Nevēlos piedalīties šī "sporta" populārākajā disciplīnā - nosaukt līdz šim neminētu kopējo emigrantu skaita versiju, bet izteikt savas domas par to, kā emigrācijas neto plūsma jeb aizbraukušo un atbraukušo starpība varētu būt mainījusies pa gadiem, baltoties uz citiem datiem, kas par šo procesu ļauj spriest netieši. Tieši tas, kā plūsma ir mainījusies dažu pēdējo gadu laikā nevis kopējais emigrantu skaits ir no politikas veidošanas viedokļa vissvarīgākais jautājums. 17.jūlijā Centrālā Statistikas pārvalde izziņoja datus, saskaņā ar kuriem neto emigrācija jeb starpība starp iebraucējiem un izbraucējiem 2013.gadā pieauga. CSP veiktais darbs šīs parādības mērīšanā ir liels ieguvums, taču vēlētos draudzīgi padiskutēt par daļu no tā rezultātiem.
Ne mirkli nešaubos, ka CSP dati par ilgtermiņa migrāciju atspoguļo patiesus centienus noskaidrot patiesību. Taču, jo vairāk domāju par šī vārdu salikuma jēgu Latvijas ekonomikas kontekstā, jo labāk saprotu, cik grūti to ir izdarīt. Piemēram, nesen pats tiekot aptaujāts CSP veiktajā mājsaimniecību apsekojumā, apjautu, cik emocionāli grūti Maskavas forštatē bērnību pavadījušam cilvēkam ir godīgi atbildēt uz visiem tajā ietvertajiem jautājumiem.
Tā tas ir pat situācijā, ja viņš par pētījuma jēgu ir labi informēts jau iepriekš, bieži darba vajadzībām izmanto tā rezultātus, nešaubās par atbilžu izmantošanu tikai statistikas vajadzībām un par visiem viņa ienākumiem nomaksāti nodokļi. Padomājiet, cik netipisks ir šāds respondenta pazīmju kopums un cik tālu no patiesības var būt liela daļa atbilžu, ko saņem pētījuma veicēji. Tad nu rodas tādi brīnumi kā mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi, kas it kā reālā izteiksmē ir tikai 42% no ES vidējā līmeņa, kamēr gan IKP pēc pirktspējas paritātes uz iedzīvotāju, gan mājsaimniecību patēriņš ir vairāk nekā 60% no vidējā, turklāt tās vienlaikus pamanījušās samazināt parādus un palielināt uzkrājumus.
Piebildīsim, ka "redzēt" patēriņu ciparu grauzējiem ir daudz vieglāk nekā ienākumus, bet diez vai arī tas tiek atspoguļots pilnībā. Izvelkot no plašākas datu kopainas vienu skaitli, ir iespējams cilvēkiem iestāstīt gandrīz jebko un izmantot to sabiedriskās domas veidošanā. No sirds iesaku iepazīties ar šo Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieka Jāņa Bērziņa apskatu par metodēm, ar kuru palīdzību mūsu valsts var tikt vai jau tiek ietekmēta. Par informatīvā kara riskiem nedaudz abstraktākā veidā rakstīju jau pirms trīsarpus gadiem. Līdzīgi kā nesen notika ar nelaimīgajiem 42%, arī ziņa par neto emigrācijas pieaugumu 2013.gadā jau sākusi dzīvot savu dzīvi.
Iespējams, ka neto emigrācija pērn tiešām bija nedaudz lielāka nekā gadu iepriekš, to pieļauj arī dažas zemāk minētas netiešas pazīmes. Nedomāju, ka ar jebkādu metodi var šo plūsmu izmērīt tūkstoša vai divu tūkstošu precizitāti, tas ir, tā teikt, kļūdas robežās. Taču parādību lielākos mērogos var saprast pietiekami labi.
Kā dati par ilgtermiņa migrācijas izmaiņām pēdējo piecu gadu laikā iekļaujas plašākā datu kopainā? Ne visai pārliecinoši. Nav nekā tāda, kas to pierādītu fizikas eksperimenta nozīmē, taču ir vairākas netiešas pazīmes, kuru kopums liek domāt, ka plūsma ir veidojusies atšķirīgi - krīzes laikā pieauga vēl straujāk, bet pēc tam straujāk samazinājās.
Kādas ir šīs pazīmes:
- Pirmkārt, pasažieru neto plūsmas dinamika Rīgas lidostā. Ļoti neprecīzs rādītājs, bez šaubām, jo cilvēki aizbrauc un atgriežas arī ar citiem transportlīdzekļiem, arī ārvalstu viesi var ierasties ar auto un aizbraukt ar lidmašīnu vai otrādi u.t.t. Taču ir grūti noticēt, ka attiecība starp ilgtermiņa migrāciju un pasažieru bilanci lidostā iepriekšējos divos gados varētu būt mainījusies tik krasi. 2009-2011.gadā šie skaitļi gandrīz precīzi sakrīt, kas drīzāk liek domāt, ka šajā laikā cilvēku aizplūšana bija vēl lielāka, jo ir arī citas ceļošanas iespējas. 2012-2013.gadā bilance lidostā bija tuva nullei, tā mainījās 16 reizes salīdzinājumā ar 2009-2010.gadu, kamēr ilgtermiņa migrācija mainījās tikai 2.7 reizes. Ir viegli izskaidrot, kāpēc attiecība bija cita tūlīt pēc pievienošanās ES, tad braucienos uz Rietumeiropu daudz populārāki bija autobusi, bet aviopārvadājumu attīstība situāciju mainīja.
