakardienas un tālākas pagātnes nebūtu jāņem vērā.

Protams, ka pieredze vienmēr ir noderīga! Bet vakardienas negatīvs jāuzņem tikai un vienīgi mentāli – kā informācija par mūsu pareizām un nepareizām darbībām. Bez kādas emocionalitātes!

Kad sasniedzam kādu savu mērķi, mēs, protams, esam gandarīti un priecājamies par sasniegto. Uz saviem priekiem tērējam enerģiju, kas atlikusi pēc mērķa sasniegšanas un kuru mēs paši esam kādreiz, pagātnē, atsūtījuši uz nākotni šā mērķa realizācijai. Protams, pieliekot vēl klāt daļu no tās enerģijas, kas mums ir brīdī, kad priecājamies par sasniegto rezultātu. Var sacīt, ka tie ir "šodienas" enerģijas attaisnotie "izdevumi", jo priecāties taču ir normāli! Jo sevišķi, ja ir, par ko priecāties...

Bet tagad padomā loģiski!

Ja cilvēks visu laiku domā par slikto, kas ar viņu noticis kādreiz, ja atceras "nelabos" kaimiņus un radus, kas viņam ieriebuši, ja atceras, kā klasesbiedri, armijas biedri, kādreizējie kolēģi utt. ir kādreiz apvainojuši, aizskāruši "nabaga domātāju"... Cik daudz enerģijas šim cilvēkam var būt šodien, šeit un tagad?

Protams, necik vai tikai tik daudz, lai nevis dzīvotu, bet eksistētu. Jo visu enerģiju viņš ir "sabāzis caurā maisā" – pagātnē! No kuras nekad nesagaidīts atdevi – ne viņš, ne arī tu.

Nemaz jau nerunājam par to, ka nākotnes mērķiem tādam cilvēkam enerģijas pietrūks, un viņš būs atkarīgs no gadījumu, "likteņa", "karmas", "grūto mācībstundu" u.tml. varas. Pilnībā atkarīgs. Reāli, tā būs "krievu rulete", nevis dzīve. Jo, nedz enerģētiski (negribēsies pabeigt iesākto), nedz mentāli (prāta pietrūks, slinkums domāt) nebūs spējīgs pretoties. Tam vienkārši pietrūks enerģijas!

Ar enerģiju, kurai mēs "atveram slūžas"(t.i., ko mēs sūtam nākotnē), arī ir interesantas likumsakarības.
Jebkurā gadījumā, nodrošināt nākotni ar enerģijas kanāliem priekš pozitīvām iecerēm un mērķiem ir pareizāk, nekā šos kanālus novirzīt uz pagātni un dzīvot negatīvajā un/vai pozitīvajā pagātnē.

Tomēr ir liela starpība, vai mēs enerģētiskos kanālus novirzām uz utopiskiem sapņiem, nepiepildāmiem mērķiem, paaugstinātām ambīcijām vai arī enerģijas kanāli no "šeit un tagad" nodrošina reālu mērķu sasniegšanu. Ja esam "izrakuši domu grāvi" uz "princi baltā zirgā" vai "daiļo Pelnrušķīti", tad tas ir mūsu enerģētisks šāviens galīgi "pienā". Citiem vārdiem – pa tukšo. Ja patronu skaits ir diezgan ierobežots, var pietrūkt munīcijas arī precīzai "šaušanai"!

Atceroties bijušās, nesenās pārestības un arī "labās" dienas, tu velti tērē enerģiju, kas ir noderīga nākotnes plānu realizācijai. Un ir liela varbūtība, ka, sakarā ar šīs velti pagātnei iztērētās enerģijas trūkumu tu savu nākotnes mērķi vispār nesasniegsi.

Sapņošana, fantastisku projektu būvēšana ir lieks enerģijas patēriņš, kas mazina reālo mērķu sasniegšanas iespējas. Plānojot savas ieceres, iemācies novērtēt to sasniegšanas realitāti, pamatojoties uz savām materiālajām, mentālajām, intelektuālajām un sociālajām iespējām tagadnē un nākotnē.