Foto: Reuters/Scanpix
Balsis, kas izskan pret bēgļu uzņemšanu, ir agresīvas. Tās, iespējams, gan neatspoguļo Latvijas sabiedrības attieksmi kopumā, bet šādu agresīvu iespaidu tomēr atstāj. Taču pēc sastapšanās ar bēgļiem reālajā dzīvē attieksme, iespējams, varētu mainīties, sarunā ar portālu "Delfi" skaidro LU Sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas profesore Brigita Zepa.

Imigrācijas jautājumi - jūtīgi

"Jāpiebilst, imigrācijas jautājumi kā tādi Latvijā ir īpaši jūtīgi, tas tā ir jau kopš neatkarības atgūšanas, kad publiskajā telpā sāka runāt par uzspiesto imigrāciju no Padomju Savienības. Esam traumatiski pret imigrācijas jautājumiem, un tagad vēl no Āfrikas brauks tādi, kuriem cita ādas krāsa, - tad  arī sākas šie "šausmas, šausmas" tipa komentāri. Tas ir līdzīgi kā ar seksuālajām minoritātēm, - neko ļaunu tas praids jau nenodarīs, vai vērtības nespēs izdzēst, bet atradīsies cilvēki, kas šausmināsies," vērtē Zepa.

Atbildot uz jautājumu, kad sabiedrības attieksme varētu kļūt iecietīgāka, Zepa norāda, ka, teorētiski, tam būtu jānotiek pēc praktiskas saskarsmes ar bēgļiem.

"Piemēram, vienā no pētījumiem atceros stāstu,  -  meita ģimeni iepazīstina ar savu draugu, kurš ir melnādains. Visi šausminās, taču tad soli pa solim vecmāmiņa sastopas ar to, ka meitas jaunais draugs ir labs cilvēks, ir pieklājīgs un palīdz darbos. Vecmāmiņas reālā pieredze palīdz arī citiem mainīt priekšstatus," atminas socioloģe.

Zepa arī vērtē, ka pozitīva tendence novērojama jaunu cilvēku vidū, kuri, lielākoties, esot iecietīgāki, vairāk ceļojuši un ar plašāku redzējumu.

Atšķirīgas grupas - atšķirīga attieksme

Savukārt kultūras socioloģe, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Dagmāra Beitnere atgādina, ka Latvijas sabiedrība ir dažāda, tāpēc arī bēgļu jautājumu katra no sabiedrības grupām uzņem dažādi.

"Bēgļu jautājums sabiedrības dažādās grupas radikalizē: vieni pauž atbalstu, citas grupas attieksmi pauž negatīvā nozīmē, jo izmanto izteikumus un reakcijas, ko demokrātiskā sabiedrībā pieņemts nosodīt un neakceptēt. Francijā ir divi tā sauktie nosodītie pētījumi intelektuāļu grupā: Alana Finkelkrauta  "Slimā identitāte" un Ērika Zemūra "Franču pašnāvība". Pēdējais autors norāda, ka dzīvojam politkorektuma diktatūras laikmetā: Francijā sabiedrība ir iemācīta slēpt savu viedokli, to, ko tā domā patiesībā," stāsta Beitnere.

"Tas ir svarīgi, ka Latvijā cilvēki savu satraukumu izreaģē publiski, pat ja arī ar nepareiziem formulējumiem, jo tas rāda, ka sabiedrība ir dzīva. Un, ja kāds šo reakciju grib ļoti nosodīt, tad lūdzu atcerēties latviešu kā populācijas skaitu, salīdzinot ar lielākām nācijām skaita nozīmē. Latvijas neatkarība ir atgūta ļoti sarežģītā laikā, kad globālie procesi lēni cenšas demontēt nacionālo valsti un izšķīdināt nācijas. Te arī stresa un neiecietības iemesls," savu skatījumu bēgļu jautājumā skaidro kultūras socioloģe.

Savukārt, komentējot 4. augustā pie valdības notikušo pret bēgļu uzņemšanu vērsto piketu, Beitnere norāda, ka šis pikets labi atspoguļo valdības vājo spēju svarīgus politiskus jautājumus saprotami izstāstīt sabiedrībai.

"Tas bija jāparedz, kā daļa sabiedrības reaģēs. Domāju, ka liela sabiedrības daļa domā līdzīgi kā piketētāji, tikai ne visiem ir laiks un drosme to paust publiski," vērtē eksperte.

Galvenais - integrācijas politika un diskusiju kultūra

Savukārt LU Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktore Aija Lulle, skaidrojot bēgļu jautājuma problemātiku, norāda, ka galvenie jautājumi, ar kuriem ir jāstrādā, ir reālas, ilgtspējīgas integrācijas politikas ieviešana un diskusiju kultūras nostiprināšana.

"Mums var būt atšķirīgi viedokļi, politiskā nostāja. Viedokļi ir jāpamato, un ir jāprot dot iespējas izteikties citiem, kā arī ieklausīties citu viedoklī. Es teiktu - mazāk sakāpinātu emociju, bet vairāk argumentu un faktu vienmēr ir labākais risinājums sarežģītās situācijās," portālam "Delfi" skaidro Lulle.

Skaidrojot populārākās kļūdas, kas tiek pieļautas diskusijā par bēgļiem, LU pētījuma centra direktore uzsver terminu nozīmību.

