Pagājušajā nedēļā agrā rītā, stūrējot no Kijevas savu mašīnu Polijas robežas virzienā, redzēju gar Ļvivas lielceļa malu ejam divus vidēja auguma spēcīgus puišus. Abiem galvā bija armijas bruņucepures, mugurā raibas formas, plecos - vienam kalašņikovs, bet otram granātmetējs. Visdrīzāk, tie devās uz iesaukšanas punktu, lai no turienes brauktu valsts austrumu virzienā. Lai gan regulāri esmu braucis uz Ukrainu, bieži pats atrazdamies pie stūres, divdesmit gadu laikā šādas ainas tur līdz šim neesmu novērojis.
Iebraucis uzpildes stacijā, vaicāju kombinezonā tērptajam strādniekam, kāda ir situācija. Vīrs precīzi saprata mana jautājuma būtību un vienā mierā noteica, ka būs karš. Viņš pateica to ļoti mierīgi un ātri. Sajutos pārsteigts, vien spēdams noteikt: "Kā tā - karš?" Lejot dīzeli, ukrainis paskaidroja, ka Krievija neatstāšoties no Ukrainas un notikumi Krimā, saspringtā situācija valsts austrumos, to apliecinot pilnīgi nepārprotami.
Tieši to pašu man 8.martā Rīgas "Dinamo" spēles laikā apgalvoja viens no Doņeckas hokeja halles apsargiem, krieviski runājošs ukrainis. Arī viņš bija pārliecināts, ka būs karš. Viņš teica, ka nevēloties klausīt rietumukraiņu - banderoviešu rīkojumiem. Te Ukrainas austrumos vairākums tomēr runā krieviski, kādēļ tad mums visiem vajadzētu sazināties tikai ukrainiski, vaicāja sargs.
Pēc kādas stundas biju atradis savu kupeju vilcienā Doņecka - Kijeva. Varēju mierīgi pārdomāt iepriekšējās dienās Krimā un Doņeckā redzēto. Par laimi kupejā neviens cits vairs neizvietojās un biju pasargāts no nenovēršamas politiskas sarunas. Brīžos, kad kupejas durvis bija atvērtas, varēju saklausīt balsis blakus. Kāds vīrs, gluži kā izdarījis negaidītu atklājumu, runāja par Ļeņinu. Esmu izlasījis visus Ļeņina rakstus un tajos ir tik daudz pateikts, sludināja balss no kaimiņu kupejas. Jā, un ziniet, Ļeņinu misijai Krievijā taču pilnībā sagatavoja Vācija. Tālāk viņā vairs neklausījos un pievēru savas kupejas durvis. No rīta, iebraucot Kijevā, neviens vairs neauroja nebalsī: "Veļu nododam!" Šāds bļāviens bija pamodinājis iepriekšējā rītā, kad ar vilcienu no Simferopoles tuvojāmies Doņeckai. Ļeņins, veļas nodošana un Krievijas karogi prokrieviskajā mītiņā Doņeckas centrā, ko vērojām vēlāk pēc ierašanās pilsētā, skaidri apliecināja, ka vairākās desmitgadēs īstenotā Austrumukrainas pārkrievošana ir atstājusi nopietnas pēdas.
9.martā izkāpu Kijevas centrālajā stacijā. Normālas avīzes un žurnāli - Deņ, Zerkalo nedeļi, Korrespondent nozīmēja atgriešanos citos apstākļos. Tas bija nesen uzvarējušās Maidana revolūcijas zīmogs, ko varēju saskatīt daudzu kijeviešu sejās. Lielajā pilsētā, kuras iedzīvotāju skaits jau pārsniedzis četrus miljonus, nebija jūtama agresija. Tā bija palikusi Krimā un daļēji arī Doņeckā. Tas gan nenozīmē, ka Kijevā nerunāja par biedējošo nākotni. Sēdēju pie datora omulīgajā kafejnīcā "Kupidon", pavisam netālu no Kreščatika. Klusā fona mūzika ļāva brīžiem ieklausīties sarunās pie citiem galdiņiem. Vairums cilvēku runāja krieviski, tādēļ labi sapratu runāto. Kāds pavecāks vīrs divām dāmām pie galda apgalvoja, ka neticot tam, ka Krievija varētu pāriet pāri Ukrainas robežai. Tas būtu pilnīgs absurds, viņš teica.
82 gadus vecā Katrīna jeb Baba Katja dzīvo nelielajā Tuniku ciemā 120 kilometrus uz dienvidiem no Kijevas. Viņas sēta gluži vai laistās no tīrības un sakoptības. Man uzrej neliels melns krančelis un padzen malā vistu baru. Nopērku skābētus gurķus trīs litru burkā par 20 grivnām jeb pusotru eiro un kartupeļus. Baba Katja uzcienā ar pašas darināto gorilku jeb kandžu. Arī mājā viss uzposts un kārtīgs. Ar baltu drānu piesegta maizes krāsns, kurā mēdzot cept pīrāgus. Pie sienas virtuvē divi 2009.gada plakāti ar Jūliju Timošenko. Tajos vēl pietiekami jaunas un skaistas sievietes seja, kas tagad pēc cietuma stipri mainījusies. Kas būs, nezinu, saka Baba Katja. Viņa ir noraizējusies par abiem dēliem, kurus tagad varot mobilizēt armijā.
Tuniki ir centrālās Ukrainas ciems. Patukšs, jo lielākā daļa iedzīvotāju devušies uz tuvākām un tālākām pilsētām. Šī iemesla dēļ rodas iespaids, ka to apdzīvo vienīgi vecas sievas. Parasti tās sanāk kopā, kad ir atbraucis autoveikals. Ejot cauri mežam un pāri pakalniem četrdesmit minūtēs sasniedzu seno Boguslavas pilsētu. Pie bijušā padomju laika universālveikala, kura priekšā atrodas pārspīlēti spilgts zaļi krāsots Otrā Pasaules kara tanks T-34, no taksistiem uzzinu, ka Ļeņins februāra notikumu laikā beidzot tomēr ticis nocelts no postamenta. Tagad uz tā garā karoga kātā plīvo sarkani melnais Ukrainas sacelšanās armijas karogs.
Tieši tāds pat karogs redzams arī pie pilsētas robežas. Tur kaudzē sakrautas kravas automašīnu un traktoru riepas, balti smilšu maisi. Dežūrē divi vīri, viens četrdesmit sešus, otrs kādus divdesmit piecus gadus jauns. Abiem mugurā plankumainas armijas jakas ar vācu karodziņu uz pleca. Lai tik sākas karš, tad līdz Maskavai aiziesim, saka vecākais no abiem - Jevgēņijs Prosols. Janvāri un februāri abi bieži atradušies šajā postenī, caur kuru vietējā pašaizsardzības vienība nav ļāvuši izbraukt gāztā prezidenta Viktora Janukoviča nolīgtajiem noziedzniekiem, kas vesti autobusos. Jevgēņijs pagājušos notikumus skaidro ar to, ka ukraiņu tautas mērs bijis pārlieku pilns. Viss izšķīries pēc tam, kad Janukovičs nolēmis lietot spēku, lai iebiedētu cilvēkus. "Taču tad nācās vilties. Viena piekautā vietā stājās trīs, viņu vietā jau pieci. Ukraiņus nav iespējams nobiedēt, mēs iesim līdz galam," teica Boguslavas iedzīvotājs Jevgēņijs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