- Attiecība starp darbaspēka apsekojumā iegūto nodarbināto skaitu un uzņēmumu apsekojumā iegūto aizņemto darbavietu skaitu. Nav teikts, ka šiem skaitļiem būtu precīzi jāsakrīt, bet ļoti lielas atšķirības tomēr ir pamats jautājumiem, kas skar arī šī raksta tēmu. Proti, nodarbināto skaita aprēķinu ietekmē vērtējums par iedzīvotāju skaitu, savukārt aizņemto darbavietu skaita aprēķinu tas neietekmē. Ja krīzes laikā iedzīvotāju skaits patiesībā kritās straujāk nekā "uz papīra", tad arī nodarbināto skaits faktiski ir samazinājies straujāk. Savukārt, ja iedzīvotāju skaita kritums izaugsmes atsākšanās laikā ir pārspīlēts, tad nodarbināto skaita pieaugums ir nenovērtēts. Tātad, tieši tāda aina, kas redzama zemāk redzamajā grafikā. 2008-2009.gadā darbavietu skaita sarukums bija par 63.2 tūkstošiem lielāks, bet 2010-2013.gadā to skaits savukārt pieauga straujāk, par 53.8 tūkstošiem. Krīzes laikā apmēram pusi starpības izskaidro blakus darbā strādājošo skaita sarukums par trešdaļu jeb 21.2 tūkstoti, bet kopš 2010.gada tas mainījies niecīgi.
• Visbeidzot, motivācijas jautājums. 2013.gadā pirmo reizi kopš 2008.gada nozīmīgi auga reālās algas par nostrādāto stundu, turpinājās darbavietu skaita pieaugums. Ir grūti iedomāties, kas pērn varēja palielināt cilvēku motivāciju emigrēt, salīdzinājumā par 2012.gadu.
Jau apmēram 20 gadus mācību un darba vajadzībām regulāri izmantojot Latvijas ekonomisko statistiku, ir izstrādājusies intuitīva sajūta par dažādu datu ticamības pakāpi. Galvenais ticības vai šaubu avots ir citi statistikas dati. Intuīcijai ekonomikas analīzē ir liela loma, taču to nedrīkst pārvērst ar melno maģiju.
Neticiet cilvēkiem, kuriem piecpadsmit minūšu vizīte Vācijas supermārketā šķiet pietiekams pamats apgalvojumam, ka pārtika šajā zemē ir lētāka nekā Latvijā, kas nav taisnība, starp citu. Ja kāds cilvēks domā, ka aši pārlaižot acis dažiem desmitiem cenu zīmju, viņš jau zina vairāk nekā statistiķi, kuri ik mēnesi sistemātiski vāc datus par tūkstošiem dažādu preču un rūpīgi analizē datus daudzu gadu garumā, viņš sevi acīmredzot sevi uzskata par matemātikas ģēniju, kādu pasaule vēl nav redzējusi.
Neko labu cilvēks par sevi nevēsta, kā dziļu dzīves gudrību pasniedzot nodrāzto teicienu, ka "ir meli, lieli meli un ir statistika". Nepieciešamība pieturēties pie metodoloģijas un izvairīties no subjektīvām interpretācijām var likt statistiķiem publicēt rezultātus, kurus viņi paši privātās sarunās sauc par absurdiem. Taču arī tādi dati var palīdzēt noskaidrot patiesību, jo arī kļūdas, ja tādas notiek, var būt ļoti informatīvas, ja izprot to rašanās iemeslu. Neto emigrācijas plūsmu atšķirības statistikā un dabā varētu būt radījusi starpība starp faktisko pārcelšanās brīdi un laiku, kad cilvēki pārceļas un izdara ko tādu, kas liek viņiem parādīties datu vācēju rada ekrānos – kaut kur reģistrējas, apmeklē ārstu un tamlīdzīgi. Varbūt ir arī citi iemesli.
Ir pašsaprotami, ka emigrāciju mazinās un repatriāciju veicinās labāka dzīve Latvijā. Taču par lielu intelektuālu ieguldījumu ir grūti nosaukt ieteikumus repatriācijas veicināšanai, kas balstās uz visu iespējamo nodokļu samazināšanu un vienlaicīgu papildus labumu dalīšanu no valsts budžeta, kas ir tipiska priekšvēlēšanu laika recepte. Galvenās zāles pret Latvijas relatīvo nabadzību Eiropas kontekstā ir laiks.
Jo ilgāk Latvijas sabiedrība bauda pasaules ideju un kapitāla brīvas aprites veidoto augsni mūsu prasmju, zināšanu, ražošanas kapitāla, produktu portfeļa un reputācijas audzēšanai, jo turīgāka tā kļūst. Vienlaikus laiks strādā arī pret mums — kamēr vēl tikai virzāmies uz Eiropas vidusmēra dzīves līmeni, daļai valsts iedzīvotāju būs vilinājums doties jau pie klātiem galdiem citās valstīs. Nepalīdzēsim laikam strādāt pret mūsu valsti, zīmējot realitāti drūmāku nekā tā ir. Cilvēku domām ir liels spēks un arī visnotaļ reālu problēmu mums netrūkst.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
