Dainis Lemešonoks: Dauzīs SC, sāpēs valstij?  (219)

Acīmredzami tāda būs galvenā intriga tagadējā izteikti garajā politiskajā sezonā, kas beigsies tikai ar 12. Saeimas vēlēšanām. Nacionālajai apvienībai šis ir gan principiāls, gan izdzīvošanas jautājums – tai būtu jāpaliek dziļā opozīcijā, ja kreiso apvienība (vai, iespējams, Sociāldemokrātiskā partija "Saskaņa" viena pati – vai arī , vēl ticamāk, tās un vairāku reģionālo grupējumu veidots bloks) piedalās valdības veidošanā. Apvienības ļaudīm, kuriem tīk atražot urrāpatriotisku retoriku, tas nodrošinātu zināmu komfortu, taču pragmatiskiem ļaudīm padarītu sēdēšanu Saeimā bezjēdzīgu un radītu vilšanos viņu sponsoros.

Savukārt "Vienotībai", neraugoties uz pašvaldību vēlēšanās saņemto mācību, joprojām dzīvo ilūzijā, ka SC izolācija palīdzēs tai saglabāt dominējošo lomu Latvijas politikā. Turklāt tagadējai premjerpartijai, bet tieši tāpat arī zaļzemnieku šobrīd "klusajiem ūdeņiem", tradicionālais valdības "monoetniskums" ir parocīgs, prognozējams un mīļš savā rutīnā. "Krievu" klātbūtne koalīcijā nozīmētu būtiskas pārmaiņas valdības īstenotajā politikā un Saeimas retorikā – taču, lai cik tās, iespējams, būtu racionālās, valstiski izdevīgas vai pat sabiedrības sveiktas, līdzšinējiem varas īstenotājiem tas nozīmētu psiholoģiskas neērtības un vajadzību sevi "lauzt". Ak jā, vienmēr jau ir latviskās bailes no tā, ka jaunajos politiskajos apstākļos viņi, vakardienas plakātiskie "lāčplēši" un "piektās kolonnas" lamātāji, var publikai atklāties kā pārmēru lokani, kompromisiem gatavi, pieglaimīgi ļautiņi... Kā smejies, labāk tālāk no grēka!

Var pat teikt, ka saskaņieši pie tā paši "ir vainīgi", jo rīkojas pārāk rezultatīvi. Patlaban viņu izolēšanas centieni arvien vairāk gan izskatās pēc "neiespējamās misijas" – ņemot vērā gan pašu SC politiķu prasmi uzrādīt mērenību, rast kompromisus un manevrēt, gan arī mūsu sabiedrības latviskās daļas pakāpenisko pieradumu pie kreisajiem. Turklāt pašvaldību vēlēšanas uzrādīja krievvalodīgo pilsoņu nevēlēšanos atbalstīt radikāļus, un tas nopietni atslābināja priekšvēlēšanu kaislībās uzkurināto etnisko spriedzi "pretējā nometnē". Kaut pirms tam publiskā retorika tiešām radīja iespaidu, ka Vladimira Lindermana komandai izdosies daļu vēlētāju iekārdināt ar iespēju "izteikt nicinājumu šai valstij". Tādēļ patlaban labējie politiķi, kuri vēlas arī turpmāk par visu varu noturēt kreisos Saeimas opozīcijā, ir palikuši bez vērtīgiem sabiedrotajiem, kuri viņiem labprāt pakalpoja par bubuli, raisot latviskajā sabiedrības daļā apokaliptiskas noskaņojumu un vēlmi mesties pie urnām, lai glābtu tēvzemi.

Tāpat pa šo laiku nav uzradies neviens jauns arguments, ar ko labējie varētu efektīvi skaidrot, ka SC (vai tā kāds turpmākais agregātstāvoklis) nav varas cienīgs. Neraugoties uz valdības pravietojumiem, Rīga vismaz pagaidām vēl nav izputējusi. Turklāt domes saimniekošana pilsētniekiem šķiet krietni vien racionālā nekā tad, kad pie varas bija "etniski pareizāki" sasaukumi. Viltīgais lozungs, ka saskaņiešiem nevar dot varu tieši tāpēc, ka viņiem nav valdības darba pieredzes, izklausās pavisam muļķīgi pēc nesenajām ministru demisijām. Jo Edmundam Sprūdžam, tāpat kā Žanetei Jaunzemei - Grendei un Robertam Ķīlim, nebija iemaņu valdības un Saeimas darbā, taču tas viņiem netraucēja tikt pie saviem portfeļiem un baudīt vispārēju bijību. Vai tiešām uz šāda fona pagalam nederīgs finanšu ministra amatā būtu deputāts, kurš vairākos Saeimas sasaukumos ir piedalījies budžetu pieņemšanā un grozīšanā?