"Terminus nereti jauc, taču tas ir raksturīgi arī citās valstīs. Problemātiski tas ir situācijās, kad patvēruma meklētājus, kuri ir iesnieguši pieteikumu patvēruma izskatīšanai vai arī bēgļus un alternatīvi aizsargātus cilvēkus sāk saukt par "nelegāliem imigrantiem". Viņi nevar būt nelegāli, jo ir devuši ziņu konkrētām valstīm par savu ierašanos tajās, vai - bēgļu un alternatīvā statusa gadījumā - ir jau saņēmuši oficiālus dokumentus. Eiropas Savienībā, gan pētījumos, gan presē, aizvien biežāk vispār izvairās lietot terminu "nelegālie migranti," bet tā vietā lieto "neregulārie migranti" vai "migranti bez dokumentiem". Lai arī termini nav īpaši labskanīgi, tomēr precīzāk atbilst realitātei. Cilvēks nevar būt "nelegāls." Nelegāla var būt tikai cilvēka rīcība," norāda Lulle.

Bēgļu kvotas un totalitārā režīma trauma  

Tāpat Lulle uzskata, ka pagaidām nebūtu pareizi pārmest valdībai nespēju detalizēti izskaidrot bēgļu jautājuma problemātiku.

"Bēgļu kvotas ir jauna situācija visā Eiropas Savienībā. Joprojām ir daudz neskaidrību, Eiropas Komisija nav sniegusi skaidrus plānus. Tie vēl top! Tādēļ arī ir nepamatoti pārmest, piemēram, Latvijas valdībai, ka tā nevar atbildēt uz visiem jautājumiem. Skaidru atbilžu vienkārši vēl nav. Tā vietā, lai baidītos no iespējamiem bēgļiem, šobrīd ir jādara viss iespējamais, lai sarunās ar Eiropas Komisiju un citām organizācijām, Latvijas valsts varētu likt galdā vislabākos iespējamos argumentus, reālas prognozes un aprēķinus," skaidro pētniece.

"Latvijas sabiedrībai, tāpat kā citu valstu sabiedrībām ES, šī sistēma ar kvotām, ir jauna situācija. Ir skaidri redzams, ka Latvijā joprojām ir aktuāla totalitārā režīma trauma, jo rodas priekšstats, ka Latvijai kaut ko centralizēti „uzspiež no augšas". Tomēr mēs šobrīd runājam par humanitāru krīzi un palīdzību ne tikai konkrētiem bēgļiem, bet palīdzību mūsu sabiedrotajiem ES - Itālijai, Maltai un Grieķijai, kuras vienkārši nespēj tikt galā ar tik lielu bēgļu pieplūdumu. Ar daudzu fondu starpniecību Latvija ir regulāri saņēmusi palīdzību no citām ES valstīm, tāpēc ir tikai normāli, ka humanitāras krīzes laikā mēs palīdzam viens otram. Būt devējam ir daudz cienījamāka loma; ilgstoši atrodoties tikai saņēmēja lomā, cilvēki un valstis zaudē spēju attīstīties pašu spēkiem," stāsta Lulle.

Turklāt Latvijas sabiedrība nav izteikti neiecietīga, pārliecināta ir pētījuma centra direktore.

"Sabiedrības reakcija uz piketu pie valdības nama drīzāk bija straujš baiļu un neziņas uzliesmojums. Taču jau nākamajās dienās varējām vērot dažādos medijos, cik ļoti cilvēki vēlas zināt vairāk par vēsturi, politiku, par militāriem konfliktiem, reliģijām. Latvijas cilvēki kopumā ir ļoti izglītoti, vēlas paust viedokli un vēlas tikt uzklausīti. Tā ir mazas valsts priekšrocība, ka varam to izdarīt teju individuālā līmenī," rezumē Lulle. 

Jau ziņots, ka NA deputāti kopā ar vairākām biedrībām 4. augustā pie valdības ēkas protestēja pret bēgļu uzņemšanu Latvijā. Pikets piesaistīja arī ārzemju mediju uzmanību. 

Vēstīts, ka 6. jūlijā MK apstiprināja, ka Latvija divu gadu laikā Eiropas Savienības pārvietošanas programmas un mītnesvietas maiņas programmā solidāri uzņems kopumā 250 bēgļus, kuriem ir nepieciešama starptautiskā aizsardzība.

Portāls "Delfi" jau ziņoja, ka Eiropas Komisija maijā ierosināja kopumā dalībvalstīm divu gadu laikā izmitināt 60 000 patvēruma meklētāju. Divas trešdaļas no šī skaita nāktu no Itālijas un Grieķijas, kas šobrīd pakļautas vissmagākajam nelegālās imigrācijas spiedienam, bet atlikušie 20 000 tiktu uzņemti tieši no to izcelsmes vai tranzītvalstīm.

Vācija un Francija jau paziņojušas, ka abas kopā gatavas uzņemt vairāk nekā 21 000 patvēruma meklētāju.

Ziņots, ka valdība ārkārtas sēdē vienojusies atbalstīt Iekšlietu ministrijas projektu, ar kuru Latvijai paredzēts divos gados uzņemt 250 bēgļus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!