Vairāk dominē negatīvās identitātes, proti, kādi nedrīkstētu būt politiķi – korumpēti, savtīgi, negodīgi, oligarhiem paklausīgi utt. Bet kādiem tad būtu jābūt jaunajiem politiķiem? Kādus cilvēkus politikā gaida vēlētāji un kādus gaida pati politika? Tik daudz tiek runāts par nepieciešamību būt politiski aktīvākiem, taču, domāju, daudzi tā arī paliek neziņā, kā savu pienesumu politikā dot.
Iesākumā arī es uzskatīju, ka tajā, ko mēdzam dēvēt par politiku, ir jāiet visiem, kuriem ir griba un varēšana aktīvi darboties. Taču tagad savas domas esmu koriģējis. Politikas priekšplānā ir jāstrādā politikas profesionāļiem, bet uzņēmējiem, māksliniekiem, zinātniekiem, skolotājiem un visiem citiem sabiedriski aktīviem pilsoņiem ir jābūt tiem, kas aktīvi un atbildīgi darbojas ne uz skatuves, bet gluži kā saimnieki savos uzņēmumos - izvirza mērķus un uzdevumus, piesaista izpildītājus un prasa no viņiem atbildību.
Joprojām Latvijā ir maz profesionāļu politikā. Maz ir tādu politikā iesaistīto personu, kurus primāri var uztvert tieši kā politiķus, nevis kā politikā iemaldījušos juristus, aktierus, uzņēmējus, žurnālistus, mācībspēkus u. tml.
Paraudzīsimies, teiksim, uz Vāciju un Lielbritāniju! Tur politiķa karjera prasa upurēšanos jau tad, kad uz jauno politiķi vēl neviens nelūkojas. Kad citi studenti dodas iztrakoties tusiņos ar glītām draiskulēm, izgaršot zālīti vai vienkārši plaģiē, nākamais politiķis zina, ka agrāk vai vēlāk viss nāks gaismā. Jā, politikā iederas tikai tīrie un neaptraipītie, tāpat kā smukie un veiksmīgie, tādi, kurus nievājoši mēdzam devēt par pareizajiem. Diemžēl, Latvijā tie pieredzējušie ir vairumā gadījumu aptraipījušies, bet tie neaptraipītie vēl ir pārāk nevaroši un nezinoši. Mums nav savas politiķu kalves, tradīcijas un skolas.
Sabiedrības interesēs ir veicināt sociālo zinātņu un humanitārās studijas, nevis ierobežot tās kā nevajadzīgas, jo to beidzēji, lūk, neražos eksportspējīgu un konkurētspējīgu produktu. Bet kas var būt konkurētspējīgāks par labu sabiedrību un labu valsti!? Lai cilvēks vadītu transportlīdzekli, viņam ir jāiegūst attiecīgas tiesības – nepietiek būt tikai godīgam un gribēt. Ar valsts vadīšanu vajadzētu būt tieši tāpat.
Piekrītu Jānim Domburam, kurš 20.jūlijā intervijā BNS, atbildot uz jautājumu par savu iespējamo līdzdalību politikā, teica: "Manuprāt, šobrīd ir nedaudz bīstama situācija, ka visi, kuriem ir mirkļa vājums, aiziet politikā, un mēs par to vēl tagad priecājamies. Manuprāt, politika ir profesionāli ļoti grūts darbs un, lai tur strādātu, ir jābūt augstai kvalifikācijai. Lai būtu labs politiķis, ir nepieciešamas nopietnas zināšanas un uz to gadiem ilgi ir jāgatavojas."
Es neatrunāju cilvēkus no politikas, gluži pretēji, es ikvienu sabiedriski aktīvu cilvēku aicinu stāties partijās, lai līdzdarbotos konkrētas iedzīvotāju grupas globālu un arī reģionālu vai noteiktas nozares mērķu un to sasniegšanas taktikas izstrādāšanā. Tas ir ļoti ļoti grūts uzdevums. Un, kad tas ir paveikts, tad jāķeras arī pie nākamā – no tiem, kas pauduši gatavību ieiet politikā dziļāk, tostarp ir gatavi startēt vēlēšanās, jāizraugās profesionālākie partijas un idejas priekšstāvji, lai viņi varētu doties tālākajā cīņā par vēlētāju balsīm.
Ir tik daudz neapgūtu iespēju līdzdarboties politikā, nesaistoties ar to publiski, no kā tik ļoti baidās potenciālie partijas biedri. Ir taču veidojamas domnīcas, darba grupas, rīkojamas konferences, semināri un vienkāršas, cilvēciskas, visiem saprotamas godīgas sarunas par to, kā mums labāk dzīvot.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
