Rasnačs uzsvēra, ka valdības komitejas sēdē panākta vienošanās par likumprojekta virzību uz Ministru kabineta (MK) 22.augusta sēdi, kur šo jautājumu izskatīs. Tāpat bija panākta vienošanās, ka visas koalīcijas partijas, kuras to vēlēsies, varēs saņemt pilnāku informāciju no Tieslietu ministrijas (TM) par konkrēto likumprojekta virzīšanu.

Viņš skaidroja, ka šiem ierobežojumiem jau ir sena vēsture, kad to aizsāka Valsts prezidents Raimonds Vējonis, sakot, ka par šiem jautājumiem nepieciešama diskusija. Savukārt neilgi pēc tam valdība TM uzdeva šo jautājumu izvērtēt. Iepriekš diskusiju laikā panākta saskaņošana ar Labklājības ministriju (LM) un Iekšlietu ministriju (IeM), tomēr, kā redzams, iebildumi vēl joprojām ir Ārlietu ministrijai (ĀM), norādīja Rasnačs.

"Šie ierobežojumi Latvijā nepieciešami, jo pastāv mīts, ka Latvijā mīt maz personu, kas ikdienā aizsedz seju. Tas skar arī personas, kas šobrīd iebrauc Latvijā un arī personas, kuras vēlas Latvijā apmesties uz dzīvi nākotnē. Šiem cilvēkiem jāzina nosacījumi, kādi ir Latvijā. Prevencija ir viens no variantiem, ar ko nodrošinām paļāvības principu," teica Rasnačs.

Arī TM parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks (VL-TB/LNNK) sacīja, ka ir būtiski, lai ieceļojošajiem būtu preventīvi noteikts un skaidrs, kādi ir spēles noteikumi, un kopš diskusiju pirmsākumiem par šo jautājumu, daudzās valstīs jau ieviesti visaptveroši vai daļēji sejas aizsegšanas ierobežojumi.

Ministrs uzsvēra, ka saprot ĀM iebildumus, jo ĀM pārstāv Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) un pēc šī likumprojekta stāšanās spēkā būs cilvēku grupas, kas šajā tiesā agri vai vēlu vērsīsies un tas būs papildus slogs ĀM. Savukārt uz ĀM iebildumiem, par vēl neizstrādātajām vadlīnijām, ministrs vērsa uzmanību, ka tas uzreiz tikšot darīts tad, ja likumprojekts konceptuāli tiks atbalstīts Saeimā.

Jau iepriekš vēstīts, ka ĀM iebilst pret TM izstrādāto likumprojektu, norādot, ka nav sniegti pārliecinoši apsvērumi par to, kādēļ likumprojektā izvirzītos mērķus nav iespējams sasniegt ar šaurāka tvēruma ierobežojumiem, piemēram, aizliegumu nēsāt seju aizsedzošu apģērbu valsts un pašvaldību iestādēs. ĀM uzskata, ka valstij jāprot pamatot, kāpēc nepieciešami tieši šādi ierobežojumi un tieši šajā brīdī, taču atbildes uz šiem jautājumiem nav saņēmusi.

Ārlietu ministrijas (ĀM) valsts sekretārs Andrejs Pildegovičs pēc Ministru kabineta komitejas sēdes medijiem sacīja, ka pašreizējā anotācijā nav pausts skaidrs pamatojums visaptverošam aizliegumam, un būtu nepieciešams saprast, kāpēc netiek izmantots nevis maigāks, bet šaurāks likuma pielietojums.

"Kāpēc šos aizliegumus nevarētu ieviest valsts, pašvaldību iestādēs, transportā jeb vietās, kas tiešām ir svarīgas un kur šādi aizliegumi būtu proporcionāli gan Latvijas, gan Eiropas Savienības (ES) citu valstu pieredzei," teica Pildegovičs, piebilstot, ka nekādā veidā ĀM nemēģina "atmaidzināt" konkrēto likumu.

Likumprojekta izstrādi neiebilst, bet visaptverošam aizliegumam nav sniegts skaidrs pamatojums un nav izstrādāti normatīvi noteikumi un regulācijas, kādā veidā tie ir piemērojami. Ja likumdevējs nosaka šādus visaptverošus aizliegumus, tad klāt uzreiz jābūt izstrādātām vadlīnijām, kā šādu likumu piemērot, citādāk var panākt pretēju efektu, norādīja Pildegovičs.

Kā ziņots, sejas aizsegšanas ierobežojumu likuma mērķis būtu nodrošināt vienotas un harmoniskas sabiedrības pastāvēšanu, atvērtu savstarpējo sabiedrības locekļu saziņu un kopā dzīvošanu.

Likumprojekts nosaka, ka publiskā vietā nav atļauts aizsegt seju, izņemot gadījumus, kad sejas aizsegšana nepieciešama normatīvajos aktos noteikto prasību izpildei, profesionālo pienākumu izpildei, sporta nodarbību un pasākumu dalībniekiem, mākslas pasākumu dalībniekiem, valsts vai tautas svētku un kultūras pasākumu dalībniekiem, laika apstākļu dēļ un veselības stāvokļa dēļ.

Likumprojektā skaidrots, ka par publisku vietu ir uzskatāma jebkura vieta, kura neatkarīgi no tās faktiskās izmantošanas vai īpašuma formas kalpo sabiedrības kopīgo vajadzību un interešu nodrošināšanai un kura par maksu vai bez maksas ir pieejama ikvienai fiziskai personai, kas nav attiecīgās vietas īpašnieks, valdītājs, turētājs, algots darbinieks vai cita persona, kuras atrašanās attiecīgajā vietā ir saistīta ar darba pienākumu izpildi. Par publisku vietu šā likuma izpratnē nav uzskatāmi dievnami, lūgšanu telpas, kā arī telpas, kurās notiek reliģiskā darbība.

Par noteikto ierobežojumu neievērošanu attiecīgā persona ir saucama pie administratīvās atbildības normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.