Cik noprotu, izolētāji joprojām centīsies publikas pārliecināšanā izmantot savus trīs klasiskos "trumpjus": SC ir pret latviešiem, jo Ušakovs aicināja uz referendumu par divām valsts valodām; SC neatzīst okupāciju; SC ir līgums ar "Vienoto Krieviju" – tātad apvienība ir Kremļa pakalpiņš. Taču šie argumenti jau ir pazaudējuši agrāko asumu (savukārt tas motivē izolētājus tos atkārtot arvien skaļāk, uzstājīgāk un apnicīgāk). Jo ilgāks laiks ir pagājis, jo sabiedrības latviskā daļa mierīgāk novērtē mākslīgi izraisītā referenduma peripetijas un arvien izteiktāk ir gatava "piedot" saskaņiešiem, ka tie toreiz solidarizējās ar savu elektorātu, kurš tika uzjundīts "nosargāt krievu valodu" – nevis ar vieglu roku atdeva to Lindermanam. SC politiķi ir skaidrojuši savu nostāju "Okupācija bija, ja nav okupantu ", stāstījuši par krievvalodīgo pilsoņu un iedzīvotāju bažām, un arī šāda pozīcija ir guvusi izpratni latviešu sabiedrībā. Patlaban kopējais nācijas noskaņojums ir, mazākais, samierniecisks, un tāpēc arī politiskie veidojumi, kuriem inkriminē vēlmi sadarboties ar SC, nesteidz izbīlī pārliecināt publiku, ka tiek apmeloti.

Savukārt, kas attiecas uz sadarbību ar Krievijas valdošo partiju, tad šos pārmetumus, esmu nelokāmi pārliecināts, uzkurina tikai "Vienotības" klaja nenovīdība – tā pati labprāt vēlētos šādu partnerību. (Cik zinu, Ārlietu ministrija bez aizspruedumiem izmanto SC kontaktus Krievijā vai Ķīnā.) Pie tāda līguma tikuši, Solvita Āboltiņa un Valdis Dombrovskis tūlīt mums visiem izskaidrotu, ka ar VK līgumus noslēgusi Japānā valdošā Liberāldemokrātiskā partija un Indijas Nacionālais kongress – valdošā partija šajā valstī, turklāt Krievijas partija esot pavisam eiropeisks politiskais spēks un Centristu demokrātu alianses dalībnieks. Diemžēl tagad mūsu premjerpartija, iedomāta iekšpolitiska izdevīguma dēļ ārišķīgi izrādot savu nepatiku pret kaimiņvalsts valdošo partiju, var aizspēlēties pat tik tālu, ka Valsts domes vairākumam tas apniktu, un mūsu valdība tiktu vienkārši pasludināta par Krievijai naidīgu. Tad par "Vienotības" galvu gāztos viss Eiropas Savienības un Katrīnas Eštones, ASV Valsts departamenta, Ziemeļvalstu, Latvijas eksportētāju un tranzītnieku (to vidū arī partijai ziedojušu uzņēmēju) naids. Nez kāpēc labējie politiķi naivi uzskata, ka viņu vieglprātīgie vingrinājumi nacionālās stājas demonstrēšanā neaizskan tālāk par valsts robežu, bez atbalss gan Austrumos, gan Rietumos.

Taču krietni nervozāku mani padara bažas, ka drīz vien, pārliecināties par savas retorikas neefektivitāti, apņēmīgākie izolētāji var ķerties pie darbiem, izspēlējot valodu referenduma izraisīšanas shēmu priekšvēlēšanu gaisotnē. Latvijas sabiedrības krieviski runājošajai daļai ir savs neslēpts "Ahileja papēdis" – daudzu vecāku vēlme, lai viņu bērni iegūtu izglītību dzimtajā valodā. Var sasparoties provokatori, kas mēģinās saniknot šos cilvēkus, lai viņu naids iebiedētu latviešu vēlētājus un piespiestu tos rīkoties histēriski. Mēs jau varējām pārliecināties, cik viegli ir izraisīt cilvēkos dusmu uzplūdus un radīt bezjēdzīgu konfrontāciju sabiedrībā – un kā tas vājina Latviju. Tā bija pārāk dārga mācība.