No vienas puses, Latvijas amatpersonas nebeidz norādīt uz ļoti nopietnajiem secinājumiem, kurus jāizdara, redzot kā Krievija izrīkojas Ukrainā. Jāstiprina valsts aizsardzības spējas utt.
Rau, aizsardzības ministrs savas (Latvijas Zaļās partijas) kongresā aizvadītās nedēļas nogalē deklarē, ka jauno drošības risku kontekstā esot jāpārskata termiņuzturēšanās atļauju tirdzniecības regulējums. Viena no Vienotības politiķēm, (Lolita Čigāne) tviterī ir vēl kareivīgāka: "Manuprāt, uzturēšanās atļauju izsniegšana Krievijas Federācijas pilsoņiem tagad būtu jāpārtrauc". Ļoti labi, bet...
No otras puses, paveramies uz valdības rīcības plānu, kas iekļauts 25.marta sēdes darba kārtībā (te jāpaskaidro, ka ir valdības deklarācija un tad rīcības plāns, kā deklarāciju pildīt). Atveram pašu plānu (1.pielikums) un saprotam - nu nav nekas pasaulē mainījies kopš gada sākuma, nav! Lasām tās pašas visnotaļ pareizās tēzes par demogrāfiju, zināšanu ekonomiku u.c., kuras jaunie apdraudējumi, protams, "neatceļ" - problēma ir tā, ka rīcības plānā nav pašu šo jauno apdraudējumu un ar tiem saistīto risināmo problēmu.
Ja rīcības plāns tiktu skatīts februāra sākumā, "tukšajām lapām" būtu izskaidrojums, ka nav varēts prognozēt Krievijas rīcību. Savukārt kas traucējis plānu papildināt marta vidū, skaidrs nav.
Var, protams, sevi mierināt, ka visi šie plāni tāpat ir tikai "papīri", kas nav saistoši arī pašiem to sacerētājiem, attiecīgi tiem (konkrētajā gadījumā tam, kā šādos "papīros" nav) nav jāpievērš uzmanība. Tomēr politikā un valsts pārvaldē vajadzētu būt zināmai prioritāšu un aktivitāšu hierarhijai, proti, par kaut ko vispirms vienojas koalīcija (t.sk., Ministru kabinets). Pretējā gadījumā ir atsevišķu politiķu izteikumi, priekšlikumi, kuri, pat būdami pareizi, ir un paliek tikai konkrēto cilvēku viedoklis.
Kāpēc tik relaksēta attieksme? Ir cilvēcisks izskaidrojums: lai kāda būtu retorika, amatpersonas (un sabiedrība kopumā) netic, ka X stunda var pienākt arī Latvijai. Tiek pieļauts, ka Kremlis turpinās bradāt pa Ukrainas austrumu reģioniem, ka, iespējams, būs problēmas Latvijas ekonomikai, tomēr kopumā tēzes "Daugavpils - Latvijas Krima" un tai līdzīgas tiek uztvertas kā nevajadzīga panikas celšana vai vienkārši neveiksmīgas asprātības.
Labi, nekacināsim sevi un par X stundu nerunāsim. Tomēr vai tiešām valsts vadītājiem tik neiespējama liekas situācija, kad Krievija var mēģināt destabilizēt mūsu bankas, piespiežot savus pilsoņus (tos, kuriem vēl ir īpašumi un bizness Krievijā) "izņemt" savus aktīvus no Latvijas finanšu sistēmas? Nevis no Eiropas vispār - tas patiesi būtu pārāk sāpīgi pašai Krievijai - bet tieši no Baltijas? (Kremlis zina vājās vietas - nesit taču, piemēram, Polijai pa tās banku sistēmu, sit pa pārtikas eksportu...) Savukārt, ja kādam liekas, ka "krievu nauda" ir tik veiksmīgi paslēpusies ārzonu tīmekļos, ka gan jau tā paliks Latvijā kā nauda no, teiksim, Singapūras vai Austrijas, tad jāatgādina, ka, ja liela valsts grib savu pilsoņu naudu atrast, tā to izdara (skat., amerikāņu īstenotā veiksmīgā roku izgriešana Šveices bankām).
Lai Latvijai radītu problēmas, nav nepieciešami tanki vai pat atsevišķu iedzīvotāju grupu kūdīšana. Brīžiem liekas, ka amatpersonas to saprot, tomēr drīz vien saproti, ka tas bijis nepamatots optimisms.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
